Tirgotāji – par uzņēmēju un darbinieku interesēm

Tirdzniecība vēl aizvien ir dominējošā Latvijas ekonomikas nozare, kas tieši skar ikviena mūsu valsts iedzīvotāja intereses. Vērts pievērst uzmanību tirgotāju aktivitātēm – agri vai vēlu to rezultātus jutīsim mēs visi. Tāpēc Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētāju Henriku Danusēviču lūdzām pastāstīt par nozares jaunumiem, plāniem, problēmām un risinājumiem.

Henriks Danusēvičs Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Nesen saņēmām vēsti, ka vecās Eiropas tirgotāji jaunajām dalībvalstīm piešķīruši prāvus līdzekļus...
– Šā gada aprīlī notika Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EFTA) sanāksme, kurā nolemts: lai kompensētu zaudējumus, ko jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm nodara to tirgus atvēršana EFTA valstu tirgotājiem, asociācija piešķirs noteiktu naudas summu. Šī finansiālā kompensācija, kuru var uzskatīt arī par EFTA valstu pateicību par saņemto pieeju tirgum, domāta valstu sociālo un ekonomisko atšķirību samazināšanai. Tātad no šā gada maija līdz 2009. gada aprīlim visas ES jaunās dalībvalstis kopumā saņems 600 miljonus eiro, bet Norvēģija no savas puses vēl maksā 567 miljonus eiro. No pirmās summas Latvijai pienākas 3,29 procenti, bet no otrās – 6 procenti. Kopsummā mums jāsaņem vairāk nekā 53 miljoni eiro jeb apmēram 35 miljoni latu.

– Kā aprēķinātas izmaksājamās summas?

– Domāju, ka pirmā summa aprēķināta proporcionāli iedzīvotāju skaitam valstī, bet otrā iegūta, īpaši ņemot vērā Latvijas kā zivsaimniecības un zivrūpniecības valsts intereses. Kaut gan tas nav bijis viennozīmīgs kritērijs – vēl vairāk no Norvēģijas saņem, piemēram, Ungārija, Čehija, Slovēnija, kuras nepavisam nav zivrūpniecības valstis.

– Kā paredzēts izmantot iegūtos līdzekļus?

– Briselē ir izveidota šā finansiālā mehānisma pārvalde. Tai līdz oktobrim sadarbībā ar līdzekļus saņemošajām valstīm, arī Latviju, jāizstrādā vadlīnijas naudas piešķiršanas mehānisma darbībai, kā arī jānosaka, kuri projekti tiks finansēti. Saskaņā ar EFTA aprīļa sanāksmes lēmumu līdzekļi piešķirami projektiem dabas aizsardzības, kultūras mantojuma saglabāšanas, resursu attīstības, cilvēku veselības aizsardzības, zinātnisko pētījumu un sabiedriskā transporta attīstības jomā. Jūnijā biju Šveicē kārtējā EFTA sanāksmē. Tajā tika lemts, ka lielākas publicitātes nodrošināšanai līdzekļu sadalē un izmantošanā tiks iesaistītas arī sabiedriskās organizācijas.
Manuprāt, būtu jāizpēta, kā vietējos uzņēmumus ietekmē ārvalstu uzņēmumu ienākšana Latvijas tirgū, un ar piešķirtajiem līdzekļiem jāatbalsta pirmām kārtām mazie uzņēmumi, kuru intereses ir skartas. Mazajiem tirdzniecības uzņēmumiem valsts šobrīd nepalīdz, kaut gan saskaņā ar ES nostādnēm tirdzniecība ir atbalstāma, jo tā piedāvā daudz darba vietu. Būtu jāveicina mazo uzņēmumu vadītāju izglītošanās, jāatbalsta kooperācija, kā arī jānodrošina viņiem nepieciešamās informācijas pieejamība.

Trūkst atbalsta nacionālajiem uzņēmumiem

– Vai šādas kompensācijas piešķiršana patiesībā nenozīmē, ka Latvijas uzņēmumiem pievienošanās ES nav izdevīga?
– ES ekonomikas pamatā ir vienotais tirgus, un tas ir izdevīgs lielajiem “spēlētājiem”. Šajā ziņā Latvija, protams, ir zaudētāja, un mēs to redzam – samazinās nacionālo uzņēmumu īpatsvars valstī, strauji pieaugušas cenas. Jāatzīst arī, ka mūsu valsts ir pārcentusies ES prasību ieviešanā. Nupat Briselē tikos ar Austrijas un Vācijas zemnieku pārstāvjiem, kuri sacīja, ka ES normas viņiem neaizliedz savās saimniecībās kaut lopus. Tātad tā nav ES prasība! Ārvalstu zemnieki šādu prasību izvirzīšanu skaidro ar vēlmi tieši vai netieši atbalstīt Eiropas pārstrādes iekārtu un tehnoloģiju kompāniju intereses. Firmas izdara spiedienu uz valstu valdībām, lai tās radītu nepieciešamību iepirkt šo kompāniju ražotās iekārtas. Jautājums, vai tā ir apzināta rīcība vai pakļaušanās šim spiedienam, vai tikai vēlme izpatikt.

– Vai valstij šobrīd ir iespējas atbalstīt nacionālos uzņēmumus? Kā zināms, ES normas šādu atbalstu stingri ierobežo.

– Es nerunāju par tiešu finansiālu atbalstu. Jārada apstākļi, lai uzņēmējs vēlētos pats saimniekot savā uzņēmumā pēc valsts pievienošanās, nevis censtos to pārdot. Nav noslēpums, ka Latvijā grāmatvedības sistēma uzņēmējam ir daudz sarežģītāka un apgrūtinošāka nekā citās ES valstīs. Uzņēmēji visu laiku izjūt spiedienu – viņi godprātīgi strādā, bet kuru katru brīdi var atnākt Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvji un uzlikt sodu. Piemēram, LTA soda naudu uzrēķināja par to, ka bijām reģistrējušies centrālajā pašvaldībā, bet nezinām, ka jāreģistrējas arī rajonā... Šāda politika ir nedraudzīga uzņēmējam. Turklāt katrai valstij tomēr jāatbalsta uz eksportu orientētā uzņēmējdarbība, arī mazie uzņēmumi. Latvijā mazajiem uzņēmumiem pērn pirmo reizi tika piešķirta nauda – 80 tūkstoši latu. Šī summa ir smieklīgi maza, redzēsim, kā būs šogad. Ja nebūs nopietna atbalsta, turpināsies mazo uzņēmumu izspiešana no tirgus. Tas attiecas arī uz tirdzniecību, kuras īpatsvars Latvijas uzņēmējdarbībā ir apmēram 30 procenti.

Cenu kāpuma iemesli – objektīvi

– Pēdējā laikā Latvijas tirgotājiem gan tiek adresēti arī pārmetumi – straujajam cenu kāpumam viens no iemesliem esot arī tirgotāju vēlme vairāk nopelnīt...
– Ekonomikas ministrijas ziņojumā nav nevienas norādes uz šādu tirgotāju rīcību. Viss cenu kāpums ir saistīts ar ražošanas izmaksu pieaugumu. Vienubrīd daži tirgotāji, izmantojot palielinātu pieprasījumu pēc dažu veidu precēm, paaugstināja to cenas, bet tas neietekmēja tirgu kopumā. Taču pieauga arī tirgotāju izdevumi. Tā, piemēram, bija ar tabakas precēm – valsts ļāva, lai starptautiskie koncerni nosaka uzcenojumu nacionālajiem mazumtirgotājiem, kas, manuprāt, ir krasā pretrunā mūsu interesēm. Mēs gan zinām, ka ne vienmēr ir bijis pamatots cenu paaugstinājums no ražotāju puses. Dažkārt cenas tika paaugstinātas tikai tāpēc, lai tās pielīdzinātu Eiropas cenām, taču to darīja lielie piegādātāji, no kuru precēm tirgotāji nevar atteikties. Tirgotājiem cenu paaugstināšana nav izdevīga arī pieaugošās konkurences dēļ. Dažkārt atsevišķas preces patērētājam tiek piedāvātas par maksu, kas zemāka par iepirkuma cenu – tas tiek darīts, lai pircējus piesaistītu savam veikalam.
Viens no būtiskiem faktoriem, kas noteica cenu pieaugumu, bija elektroenerģijas tarifu paaugstināšana uzņēmumiem par 25–30 procentiem. Jāņem vērā, ka liela daļa pārtikas veikalu inventāra – ledusskapji, kondicionētāji, apgaismes ķermeņi – tiek darbināta, izmantojot elektroenerģiju. Izmaksas pieauga ļoti jūtami. Diemžēl iespējams, ka cenas arī turpmāk kāps – degvielas cenas diezin vai samazināsies, drīzāk pieaugs, tādējādi dārgāka kļūs arī preču piegāde. Turklāt jo aktīvāka būs preču apmaiņa starp turīgākajām un “dārgākajām” ES valstīm un Latviju, jo straujāks būs cenu pieaugums mūsu valstī. Tas ir saprotams – ja zemniekam būs iespēja savu produkciju pārdot ārvalstīs par augstāku cenu, viņš to izmantos. Tāpēc vietējie iepircēji arī būs spiesti piedāvāt augstāku cenu. Šādu parādību jau varam novērot liellopu gaļas tirgū.

– Reizēm dzirdamas arī runas par karteļu principu cenu noteikšanā – lielie tirgotāji savā starpā vienojoties par izdevīgākajām cenām.

– Šīm runām nav pamata. Ja vienojas uzņēmumi, kuri tirgū strādā kopā, tad tā ir normāla kooperācija. Tā dara dažādas tirdzniecības grupas, bet to dalībnieki tirgū atsevišķi nestrādā. Un, ja kāds šādi mēģinās cenas regulēt, tūlīt atradīsies konkurents, kurš savu preci piedāvās lētāk. Tādējādi tirgus atkal visu izlīdzinās. Arī Konkurences padome raugās, lai šādu parādību nebūtu.

Nepieciešams dialogs ar valsti

– Cenu kāpums – tā ir inflācija, taču valsts veic stingrus pasākumus inflācijas ierobežošanai. Vai tie ir lietderīgi un efektīvi?
– Kaut kādai inflācijas kontrolei, protams, jābūt. Taču kā lai sasniedz vidējo Eiropas līmeni, ko paveikt solīja divdesmit gadu laikā? Tas bija 2000. gadā, tātad tagad jau vajadzētu būtu sasniegtai piektajai daļai no solītā. Vai mūsu pirktspēja tiešām ir paaugstinājusies par 12 procentiem? Zināma izlīdzināšanās ir notikusi, bet jāņem vērā, ka jauno dalībvalstu pievienošanās rezultātā ir krities ES vidējais līmenis.

– Liela sabiedrības uzmanība ir pievērsta LTA rīkotajai akcijai par neapliekamā minimuma palielināšanu “Atdodiet 57 latus!”. Kāpēc tiek rīkota šāda akcija, un kāpēc tieši 57 lati?

– Ja nav stingras valsts programmas dzīves līmeņa paaugstināšanai, tad jābūt vismaz kaut kādiem līdzekļiem, lai mazākturīgie šajos apstākļos varētu izdzīvot. Tāpēc rīkojam akciju, kas prasa paaugstināt ar nodokļiem neapliekamo algas minimumu. Šobrīd budžetā ir līdzekļi, un neredzu iemeslu, kāpēc būtu tā jāspīdzina 49, 6 procenti strādājošo, kuri saņem summu, kas ir mazāka par iztikas minimumu. Kāpēc vara tā izturas pret cilvēkiem? 57 lati ir summa, ko katrs strādājošais papildus iegūtu gada laikā, ja neapliekamais minimums kopš 1. janvāra būtu 40 lati.
Protams, mēs zinām, ka pelēkās ekonomikas īpatsvars Latvijā ir liels un “aplokšņu algas” tiek maksātas. Taču tirdzniecībai tas nav raksturīgi – pateicoties konkurencei un citiem objektīviem faktoriem, algas veikalu darbiniekiem tiek maksātas legāli. Ir cilvēki, kuri papildus strādā vēl citur, bet vai tas ir normāli, ka cilvēkam darba alga nedod iespēju izdzīvot? Valsts attieksme pret šo jautājumu ir nenopietna, un atbalsts ir tikai ārējs. Reālas sarunas ar Pašvaldību savienību nenotiek, netiek gatavots arī priekšlikums par neapliekamā minimuma palielināšanu no 1. septembra. Rudenī sākas apkures sezona, daudziem cilvēkiem ir skolas vecuma bērni – tas viss palielina izdevumus. Ir nožēlojami, ka šis vajadzīgais solis tiek plānots tikai nākamā gada 1. janvārī. Arodbiedrības mūs atbalsta, bet diemžēl to loma Latvijā šobrīd ir pārāk maza. Oficiālā un regulārā dialogā ar valsti – Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē un regulārās tikšanās ar premjeru ir iesaistīti tikai lielie darba devēji un ārvalstu investori. Valsts varas pārstāvjiem acīmredzot šķiet – ja lielie uzņēmēji ir apmierināti, tad viss kārtībā.

– Atgriežoties pie mazo uzņēmumu interesēm – jau krietnu laiku tiek runāts par nevienādajiem darbības noteikumiem sabiedrībām ar ierobežotu atbildību un individuālajiem uzņēmumiem, respektīvi, komersantiem. Vai ir paredzētas kādas izmaiņas likumdošanā?

– Tas ir līdz šim neatrisināts jautājums. Valdība paziņo, ka problēmu atrisinās, taču to nedara. Tādējādi faktiski tiek samazināta mazo uzņēmumu konkurētspēja attiecībā pret lielajiem. Valsts galvenās amatpersonas vairākas reizes gadā tiekas ar ārvalstu investoriem, bet gada laikā nav ne reizes tikušās ar pašmāju mazo uzņēmumu pārstāvjiem! Tas nedara godu Latvijai. Andra Bērziņa valdības laikā tika sperti soļi mazo uzņēmumu atbalstam, bet tagad šis jautājums ir ministriju kompetencē. Ekonomikas ministrija Jura Lujāna vadībā ir bijusi ļoti labvēlīga uzņēmējiem un ļoti daudz darījusi, lai situāciju mainītu, taču tā nevar ietekmēt citu ministriju attieksmi un darbu. Protams, Latvijā mazo uzņēmumu ir vairāk nekā lielo, bet uzņēmumu skaits proporcionāli iedzīvotāju skaitam ir ļoti mazs. Taču, kā jau teicu, šie uzņēmumi spēj piedāvāt un radīt ļoti daudz darba vietu. Tāpēc ceru, ka mūsu valsts agrāk vai vēlāk saskaņos savu darbību ar Eiropas vispārējo politiku šajā jautājumā.

Juris Bārtulis, “LV”
juris.bartulis@vestnesis.lv