Valstī jābūt cieņai pret intelektuālo īpašumu

Iegādāties nelegālus audio un video ierakstus un pirātiskas datorprogrammas Latvijā nav īpašu problēmu. Autortiesību aizsardzības organizācijas “Business Software Alliance” Latvijas komitejas valdes priekšsēdētājs Valdis Birkavs atzīst, ka beidzot saņemts Ministru prezidenta atbalsts datorpirātisma apkarošanas programmai ministrijās. Par to, kāpēc tā nepieciešama, ko tas varētu mainīt, kā arī par situāciju Latvijā autortiesību aizsardzības jomā laikrakstam “Latvijas Vēstnesis” stāsta V. Birkavs. Viņš atzīst, ka datorpirātisms ir tikai viena aisberga daļa. Jācīnās arī pret audio un video nelegālu ierakstu izplatīšanu.

Valdis Birkavs Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Situācija ir slikta

– Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju Latvijā autortiesību aizsardzības jomā?
– Vienā vārdā – slikta. Tomēr ir redzamas arī zināmas tendences, kas liecina par situācijas uzlabošanos. Ir cerība, ka šī varētu būt pirmā valdība, kas nopietni pievērsīs uzmanību šim jautājumam. Vismaz tādu secinājumu var izdarīt pēc tikšanās ar premjerministru Induli Emsi. Viņš atbalstīja “Business Software Alliance” (BSA) ierosinājumu veikt datorprogrammu auditu visās ministrijās. Tas, protams, ir nozīmīgi, jo vispirms ir jāsakārto autortiesību jautājumi valsts iestādēs.
Valsts iestādes nedrīkst atļauties lietot zagtas programmas. Tad jau valsts iestādēs varētu braukt arī ar zagtām automašīnām vai nemaksāt par pusdienām.

– Vai tiešām valsts pārvaldes iestādēs tik bieži sastopama nelicencētu datorprogrammu lietošana?

– Pēc būtības ļoti daudz programmu tiešām ir zagtas. Valsts pārvaldes iestādes skatās, kur ietaupīt, un, nopērkot vienu licenci, programmu kopē un lieto arī citos datoros. Tomēr jāatzīst, ka pēdējā laikā arvien biežāk, iepērkot datorus, tiek iepirktas arī programmas.

– Līdz šim jūs runājat tikai par valsts sektoru. Kāda ir situācija Latvijā kopumā gan valsts, gan privātajā sfērā?

– Datorpirātisma līmenis Latvijā sasniedz 57%, kas ir apmēram pusotras reizes vairāk nekā Eiropas Savienībā (ES). Tas valstij godu nedara. Valstij jārāda piemērs. Nedrīkst būt dubultā morāle. Piemēram, nav pieļaujams, ka Iekšlietu ministrija pati lieto nelicencētas datorprogrammas, bet tajā pašā laikā kontrolē, lai citi tās nelietotu.
Jāatzīmē, ka datorpirātisms nodara zaudējumus arī valsts budžetam. Pērn Latvijā datorpirātisma dēļ budžetā nav nonākuši aptuveni astoņi miljoni latu.
Intelektuālā īpašuma un autortiesību jomas sakārtošana noteikti piesaistītu papildu investīcijas. Latvijai kā valstij vajadzētu būt divām izteiktām prioritātēm. Pirmkārt, tā varētu kļūt par ekoloģisku paradīzi. Otrkārt, nepieciešams sakārtot intelektuālā īpašuma jautājumus. Bez tiem nevar attīstīties arī informācijas tehnoloģijas, ko Latvija tik ļoti vēlas. Mūsu cilvēkiem ir potenciāls. Daudzi nemaz nezina, ka Latvijā ir kompānija, kas tur lielāko datu bāzi pasaulē, kura nav ASV datu bāze. ES mums to ir uzticējusi. Tas pierāda, ka mums patiešām ir spējīgi cilvēki šajā jomā. Bet es diemžēl neredzu mērķtiecīgu darbību tās attīstībā un intelektuālā īpašuma sakārtošanā. Jautājuma sakārtošana būtu skaidrs signāls informācijas tehnoloģiju pasaulei, ka šī ir tā vieta, kur intelektuālais īpašums tiek cienīts un respektēts.

Cieņai jāizaug no valsts attieksmes

– Kādi ir priekšlikumi situācijas uzlabošanai?
– Vispirms vajadzētu pārbaudīt visas valsts pārvaldes iestādes. Šeit lielisks palīgs ir Valsts kontrole, kas šādas pārbaudes jau uzsākusi. Ar premjeru arī vienojāmies par audita veikšanu visās ministrijās. Auditēšana nav pašmērķis. Tā nepieciešama, lai varētu konstatēt, ko nepieciešams iepirkt. Ideālā variantā tiktu organizēta centralizēta programmatūras iegāde visām valsts pārvaldes iestādēm. Tas varētu būt lētāk nekā katras iestādes atsevišķi rīkots konkurss. Nav svarīgi, kādas kompānijas programmatūru iepirkt. Svarīgi, lai tā būtu likumīga, lai valsts pati nerīkotos prettiesiski.
Esam uzsākuši sadarbību ar Iepirkumu uzraudzības biroju (IUB). Ir sagatavots sadarbības memorands parakstīšanai, lai IUB varētu sekot, vai reizē ar datoriem tiek iepirktas arī programmas. Ja rodas aizdomas, tiek veiktas pārbaudes.
Otrais solis savukārt būtu privātā sektora sakārtošana. Privātfirmas vienmēr cenšas taupīt naudu. Ja neviens nepievērsīs uzmanību, privātais, protams, lietos zagtu datorprogrammu. Turpretī, ja tiek veikti policijas reidi vai arī vienkārši BSA tam pievērš sabiedrības uzmanību, situācija var mainīties. Kritiku neiztur arī arguments, ka privātajā sektorā trūkst naudas. Daudzi brauc ar labām automašīnām, atpūšas ārpus Latvijas robežām. Nauda ir. Ja uz galda stāv modernākais dators, kurš nereti netiek izmantots ar pilnu jaudu un tajā ir ielādētas nelicencētas programmas, domāju, ka par naudas trūkumu nevar sūdzēties. Turklāt šādas situācijas ir novērojamas ne tikai valsts, bet arī privātajā sektorā.
Visā valstī kopumā ir jābūt cieņai pret intelektuālo īpašumu. Tai jāizaug no valsts pārvaldes iestāžu attieksmes, kas pēc tam tiek pārnesta arī uz privāto sektoru.

Apkarošanai pietrūkst naudas

– Latvijā par datorpirātisma apkarošanu atbildīgā ir Ekonomikas policija. Kā jūs vērtējat viņu darbu?
– Es negribētu teikt, ka Ekonomikas policija negrib cīnīties. Viņiem vienkārši nav resursu. Es gribētu redzēt, ka Ekonomikas policija tiktu nostiprināta ar jauniem spējīgiem cilvēkiem, kas pārbaudītu visas jomas, kur var notikt intelektuālā īpašuma zādzības. Mani kā BSA pārstāvi, protams, interesē, lai Ekonomikas policijā būtu vairāki speciālisti, kas strādātu tikai ar datorpirātismu. Mans mērķis nav iesēdināt kādu cietumā. Mans mērķis ir likt saprast, ka valsts domā par intelektuālā īpašuma aizsardzību.

– Kritiski vārdi no BSA dzirdēti arī par muitas vājo darbību.

– Jā, protams. Liels skaits pirātiskās izcelsmes produkcijas Latvijas tirgū ienāk no Lietuvas, Baltkrievijas, Krievijas. Latvijā pirātiskās preces – audio kompaktdiski, CD, kas satur datorprogrammas, video un audio kasetes – netiek ražotas. Tās tiek ievestas. 2002. gadā uz robežas tika aizturēti desmit kompaktdiski. 2003. gadā nedaudz vairāk. Bet vienalga tas ir smieklīgi maz.

– Vai muitas darbs nevarētu vēl pasliktināties? Līdz ar iestāšanos ES robežkontrole vairs nav tik stingra kā agrāk.

– Es domāju, ka, no vienas puses, situācija varētu pat uzlaboties, bet, no otras, – pasliktināties. Es ceru, ka stingrāk tiek sargāta Baltkrievijas un Krievijas robeža, kas tagad ir arī ES ārējā robeža. Protams, daudz grūtāk ir kontrolēt to pirātisko produkciju, kas Latvijā ienāk no Lietuvas puses. Es nedomāju, ka konvoji, ko muita iecerējusi, atrisinās problēmu. Uzmanība ir jākoncentrē nevis uz lietotāju, bet ražotāju. Ir jāatrod centri, kur masveidā tiek ražotas nelegālās programmas.
Atsevišķs stāsts ir arī par sodiem. Autortiesību lietās sods par pārkāpumiem ir no 50 līdz 100 latiem. Par atkārtotiem pārkāpumiem maksimālais sods ir 250 lati. Salīdzinājumam – Igaunijā sods par līdzvērtīgu pārkāpumu ir 10 tūkstoši latu. Diemžēl jāatzīst, ka sods ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem cīņā par autortiesību ievērošanu. Pēc katras lielākas akcijas programmatūras tirgotāji atzīst, ka pārdošanas apjomi pieaug.

Datorpirātisma līmenis ES dalībvalstīs (2003.gads) Avots: BSA

– Vai tiešām visa vaina ir tikai valdības politiskās gribas trūkumā sakārtot situāciju? Vai problēmas sakne nav rodama citur?

– Starptautiskajos ziņojumos vairākus gadus pēc kārtas par Latviju tiek rakstīts, ka Latvijas valdībai nav politiskās gribas cīnīties ar intelektuālā īpašuma zagšanu. Tas attiecas gan uz audio, gan video, gan datorprogrammām. Andra Bērziņa valdība piekrita finansiāli atbalstīt autortiesību aizsardzības aktivitātes un sakarā ar Latvijas nacionālo programmu integrācijai ES no budžeta izdalīja 185 tūkstošus latu Intelektuālā īpašuma aizsardzības departamenta izveidei 22 cilvēku sastāvā Valsts policijā. Šāda vienība tā arī netika izveidota, bet paredzēto naudu iztērēja citiem mērķiem. Un tā joprojām ar šiem svarīgajiem jautājumiem strādā tikai divi trīs cilvēki.
Protams, mēs, tāpat kā citas postpadomju valstis, nākam ar negatīvu attieksmi pret autortiesībām. Piecdesmit gadus šis jautājums nebija uzmanības lokā. Pat otrādi: gods skaitījās kaut ko nozagt. Šī doma joprojām sabiedrībā ir dzīva.

Cīņa ES līmenī

– Redzams, ka autortiesību aizsardzības jautājumi ir aktuāli visās valstīs. Vai tiek domāts arī par problēmas definēšanu ne tikai nacionālā, bet arī ES līmenī?
– BSA kā intelektuālā īpašuma lobija organizācija darbojas diezgan sekmīgi. Mums ir izdevies panākt ES Ieviešanas direktīvas pieņemšanu pirmajā lasījumā. Tajā paredzēti efektīvi mehānismi pirātisma apkarošanai.

– Varbūt tieši darbība ES līmenī varētu sekmēt situācijas sakārtošanu Latvijā, jo nereti mūsu ierēdņi čakli izpilda ES norādījumus.

– Jā, jums ir taisnība. Esmu brīdinājis gan Latvijas politiķus, gan uzņēmējus, ka ES politika kļūst arvien stingrāka un visaptverošāka. ES autortiesību pārkāpumu gadījumos ir ierosinājusi pat tik krasus pasākumus kā uzņēmuma piespiedu likvidācija, kontu slēgšana utt.
Komersantiem ir jāsaprot, ka autortiesību pārkāpums ir vienkāršs instruments, ar kura palīdzību konkurenti var izspiest uzņēmumu no tirgus. Konkurenti ir ieinteresēti ziņot par pārkāpumiem policijai, un, ja policija ierodas un konstatē pārkāpumus, uzņēmuma darbība uz laiku ir paralizēta.
Tomēr mūsu primārais mērķis nav sodīt. BSA ir izveidojis elastīgu politiku. Mēs savā darbībā izmantojam tā saukto burkāna vai pātagas principu. Ja mums ir informācija par nelicencētu datorprogrammu lietošanu uzņēmumos, mēs tūdaļ neziņojam policijai. Ziņošana policijai jāizmanto tikai ļaunprātīgākajos gadījumos. No sākuma kontaktējamies ar uzņēma vadību un piedāvājam laiku, lai tā sakārtotu autortiesību jautājumus. Ja uzņēmums izrāda iniciatīvu un programmatūras jautājumus sakārto, mēs piešķiram BSA sertifikātu. Ja ne, diemžēl mums ir jāziņo attiecīgajām tiesībsargājošajām institūcijām par pārkāpumiem. Starp citu, “Latvijas Vēstnesis” ir pirmais uzņēmums Latvijā, kurš saņēmis BSA sertifikātu.

Ilze Sedliņa, “LV”

ilze.sedlina@vestnesis.lv