Vai mūsu tautsaimniecībai draud pārkaršana?

Presē lasām, ka Latvijas Bankas (LB) vadība ceļ trauksmi: valsts ekonomikai draudot pārkaršana.
Pierādījumi? Tie ir vispār zināmi. Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma temps 2004.gada pirmajā ceturksnī sasniedza visai augstu līmeni – 8,8%. Pēc šā rādītāja apsteigtas visas Eiropas Savienības dalībvalstis, arī Lietuva un Igaunija.
Inflācija šā gada maijā un jūnijā sita augstu vilni: patēriņa cenu indekss (PCI) – 6,2% un 6,1% – pamatīgi kož pircēju kabatā. Pēc LB informācijas, IKP un PCI pieaugums turpmāk nebūt nedomā saplakt. Maksājumu bilances deficīts 2004.gada pirmajos trijos mēnešos pieaudzis par 9,5%, imports vien aprīlī veicis varenu lēcienu – izaugsme 48%. Hipotekārais kredīts vairojis savu apjomu gada laikā par 80%.
Situācija nopietna. LB uzskata, ka Latvijas ekonomikas straujā attīstība jāiegrožo, jāievada mierīgākas, sabalansētākas izaugsmes gultnē.

Kāpēc bīstama pārkaršana?

Teorijai labi zināmi ekonomikas pārkaršanas cēloņi un tās neizbēgamās negatīvās sekas. Tirgus mehānisms pašregulēšanas ceļā gādā, lai produkcijas un pakalpojumu piedāvājums un pieprasījums tiktu līdzsvarots, veidotos līdzsvara cenas bez jebkādas pārkaršanas. Tomēr maldīgi uzskatīt, ka tirgus regulēšana ir absolūti ideāls antipārkaršanas garants. Stipri vienkāršojot sarežģīto problēmu, atzīmēsim, ka peļņas stimuls, ko vēl balsta kredīts, spēj piedāvājumu attīstīt straujāk nekā pieprasījumu. To var sekmēt arī valsts izdevumu pieaugums. Nākotnes skatījumā veidojas augoša disproporcija – pieprasījums būtiski atpaliek no ātrā piedāvājuma izvēršanās.
Tā arī ir ekonomikas pārkaršana. Ilgstoša disproporcija starp strauji augošo piedāvājumu un iegrožoto pieprasījumu pastāvēt nespēj. Tieksme pēc nepieciešamā līdzsvara liek sašaurināt piedāvājumu. IKP pieauguma temps krītas, iestājas stagnācija, kas var pāraugt recesijā (IKP apjoms absolūti sarūk). Aug bezdarbs, mazinās iedzīvotāju ienākumi. Postošā ķēdes reakcija spēj ieraut recesijas atvarā arvien jaunus uzņēmumus.
Vai tiešām Latvijas ekonomikai draud šāds liktenis? Vai tik vēlami attīstības “tīģera lēcieni” patiešām galu galā ved pie tautsaimniecības nīkuļošanas?

Inflācija un pārkaršana

Problēma gaužām pretrunīga. Pieprasījuma inflācija (patēriņa cenu kāpums) pamatos nozīmē, ka pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Centieni pēc jauna tautsaimnieciska līdzsvara liek cenām augt. Te obligāti jāatšķir pieprasījuma inflācija no ražošanas izmaksu inflācijas. Proti, patēriņa cenas spēj kāpt augšup arī neatkarīgi no pārmērīga pieprasījuma, ja ir cēlušās produkcijas un pakalpojumu ražošanas izmaksas. Šādu inflāciju nosaka visai konkrēti iekšējie un ārējie ekonomiskie nosacījumi. Sasiet vienā atkarības mezglā inflāciju un pārkaršanu ir nepamatoti. No vienas puses, pārkaršana nozīmē, ka pieprasījums atpaliek no piedāvājuma. Pieprasījuma inflācija toties liecina, ka pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Pārkaršanas briesmu apstākļos ierobežot pieprasījumu nav prāta darbs (saprotams, ja tas nesekmē inflāciju).
No otras puses, inflācija neatkarīgi no izcelsmes mazina iedzīvotāju pirktspēju. It sevišķi cieš mazāk nodrošinātie. Ja kā glābšanas riņķi sāk palielināt algas un pabalstus, rodas draudi tautsaimniecības stabilitātei. Kļūmīgs ekonomiskās politikas solis un – iedarbojas negantā inflācijas spirāle: ienākumu pieaugums sekmē cenu kāpumu, tas prasa no jauna palielināt iedzīvotāju pirktspēju; atbilde ir jauns inflācijas vilnis, kas atkal spiež palielināt ienākumus ar labi prognozējamu rezultātu: cenas augtin aug. Inflācijas spirāles darbības fināls ir līdzīgs pārkaršanas rezultātam – stagnācija, arī recesijas iezīmes.

Ko liecina statistika?

Teorētiski iespējamie draudi vēl nav realitāte. Praktiskās tautsaimniecības daudzpusīgie sakari ne vienmēr iekļaujas zinātnisko abstrakciju Prokrusta gultā. Lai tiktu skaidrībā par kādu asu problēmu, vispārējie statistikas rādītāji detalizēti jāanalizē.
Latvijas IKP pieauguma temps Eiropā ir patiešām salīdzinoši augsts, visai tuvs Ķīnas attiecīgajam rādītājam. Bet kāds temps raksturīgs Latvijas ražošanas pamatnozares – rūpniecības – izaugsmei? LR CSP lēsusi, ka 2004.gada maijā, salīdzinot ar iepriekšējā gada maiju, rūpniecības produkcija pieaugusi par 3,6%, t.sk. apstrādes rūpniecība par 2,6%. Ražošanas apjomi dažām patēriņa precēm pat samazinājušies: maizes, konditorejas izstrādājumu un cukura ražošana – par 6,9%, dzērienu ražošana – par 3,1%, augļu un dārzeņu pārstrāde – par 2,2%. Visstraujāk pieaugusi rūpnieciskās produkcijas izlaide eksportam, kas ir visai apsveicami un nekādi nepārsātina iekšējo tirgu. Minētajos statistiskajos rādītājos pat ar palielināmo stiklu nav iespējams saskatīt pārkaršanas briesmas.
Kā vērtēt nefinanšu investīciju pieaugumu 2004.gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošu periodu par 15%? Visnotaļ pozitīvi, jo tas liecina par investoru pārliecību, ka arī nākotnē augošam piedāvājumam būs savs pieprasījums.
Satraucoša ir inflācijas kāpuma tendence no 3,9% šā gada janvārī līdz 6,1% jūnijā. Nekādi nevar piekrist laikrakstam “Diena”, kas PCI kritumā jūnijā pret maiju par 0,1 saskatīja inflācijas mazināšanos. Šādas nelielas inflācijas rādītāja izmaiņas pilnīgi iekļaujas statistiskās kļūdas ietvaros. Valdība, Latvijas Banka, dažādi eksperti cenšas noskaidrot, kāpēc inflācija Latvijā ir augstāka nekā Baltijas kaimiņvalstīs.
LB vadība uzskata, ka pirmā pusgada inflācijas pieaugums ir izskaidrojams ar šādiem faktoriem: pirmkārt, ar administratīvi regulējamo cenu izaugsmi, otrkārt, ar naftas un degvielu cenu kāpumu; treškārt, neapstrādātās pārtikas cenu palielināšanos. Šī faktoru grupa nekādi nav saistīta ar pašmāju pieprasījuma pieau- gumu un galvenokārt veicina ražošanas izmaksu inflāciju.
LB vadība kā inflāciju sekmējušos nosacījumus min arī kreditēšanas tempu pieaugumu un budžeta deficīta lielumu valstī, kas sekmē papildu pieprasījumu – stimulē spiedienu uz cenām. Te jau ir runa par pieprasījuma inflāciju. Bet vai Latvijā šis inflācijas veids reāli darbojas? Novērojumi liek apšaubīt šādas inflācijas esamību. Nav manāmas pieprasījuma inflācijas pazīmes – pagātnē bēdīgi slavenais deficīts. Ja augošo pieprasījumu nespēj apmierināt Latvijas prece, to sekmīgi veic importa preču virs-bagātais klāsts.

Kā pārvarēt pārkaršanas briesmas?

Pieņemsim, ka LB vadībai ir taisnība: Latvijas ekonomikai draud pārkaršana. Ko darīt, lai šīs briesmas novērstu? Ir divas iespējas. Pirmā: iegrožot piedāvājumu, t.i., mērķtiecīgi bremzēt augsto ekonomikas attīstības tempu. Otrā iespēja: saprātīgi (nepieļaujot pieprasījuma inflāciju) sekmēt pieprasījumu, palielinot iedzīvotāju pirktspēju.
LB reālais solis – kredītu ierobežošana – nozīmē īstenot pirmo iespēju. Ierosinājums nākamajā gadā valsts budžetu veidot ar fiskālo deficītu 1% toties mazinās valdības iespēju realizēt iecerētās sociālās programmas. Tas ir tiešā pretrunā ar ekonomikas pārkaršanas novēršanas otro iespēju.
Budžeta deficīta apmēri bija, ir un būs strīdus ābols starp atšķirīgiem politiskiem spēkiem un dažādiem ekspertiem. Ir argumenti par labu bezdeficīta budžetam, un budžetam ar lielāku vai mazāku plānoto deficītu.
Diemžēl, ko nevar celt, to nevar nest. Pagaidām jāievēro, ka Latvija starp 25 Eiropas Savienības dalībvalstīm ieņem pēdējo vietu pēc dzīves līmeņa un kvalitātes. Lai tuvinātos attīstītām valstīm pēc ekonomiskās un sociālās brieduma pakāpes, mūsu valstij jābūt augstiem IKP pieauguma tempiem kā drošam pamatam bezdarba mazināšanai, iedzīvotāju pirktspējas kāpināšanai, dzimstības stimulēšanai, veselības aprūpes pilnveidošanai. Izglītības attīstībai, citiem sociāliem un kultūras mērķiem. Veidosies nosacījumi valsts bezdeficīta budžetam.

Georgs Lībermanis,

LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks