Kurš zina – kāpēc?

Upuri

Lai arī izklausās diezgan ciniski, patiesībā pašlaik jau vienalga, cik viņu ir, šo 2004.gadā ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo. Divi simti deviņdesmit viens, divi simti deviņdesmit septiņi vai trīs simti seši. Galvenais, ka mazāk to nekļūs. Nekad mūžā. Vienīgi vairāk. Un ne tikai vecāki, bērni, sievas, brāļi vai māsas, bet arī valsts un sabiedrība zaudējusi tos uz visiem laikiem, jo arī viņi nu krituši tajā neredzamajā, nepieteiktajā kariņā, kas jau gadus desmit ilgst uz mūsu valsts autoceļiem.
Visās miera uzturēšanas akcijās, kurās piedalās Latvijas karavīri, Irāku ieskaitot, gada laikā esam zaudējuši vienu cilvēku, taču tepat Latvijā autoavārijās zaudējam pa vienam katru dienu. Pat vairāk. Bērnus un sirmgalvjus ieskaitot. Pilnīgi iespējams – tieši tāpēc arvien biežāk dzird runājam, ka šie traģiskie skaitļi ne tikai vairs nepārsteidz, bet drīzāk sāk kaitināt. To gan saka tie, kuriem rūp pašu dzīvība, kamēr tie, kam tā nerūp, diezin vai šiem skaitļiem pievērš īpašu uzmanību, jo pārliecināti, ka ar viņiem nekas tamlīdzīgs nenotiks.
Tomēr, ja reiz runājam par upuriem, tad savā ziņā par tādiem var uzskatīt arī amatpersonas, kam jāgādā par satiksmes drošību. Arī viņi ir, ja ne gluži negadījuma, tad situācijas upuri vai vismaz ķīlnieki. Sevišķi ceļu policisti.
Pašreizējais Ceļu policijas priekšnieks Visvaldis Puķīte ir trešais dienesta vadītājs gada laikā. Pulkvedi Alni Jirgenu aizbīdīja citā amatā pagājušajā vasarā. Kaut arī togad situācija uz ceļiem bija salīdzinoši mierīgāka. Pulkvedim Valdim Voinam, kas nāca viņa vietā, ļāva nostrādāt trīs mēnešus. Tad šajā amatā tika iecelts Visvaldis Puķīte. Vai tagad pie tā, kas notiek uz šosejām un ceļiem, vainīgs būtu Visvaldis Puķīte? Bet varbūt gluži pretēji – vainīga nesaprātīgā kadru maiņa. Un vai šī kadru maiņa, par kuru runā arī tagad, apcerot ne tikai Ceļu policijas priekšnieka, bet arī iekšlietu ministra varbūtējo atstādināšanu, neliecina vienīgi par to, ka mēs nespējam atrast un novērst traģēdiju patiesos cēloņus un īstos iemeslus.

Pieviltās cerības

Pirms mēneša, kad stājās spēkā jaunā sodu sistēma, gan Ceļu policijas, gan Ceļu satiksmes drošības direkcijas apatpersonas apgalvoja, ka tā būs efektīvs ierocis cīņā ne tikai ar agresīvajiem autovadītājiem, bet cīņā par satiksmes drošību vispār. Tagad skaidrs, ka tā bijusi ilūzija.
Sodu sistēma gan jauna, tomēr cilvēki palikuši tie paši vecie. Pareizāk sakot, nevis cilvēki, bet gan tikumi, jo jaunie pārmantojuši iepriekšējo paaudžu attieksmi. Arī attieksmi pret likumu. Turklāt pārmantojuši jau citā, daudz bīstamākā pakāpē. To, ko viņu senči darīja paslepeni un drusku tā kā paši par sevi kaunoties, jaunie dara pavisam atklāti un ciniski nekaunīgi.
Visuzskatāmāk par to liecināja aina pie kāda Vidzemes jūrmalas veikala aizvadītās sestdienas pievakarē.
Krietni palietoti, toties jaudīgi BMW un Audi, tautā saukti arī par gludekļiem. Draudīgi rūcoši motori. Dārdoša mūzika līdz galam atvāztajās durvīs. Skaļi spiedzošas meitenes salonā. Un viņi ar visdažādākā tilpuma un marku dzērienu pudelēm rokās. Turklāt jo kuslāks puisietis, jo lielāks trauks. Nē, tas nebija “alutiņš, vecais brālis”. Kā zināms, līdz ar likuma pieņemšanu par alus tirdzniecības pārtraukšanu līdz ar citiem alkoholiskajiem dzērieniem pēc 22 vakarā, alus patēriņš samazinājies. Tāpēc tie bija nesalīdzināmi grādīgāki padzērieni.
To visu redzot un vienlaikus apjaušot, ka vairāk vai mazāk līdzīgas ainas vērojamas ne tikai neskaitāmajos jūrmalciemos, bet arī daudzās pilsētās, pilsētiņās, ciemos un ciematiņos, vārdu sakot, visā Latvijā, skaidri apjautu – ja šajā naktī kāds atkal neies bojā, tas būs visīstākais brīnums. Bet brīnumi, kā zināms, notiek ļoti, ļoti reti. Arī šī reize nebija izņēmums. Tāpēc nedēļas sākumā, uzzinot par kārtējiem sešiem brīvdienās bojāgājušajiem, likumsakarīgi secināju, ka patiesībā ceļu satiksmes negadījumi ar visām no tā izrietošajām traģiskajām sekām ir tikai aisberga nelielā, redzamā daļa. Tieši tāpēc redzamā, ka tik traģiska. Kamēr milzīgā, neredzamā aisberga daļa ir mūsu attieksme pret likumu. Visplašākajā diapazonā. Sākot ar apātisku vienaldzību un beidzot ar klaju ignorēšanu.

Paradokss

Patiesībā paradoksi ir nevis viens, bet vairāki.
Nu kaut vai tas, ka Ceļu policijā nav neviena darbinieka, kas uzturētu kontaktus ar masu medijiem un nodarbotos ar sabiedrības izglītošanu. Agrāk bija. Turklāt strādāja itin efektīvi, sevišķi sadarbojoties ar skolām. Tagad vairs nav. Tāpēc priekšniekam neatliek nekas cits kā pašam pildīt šos pienākumus.
Bet, ja šo paradoksu vēl varētu saprast – līdzekļus taupām, tad nesalīdzināmi grūtāk izskaidrot, kāpēc Latvijā, visnabadzīgākajā ES valstī, ir tik situācijai neatbilstoši daudz dārgu, ekskluzīvu un nesamērīgi jaudīgu automašīnu. Atbrauc vācu baņķieri no Frankfurtes un brīnās. Sak, mēs tādas nevaram atļauties. Bet jaudīgas automašīnas jau nepērk pirkšanas pēc. Tās pērk, lai brauktu. Kur brauktu? Pa mūsu ceļiem! Un tas ir vēl viens no paradoksiem.
Tomēr visgrūtāk izskaidrojams, kāpēc tieši Latvijā uz autoceļiem iet bojā visvairāk cilvēku Eiropā. It kā ziemeļnieki taču, savaldīgi cilvēki, bet nē – pietiek apsēsties pie stūres... Kam un ko mēs gribam pierādīt, jau gadiem sistemātiski apslaktējot cits citu un pakļaujot riskam ne tikai sevi, bet arī savus tuviniekus?
Un galvenais... Pats galvenais paradokss, teju vai ik vasaras atgriežoties pie šīs problēmas, tikai arvien traģiskākā pakāpē, – mēs tā arī nespējam tikt ar to galā. Mēs nespējam pat noskaidrot nelaimes patiesos cēloņus, nerunājot nemaz par to novēršanu.

Aivars Kļavis, “LV”
aivars.klavis@vestnesis.lv

Laikraksts “Latvijas Vēstnesis” aicina savus lasītājus un visu sabiedrību, apzinoties problēmas nozīmību, iesaistīties tās cēloņu noskaidrošanā un risinājumu meklējumos. Gaidīsim jūsu viedokļus, pārdomas un priekšlikumus. Saņemto informāciju apkoposim un publicēsim. Neuzskaitīsim bojāgājušos, bet darīsim visu, lai šādu bojāgājušo nebūtu.