Latviešu un somu kultūru krustpunktos

Tellinmeki. Sešdesmitajos gados te izcēlies ugunsgrēks un gandrīz viss nodedzis. Somu ļaudīm šī vieta šķitusi nesaraujami saistīta ar iemīļotā rakstnieka vārdu, tāpēc māja tikusi drīz vien atjaunota savā pirmatnējā izskatā un cilvēki sanesuši arī dažādus iedzīves priekšmetus, kas attiecas uz Sillanpē dzīves laiku Foto: Andris Kļaviņš

Būdiņā, kurā izauga gara milzis

Franss Emils Sillanpē (1888–1964) pirmais no somu rakstniekiem 1939.gadā saņēma Nobela prēmiju. Viņa populārākie romāni “Silja”, “Vīra ceļš” un “Cilvēki vasaras naktī” tulkoti arī latviski un atkārtotos izdevumos laisti klajā gan Latvijā, gan latviešu trimdas zemēs. “Viņš tik lielā mērā sevī iemieso Somiju kā varbūt vienīgi vēl Sibēliusa simfonijas,” par Sillanpē rakstīja Zenta Mauriņa, reizē atzīstot viņa piederību pie tiem spēcīgajiem Eiropas rakstniekiem, kas ļoti nacionālo, savas zemes dzīvības sulu piesātināto mākslu prot pacelt vispārcilvēciskā plāksnē. Savā autobiogrāfiskajā triloģijā rakstniece atstājusi košu liecību par viņu sastapšanos, kas abos nostiprinājusi pārliecību, ka “Eiropa ir nedalāma vienība, ko nešpetņi sadalījuši naidīgās provincēs, kas cita citu pārāk maz pazīst”.
Ap 30 kilometru attālumā no Tamperes atrodas Sillanpē dzimtais Hemēnkires ciems un viņa vecāku celtā Millikoli mājiņa, kur gadu pēc rakstnieka aiziešanas mūžībā atvērts muzejs.
Latvijas muzejnieki savu apmeklējumu ir laikus pieteikuši, un Millikoli saimnieces mūs sagaida svinīgā noskaņojumā. Sezona ir tikko sākusies, un esam šīs vasaras pirmie viesi. Norā aiz mājas rosās amatnieki, gatavojot spēles laukumu brīvdabas izrādēm, kas te tiekot rīkotas ik vasaru.
“Ārzemnieki dažkārt brīnās, kā tik nabadzīgā būdā izaudzis tik liels rakstnieks,” gide sāk savu stāstījumu, tūlīt piebilstot, ka tai laikā, pirms vairāk nekā simt gadiem, ne visi somu zemnieki tikuši pie tādas mājas un ne ne visi sākuši tik agri sūtīt savus bērnus skolā. Emilam bija tikai desmit gadu, kad viņu pieteica skolā. Tā atradās desmit kilometru attālumā. Māte Millikoli gala istabā bija iekārtojusi veikaliņu, lai varētu mazliet atlicināt apdāvinātā dēla skološanai. No radinieku vestajiem baļķiem būvētā mājiņa tika pārdota, un ģimene pārcēlās uz Tellinmeki, kas bija tuvāk skolai. Pateicoties radu atbalstam, Emils pabeidza tautskolu un Tamperes liceju. Aizņēmies naudu, viņš iestājās Helsinku universitātē un sāka studēt medicīnu.
Rakstnieka aicinājums, pirmās publikācijas un iekļūšana mākslas vidē aizvien vairāk traucēja studijas, līdz tās vajadzēja pārtraukt un atgriezties laukos pie vecākiem. Tēvs mājas galā uzbūvēja dēlam atsevišķu kambarīti, ko izlīmēja ar tapetēm. Tolaik to uzskatīja par sevišķu greznību, toties tapetes darīja istabiņu gaišāku un it kā plašāku. Te varēja netraucēti rakstīt, un Tellinmeki tapa pirmie romāni un noveles. Emils apprecējās ar dzimtā ciema meiteni Sigridu Mariju Salomeki, un ģimenē piedzima septiņi bērni. 1917.gadā iznāca pirmais noveļu krājums “Cilvēkbērnu dzīves gaita”. Kā saka mūsu gide, visa viņa daiļrade ir stāsts par cilvēkbērnu dzīves gaitu.
 

Millikoli, kur 1888.gada 16.septembrī piedzima Franss Emils Sillanpē; Emila istabā. Uz galda – viņa manuskripts Foto: Andris Kļaviņš

Uz Zentas Mauriņas jautājumu, kad viņš bijis laimīgs savā mūžā, Emils Sillanpē nevilcinoties atbildējis: kad viena no viņa grāmatām parādījusies spāņu valodā: “Spānietis un soms, iedomājieties tikai! Katrs dzīvo savā pasaules galā. Katram savi untumi. Pats es neatrodu ceļu uz Spāniju, bet grāmata to atrod, un tā, tur aizkļuvusi, ir vairāk nekā es.”
Jā, tulkošana patiesi ir brīnumaina lieta. Tā ļauj tev saprast citu tautu balsis, domas un tēlus, ieaust to literatūru tavas tautas kultūras audumā. Zenta Mauriņa raksta: “Sillanpē tēli ir vispirms dzīvi cilvēki, un tad viņi ir somi, sīksti kā paeglis, skarbi kā Kalevalas svētā koka sērmokšļa ogas un liriski kā somu dzejoļos bieži pieminētās neaizmirstulītes, un sīksti kā paeglis. (..) Un Eiropa tādēļ mīl, ka viņš pats savus varoņus mīl.”
Millikoli atrodas tālu no lielajiem ceļiem. Kā saka studentes, kas te vasarā strādā par gidēm, “desmitiem kilometru visapkārt valda miers un klusums”. Kad mājiņa jau bijusi pārdota un te dzīvojuši sveši cilvēki, rakstnieks dažkārt atstaigājis šurpu un palūdzis saimniekiem atļauju mazliet pakavēties sētā un mājā, kur skatījies pasaulē pa savu bērnības lodziņu.
Tikpat neliela ir arī Tellinmeki māja, kur vēlāk dzīvoja Sillanpē ģimene. Arī te tagad ir muzejs. Dižakmens ceļmalā izskatās lielāks par koka namiņu. Nav tādu appļautu ceļmalu un glītu mauriņu kā pie mūsu rakstnieku memoriālajām mājām. Kāds ieminas, ka neatceras nevienu latviešu rakstnieku, kam būtu tik pieticīgs muzejs. Cits gan tūlīt atgādina: “Bet kur tad mūsu kalpu, gājēju bērni! Mēs “Riekstiņus” asociējam ar Jāni Jaunsudrabiņu, bet viņam ar māti tur piederēja labi ja gultiņa saimes istabā. Anna Brigadere “Sprīdīšus” iemantoja tikai labā pusmūžā. Bet Andrejam Eglītim vispār nav tādu dzimto māju, kur muzeju varētu iekārtot. Un vai viņš vienīgais?