Jo dziļāk mežā, jo vairāk pētāmā

Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā “Silava” nesen risinājās diezgan neparasta Zinātniskās padomes sēde. Tajā bez institūta direktora Mārtiņa Grauduma, padomes priekšsēdētāja Tāļa Gaitnieka un tās locekļiem piedalījās arī Ministru prezidents Indulis Emsis, Saeimas deputāte Anna Seile, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis, Valsts koksnes ķīmijas institūta direktors Aivars Žūriņš, Izpētes padomes priekšsēdētājs Bruno Andersons, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis, Valsts meža dienesta ģenerāldirektors Oto Žvagiņš un citi interesenti.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Daudz risināmu mezglpunktu

Indulis Emsis uzrunā deva novērtējumu gan nozarei un mežzinātnei kopumā, gan “Silavas” lomai šajā kontekstā. Meža nozare, par spīti dažādām peripetijām, ir noturējusi pietiekami augstus tautsaimniecības rādītājus, un pievienotā vērtība nozares darbā turpina augt. Tomēr nopietni uztrauc, ka esam zaudējuši nacionālo kontroli pār meža resursiem. Pašreizējais iecerētais celulozes rūpnīcas variants nozīmētu to, ka nozare un tirgus nonāktu vēl lielākā ārvalstu kompāniju atkarībā. To nevar pieļaut – kontrole pār mūsu meža resursiem ir jāatgūst. Viens no ceļiem ir darboties ar tehnoloģijām, kas vajadzīgas mazo dimensiju koksnes pārstrādei. Līdz ar to tiktu radīti vērtīgi produkti ar daudz lielāku pievienoto vērtību nekā celuloze.
Pievēršoties zinātnei, Ministru prezidents uzsvēra tās lielo lomu nozares stratēģiskajā plānošanā. Valdība izskatīs Zinātnes padomes un Zinātņu akadēmijas ierosinājumus veltīt lielāku uzmanību mežzinātnes attīstībai. “Silava” ir uzkrājusi milzu pieredzi daudzu ar meža apsaimniekošanu un meža produktu pārstrādi saistītiem jautājumiem. Tomēr pēdējais vairāk nekā desmit gadu periods nebija labākais tās pastāvēšanā – nevērība pret mežzinātnieku ieteikumiem, kas bija saistīta ar regulārām finansiālām grūtībām, samazināja ilglaicīgo pētījumu apjomus un izraisīja gados jaunāko darbinieku aizplūšanu. Bez minēto faktoru novēršanas nav iespējams pilnvērtīgs darbs.

Vai būs arī mežzinātnes aģenti?

Iezīmējot apspriežamo jautājumu loku, pēc tam spraigā domu apmaiņā izkristalizējās galvenās atziņas, kas saistītas ar “Silavas” pastāvēšanu un turpmāko attīstību.
Latvijas mežzinātne vienmēr ir bijusi stipra. Un tikai mežzinātnes atzinumus ieviešot praksē, meža ražība pēdējo piecdesmit gadu laikā dubultojās, attīstījās infrastruktūra. Dāņu eksperti, 90. gados novērtējot Latvijas mežzinātnes stāvokli, bija pārsteigti par mūsu zinātnieku sasniegumiem. Un maldās tie, starp tiem ir arī Latvijas Pasaules dabas fonda pārstāvji, kas paraugu cenšas saskatīt ārpus Latvijas, it īpaši Skandināvijā. Nereti šīs idejas neatbilst mūsu apstākļiem,vai arī jau sen esam atteikušies no šīm nostādnēm, atzīstot tās par novecojušām. Pašlaik mūsu vājā vieta ir meža attīstības prognožu izstrāde dažādiem saimnieciskiem režīmiem.
Tieši Latvijas mežzinātne aizsāka vides aizsardzības problēmu risināšanu, un tikai pēc tam to pārņēma Vides ministrija.
Arī pašlaik pētnieciskais darbs “Silavā” aptver visu meža apsaimniekošanas ciklu no pareizas sēklu izvēles un koku stādīšanas līdz nociršanai un pārstrādei. Tiek veikti pētījumi mežkopībā un meža ekoloģijā, izstrādāti jauni meža apsaimniekošanas modeļi, pētīti biogēnie elementi nosusinātajos mežos, apzināta veģetācija, lai nodrošinātu reto sugu aizsardzību, veikts zinātniskais darbs ģenētikā un selekcijā un strādāts vēl daudzos citos virzienos. Visi šie procesi veicami ilglaicīgi uz fundamentālu pētījumu bāzes. Bet tas nav iespējams, ja nav garantēts stabils un pietiekams finansējums.
Ņemot vērā meža nozares lielo tautsaimniecisko nozīmi, savā laikā Zinātnes padomē, kas lēma par valsts finansējumu, no 14 zinātnes nozarēm mežzinātne tika ieskaitīta 14. vietā ar 60 tūkstošu latu finansējumu gadā. Arī šogad institūta ieņēmumu prognoze ir sarežģīta – lielāko daļu dod meža resursu monitorings, tālāk ir Meža attīstības fonda projekti, tad starptautiskie sadarbības projekti, Zinātnes padomes granti, Valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) pasūtītie pētījumi, Rīgas mežu aģentūras projekti, akciju sabiedrības “Latvijas finieris” bērzu programma un vēl daži mazāki pasūtījumi. Tomēr tas ir nepietiekami, lai pilnvērtīgi nodrošinātu ilglaicīgos pētījumus. Cerības nākotnē saistās ar Meža attīstības fonda nozīmīgākiem ieguldījumiem, Eiropas Savienības struktūrfondiem un to, ka LVM vairāk novirzīs līdzekļus mežzinātnes attīstībai, kā arī ar atskaitījumiem no meža produktu eksporta.
Institūtam līdz gada beigām jāmaina juridiskais statuss, jo pēc Komerclikuma un Valsts pārvaldes iekārtas likuma institūts vairs nedrīkst būt bezpeļņas organizācija. Šis nosacījums radies likuma veidotāju rīcības dēļ, kad aizmirsts, ka ir arī augstskolas un zinātniskās iestādes, kurām nav sakara ar komerciju. Ja komerclikums ir padarīts “svēts un neaizskarams”, tad jāsāk grozīt Augstskolu likumu un Likumu par zinātnisko darbību. Šajā sakarā ir jādomā par “Silavas” pastāvēšanas un attīstības iespējām. No četriem varbūtējiem variantiem minēsim tikai darbības profilam un mērķiem pieņemamāko veidu – valsts aģentūras statusu. Pie šī statusa ir pieejams zināms valsts finansējums, taču var atvērt dažādus fondus. Valsts pasūtījumi ietu caur valsts kasi, ir iespējas veikt arī privātus pētījumus. Tas dod relatīvi lielu iespēju patstāvīgai darbībai. Būtiski ir arī tas, kādas ministrijas pārraudzībā iestāde darbosies. Ja nav meža ministrijas, no nozares politikas veidošanas piemērotākā ir Zemkopības ministrija.

Zinātnieki piedāvā Eiropas virtuālo institūtu

Svarīgs stimuls meža un ar to saistīto nozaru attīstībai ir Latvijas Zinātņu akadēmijas lēmums atbalstīt Meža un koksnes kompetences centra izveidi. Šī virsorganizācija, apvienojot “Silavas”, Koksnes ķīmijas institūta un Meža fakultātes zinātnisko potenciālu, novērstu savstarpēju konkurenci un koordinētu zinātnes virzību.
Doma par zinātnes iestāžu iekļaušanu izglītības sistēmās nav guvusi vienprātīgu atbalstu, lai gan pasaulē šādas apvienotas sistēmas pastāv. Piemēram, Igaunijā tas ir noticis. Bet zinātnes attīstībai tas nav nācis par labu. Zinātniskajām iestādēm ir kardināla atšķirība no augstskolām, jo tām nav jāsāk ar bakalauru izglītošanu. Zinātniskās iestādes gatavo augstākas kvalifikācijas speciālistus – maģistrus un doktorus. Diemžēl universitātes šobrīd grib doktoru gatavošanu monopolizēt. Augstskolas, akreditējot doktoru sagatavošanas programmu, informē, ka viņiem ir pasniedzēji, kas doktorandiem nolasa zināmus kursus. Doktorandi noklausās šos kursus un saņem kredītpunktus, un ir iespējas beigt doktorantūru.

Tomēr neatbildēts paliek jautājums: kur šeit ir zinātniskais darbs, kas rezumējas pētījumu rezultātos un publikācijās? Tie pamatā var rasties, tikai strādājot zinātniskajā iestādē.
Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis ir prezentējis pagaidām abstraktu ideju – masveidā iesaistīt zinātniekus valsts likumdošanas sistēmā vismaz divos virzienos. Vispirms ar iestāšanos Eiropas Savienībā mūsu valsts institūcijas saņem visādas prioritātes, kas būtu jāievieš. Un šeit galvenokārt zinātnieki, nevis ierēdņi spēs veikt priekšizpēti, izanalizēt šīs rekomendācijas un dot atsauksmes. Šādu likumdošanas aktu, kas saistīti ar minētajām prioritātēm, pēdējā gada laikā Saeimā bijis vairāk nekā 400, bet zinātnieku redzes lokā uz īsu brīdi un bieži vien nejauši ir nonācis labi ja ducis dokumentu.
Otrkārt, ir desmitiem dažādu komisiju, kas gatavo ministrijās un Saeimā dažādus likumdošanas aktus. Zinātnieki līdz šim te tiek iesaistīti tikai gadījuma pēc.
Lai stāvokli labotu, Zinātņu akadēmija varētu bez liekas birokrātijas savās sienās nodibināt institūciju, ko sauktu, teiksim, par Eiropas virtuālo institūtu. Šāds institūts varētu izskatīties apmēram šādi – galvenais telefons, pie kura ir atbildīgie darbinieki, interneta adrese un pēc iespējas plašāka zinātnieku ekspertu kartotēka, kā arī nosacīti neliels valsts finansējums. Ja pasūtījuma nav – institūts nestrādā, ja ir – gatavs strādāt. Iespējamais institūts var būt gatavs deleģēt savus pārstāvjus dažādās komisijās. Protams, šī ideja ir detalizēti jāizstrādā, jo ministrijas un citas valsts institūcijas šo ideju var pieņemt vai noraidīt. Šī ideja pilnībā attiecas arī uz meža un ar to saistīto nozaru attīstību, it īpaši ja ir doma grozīt Meža likumu. Lai gan šobrīd ir jāsecina, ka pat meža un ar to saistīto nozaru programmas izstrādē mežzinātnieku piesaistīšana ir vairāk nekā ierobežota.
Šo ieceri nupat, jūlija vidū, ir atbalstījis arī līdzšinējais 8.Saeimas deputāts, Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs un turpmāk Eiropas Parlamenta deputāts Guntars Krasts: “Man bija šaubas par Latvijas izstrādātās pozīcijas kvalitāti, es tās arī Indulim Emsim izklāstīju. Mēs tikāmies vēl jūnija beigās, kad cēlu priekšā ideju, ko komisijā biju trīs mēnešus gatavojis kopā ar Zinātņu akadēmijas pārstāvjiem – par Eiropas virtuālā institūta veidošanu, lai Latvijas eiropolitikā ģenerētu zinātnisko domu. Indulis Emsis bija ļoti atsaucīgs, solīja valdības atbalstu.”

Dr.silv. Gunārs Ģērķis