Piesardzīgs optimisms

Saimnieciskā noskaņa

Jaunās ēras pirmie vēstneši iezīmējās jau jūnijā. ES rūpniecība, celtniecība un investīcijas nedaudz pacēla iepriekš noliektās galvas. ES Komisija regulāri lēš saturīgu rādītāju – saimnieciskās noskaņas indeksu. Tas rāda, kā uzņēmēji vērtē turpmāko attīstību. Vieni noskaņoti optimistiski: gaidāms ES iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempa paātrinājums. Citi savos vērtējumos ir visai piesardzīgi: pozitīvi jau būtu tas, ja neiestātos lejupslīde. Kopējais saimnieciskās noskaņas rādītājs visai nedaudz svārstās ap 100 procentu līmeni. Speciālisti uzskata, ka vēl visā augsnē nav nobrieduši nosacījumi, lai izsprauktos jaunā asni. Impulsus guvis ES eksports. Tieši eksporta rūpniecība pielika soli. Vairoja savu apjomu celtniecībā – labs, visai nepieciešams pamats IKP izaugsmei nākamajos gados. Tieši pateicoties jaunajām dalībvalstīm, ES industriālās investīcijas pieaugušas pat par sešiem procentiem, kas ir vērā ņemams sasniegums. Daudzsološa ir ES rūpnieciskās ražošanas izaugsmes prognoze. Šāda pozitīva tendence būšot raksturīga arī eirozonas 12 valstīm. Iepriekšējos gados rūpnieciskā ražošana spēja kāpt maksimāli par diviem procentiem gadā, bet pēdējais vērtējums 2004.gadam līdzinās trim pieauguma procentiem. Šinī augšupejas meduspodā ir sava darvas karote: bezdarbs, kas nemazinās. Sīvā konkurence, asa sāncensība diendienā liek rūpēties par tehnikas un tehnoloģiju progresu, racionalizāciju. Automāti, mehānismi, uzlabota darba organizācija ļauj paplašināt ražošanas apjomu, nepalielinot strādājošo skaitu. Tomēr inflācija (kaut arī mērena) rāda savus asos zobus. Pircēju noskaņa mudina uz pirkumu iegrožošanas perspektīvu, nepieaugšot arī pieprasījums pēc maksas pakalpojumiem. Galarezultātā pastarpināti tiek iegrožots rūpnieciskās ražošanas pieaugums vidēji mērenā līmenī. Ieskatu saimniecisko noskaņojumu jomā sniedz diagramma.
Diagramma liecina: pirmkārt, saimnieciskās noskaņas par rītdienu pagaidām ir zem 2000.gada augstā līmeņa; otrkārt, uzņēmēju – rūpnieku noskaņa gados kopš 2003.gada strauji gājušas augšup; treškārt, patērētāju noskaņa, gaidas būtiski atpaliek no rūpnieku saimnieciskā noskaņojuma; ceturtkārt, šīs patērētāju noskaņas ir ar nepārprotamu izaugsmes ievirzi.
Šīs saimniecisko noskaņu tendences reālā tendence ļauj ES ekonomiskās attīstības rītdienu vērtēt piesardzīgi optimistiski.
Optimistiski jāraksturo arī inflācijas prognoze Eiropas Savienībā.

Inflācija mazināsies

Nekompetenti “viszinātāji” vai arī demagogi ne vienu reizi vien vēstījuši, ka Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā sekmēšot inflācijas kāpinājumu un nedarbus valstī. Šos biedinājumus, kuru vārds ir meli, kādā iepriekšējā rakstā jau atmaskojām. Tagad varam lasītājus iepriecināt: jau 2004.gadā eirozonā inflācija noplaks, pēc pašreizējām prognozēm, 2005.gadā tā noslīdēs zem diviem procentiem. Ja šāds inflācijas līmenis tiktu sasniegts Latvijā, tas būtu teicams panākums.
Kādi faktori pazeminās inflācijas līmeni eirozonā? Pirmkārt, naftas cenu lejupslīde. Palielinot ikdienas naftas ieguvi un piedāvājumu, OPEC valstis ne tikai apstādināja naftas cenu kāpumu, bet arī sekmēja šo cenu mazināšanos. Ja saskaņā ar solījumu naftas ieguve vēl tiks palielināta, naftas cena par vienu barelu vidēji pasaules tirgū varētu kristies līdz 30 ASV dolāriem. Tas nozīmētu ražošanas izmaksu mazināšanas visai plašā jomā un cenu sāncensības apstākļos cenu vispārējā līmeņa pazemināšanos. Vienlaikus jābrīdina no pārāk rožainām cerībām. Naftas ieguvi apdraud vērienīgi terora akti ne tikai Irākā, bet arī Saūda Arābijā un citās naftas ieguves valstīs. Tas spēj uz ierobežotu laiku mazināt piedāvājumu pasaules naftas tirgū, paaugstinot melnā zelta cenu.
Otrkārt, ASV dolāra kurss saglabājas zemā līmenī. Tā kāpums no 1,29 līdz 1,20–1,23 pret eiro pēdējā pusgadā nespēja kaut cik būtiski paaugstināt importēto preču cenas, kas apmaksājamas dolāros. Arī ASV federālās rezervju sistēmas lēmums palielināt kredītu procentu likmi par vienu ceturto daļu situāciju pasaules valūtas tirgū vērā ņemami neiespaidoja. Bezdarba mazinājums bija krietni mērenāks, nekā prognozētais. Atskanēja pat brīdinājumi neinvestēt ASV dolāros. Inflāciju eirozonā tas iegrožo.
Treškārt, ja iepriekšējie divi faktori neļauj izvērsties vai mazina izmaksu inflāciju, tad bezdarba apmēri pastarpināti caur vājināto pieprasījumu mazina patēriņa cenu pieaugumu, pieprasījuma inflāciju. Tādās valstīs kā Vācijā, Francijā, Itālijā pasliktinājusies sociālā aprūpe, medicīniskie pakalpojumi sit pa kabatu. Patēriņa preču pirkumus apkalpo plānāks maks. Augot rūpnieciskajai produkcijai, vairojas tās krājumi – cenu līmenis atduras pret nepietiekamā pieprasījuma barjeru.
Ceturtkārt, visu šo faktoru dēļ pieprasījumu ierobežo arī zemāko cenu gaidas. Patiešām, kāpēc pirkt šodien dārgāk, ja rīt būs iespējams pirkt kaut vai par pāris centiem lētāk.
Piektkārt, Eiropas Centrālā banka (ECB) stingri apņēmusies īstenot tādu monetāro politiku, kas noturētu inflāciju eirozonā perspektīvā zem divu procentu līmeņa. Šīs bankas speciālisti prognozē, ka 2004.gadā inflācija vēl nedaudz pārsniegs divus procentus, bet 2005.gadā eirozonā patēriņa cenu indekss būšot zemāks par diviem procentiem. Jāievēro, ka zema inflācija ir attīstības veicinātāja, jo augstāks pieprasījums sekmē, rosina piedāvājumu.
Eksperti, analītiķi, speciālisti, rūpīgi apsverot situāciju, ir vienisprātis, ka Eiropas Savienība stājusies uz ekonomikas atveseļošanas lielceļa. To sekmē arī Baltijas valstu tautsaimniecības krietni augstākie attīstības tempi. Tomēr stagnācijas recidīvi atsevišķās ES valstīs ir iespējami.

LU Dr.h.c. Georgs Lībermanis, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks