Ja likumiem un partneriem dažāda valoda

NVO jākļūst profesionālām

– Kāda loma, jūsuprāt, nevalstiskajām organizācijām ir sociālajā politikā, un kuras ir tās jomas, ko valsts vai pašvaldība pilnībā nenosedz?
– Nevalstiska organizācija – aktīvu cilvēku kopa – veidojas tad, kad ir pamanīta kāda indivīdam un sabiedrībai svarīga problēma, kas netiek risināta. Es kā NVO sektora pārstāvis uzskatu, ka vienmēr ir jātiecas uz risinājumu, nevis tikai jāapmierinās ar “uzmanības pievēršanu” kādam sāpīgam jautājumam.
Domāju, ka nākotnē mūsu valstī nepieciešamība pēc nevalstiskām organizācijām tikai pieaugs. To rāda arī Eiropas prakse, kur daudzas savas funkcijas pašvaldības ir deleģējušas tieši sabiedriskajām organizācijām. Eiropā dažādās valstīs ir dažādi modeļi, kā NVO iesaistās sociālajā politikā. Piemēram, sociāldemokrātiskajā Skandināvijā labklājības sistēma valsts un pašvaldību līmenī ir tik ļoti sakārtota, ka NVO neveido nekādus dienestus, nesniedz sociālās palīdzības pakalpojumus, bet gan rīko kampaņas vai akcijas iedzīvotāju informēšanai, kā arī pievērš valsts uzmanību kādai vēl nesakārtotai lietai. Savukārt Viduseiropas valstīs sabiedriskās organizācijas ir centrālais punkts sociālajā sistēmā, kas izpilda pašvaldību pasūtījumu. NVO ir sociālo pakalpojumu sniedzējas, un pašvaldību uzdevums ir kontrolēt pakalpojumu kvalitāti, kā arī nodrošināt, lai tie pilnībā nosegtu visas iedzīvotāju vajadzības. Domāju, šis ir arī Latvijas modelis. Un, piemēram, Rīgas domes uzdevums būtu koordinēt, lai visas nevalstiskās organizācijas nekoncentrējas vienīgi Rīgas centrā, bet Bolderājā paliek pilnīgs tukšums. Taču problēma ir tā, ka mūsu amatpersonas pieredzes apmaiņā ir braukušas uz ļoti dažādām valstīm – viens uz Itāliju, otrs – uz Vāciju, trešais – uz Zviedriju. Katrā no tām strādā savs modelis, taču to nevar mehāniski pārnest uz citurieni, jo svarīgs ir konteksts, visa valsts sociāli ekonomiskā situācija.
Latvijā gan likums “Par sociālo palīdzību un pakalpojumiem” nosaka, ka sociālo pakalpojumu sniedzējas var būt arī NVO. Tajā pašā laikā pārāk daudz kas ir atkarīgs no konkrētās pašvaldības amatpersonu (ne)izpratnes. Rīgas dome ļoti labprāt sadarbojas ar sabiedriskajām organizācijām, taču man ir arī pretēja pieredze. Tas lielā mērā skaidrojams ar pieejamās informācijas vienpusību. Ja pašvaldības vadītājs ir bijis pieredzes apmaiņā Skandināvijā, viņš domā, ka tā jābūt arī Latvijā.

– Jā, protams. Te gan jāteic, ka šobrīd strādājošo nevalstisko organizāciju sniegtie pakalpojumi ir stipri profesionāli, un tas mazliet atbaida mazākas un vājākas sabiedriskās organizācijas. Taču es uzskatu, ka NVO profesionalizācija ir loģiska, pamatota un pareiza, jo neviens iedzīvotājs nevēlas saņemt nekvalitatīvus pakalpojumus. Un kādēļ gan pašvaldībai tādi būtu jāpērk un pēcāk jāuzklausa sūdzības? NVO sociālajā jomā jau jāsāk strādāt kā nopietnai iestādei. Arī tādos it kā sīkumos kā darba drošība, ugunsdrošība utt.
No otras puses, vienlaikus notiek it kā atgrūšanās no brīvprātīgo darba principiem. Tā ir nopietna izšķiršanās katrai NVO – vai iet pa brīvprātīgo darba ceļu vai kļūt par profesionāļiem savā lauciņā. Sociālajā jomā gan mazliet traucē likumdošanas norma, kas noteic, ka par valsts un pašvaldību līdzekļiem nevar algot NVO štata darbiniekus. Piemēram, Rīgas Samariešu apvienībai ar Rīgas domi ir noslēgti apmēram 15 sadarbības līgumi. Taču katrai NVO ir jādomā, kā izkārtot jautājumus par darba drošību un ugunsdrošību, centrālā gada pārskata sagatavošanu, statistikas sniegšanu utt.

Pašvaldībām NVO pakalpojumi izmaksā lētāk

– Tie ir mazliet vairāk nekā simt cilvēki. Lielāko daļu ir nosūtījuši pašvaldību sociālās palīdzības dienesti. Diemžēl maz ir privātu klientu. Laikam liela daļa cilvēku vēl dzīvo sociālismā, uzskatot, ka par viņu vecākiem vai vecvecākiem valstij jābūt nomodā divdesmit četras stundas diennaktī.

– Nē. Tālākais pieslēgtais punkts ir Jelgava. Taču interesi ir izrādījuši cilvēki no Līvāniem, Cēsīm, Valmieras.

– Jā. Ja klients vai pašvaldība var samaksāt 12 latu abonēšanas maksu mēnesī. Protams, ja, piemēram, Ludzā ir tikai pieci klienti, tad tur turēt dežūrbrigādi neatmaksājas.

– Pagājušajā gadā mums bija viens pieslēgums lauku mājā uz vasaras mēnešiem. Tas bija cilvēks, kurš trauksmes pogu abonēja savai vecmāmiņai. Un dispečeram bija saraksts, cikos kuriem kaimiņiem vai ģimenes locekļiem var zvanīt un kuri tad aizietu paskatīties, kādēļ cilvēks nospiedis trauksmes pogu.

– Desmit. Taču to skaits, protams, varētu būt lielāks. Šī sistēma ir ļoti izplatīta daudzviet Eiropā. Piemēram, Zviedrijā apmēram 35 procentiem cilvēku, kuriem ir pāri 65 gadiem, ir šāda trauksmes poga.

Nav skaidru noteikumu NVO un pašvaldību sadarbībai

– Ilgi un veiksmīgi darbojoties sociālajā jomā, jūs redzat, kuras valstiskā līmenī ir visnesakārtotākās lietas.
– Valsts varētu izstrādāt skaidrākus noteikumus pašvaldību un NVO sadarbībai.
Likumdošanā, piemēram, ir iestrādāta norma, ka no nekustamā īpašuma nodokļa ir atbrīvotas valsts un pašvaldību ēkas, kas tiek izmantotas sociālām vajadzībām un veselības aprūpei. Tajā pašā laikā tas neattiecas uz nevalstiskajām organizācijām. Likums “Par pievienotās vērtības nodokli” disonansē ar Sociālās palīdzības likumu. Pēc pirmā likuma mums sava struktūra jānodēvē, piemēram, par ilgstošas rehabilitācijas centru, bet tāds termins savukārt nav Sociālās palīdzības likumā. Finanšu joma un sociālā diemžēl izmanto dažādu terminoloģiju. Tas sagādā lielas grūtības pakalpojumu sniedzējam, kas nav ne valsts, ne pašvaldības iestāde. Piemēram, Sociālās palīdzības likumā ir minēts pakalpojums – aprūpe mājās. Savukārt, ja es gribu, lai mani atbrīvo no pievienotās vērtības nodokļa atmaksas, pēc tā likuma man jābūt aprūpes centram.
Daudzās Eiropas valstīs sociālo pakalpojumu jomā ir brīvais tirgus. Ir bijuši gadījumi, kad vecajās ES dalībvalstīs pieredzes bagātu pakalpojumu sniedzēju izkonkurē kāds ienācējs (piemēram, Vācijā itālietis), jo viņa piedāvātās cenas ir daudzkārt zemākas. Pie mums diemžēl pašvaldības pašas skaidri nezina, cik kurš pakalpojums tām maksā.
Viena no lielākajām Latvijas problēmām ir tā, ka cilvēku tiesības dažādās pašvaldībās ir atkarīgas no municipalitātes spējām tās nodrošināt.

– Tā kā mūs interesē projekti, sākot no 100 000 latu, kas tiek atmaksāti tikai pēc projekta realizācijas, uzskatu, ka tas ir pārāk riskanti. Tā būtu pašnāvība. Arī Nacionālā programma mani īsti neapmierina, jo tā drīzāk atgādina reģionu sasāpējušāko problēmu risināšanu.