Latviešu un somu kultūru krustpunktos

Jaņa Rozentāla mazdēls Atis un viņa kundze Vija Foto: Andris Klaviņš

Kalējdēls ar mākslinieka dvēseli

Ceļš no lauku kalēja smēdes līdz Pēterpils Mākslas akadēmijai, latviskas mākslas radīšana sabiedrībā bez savas profesionālās mākslas tradīcijām, cīņa ar augstāko sabiedrības slāņu neatzīšanu, nabadzība, laikabiedru un tautas mīlestība, saiknes ar otro dzimteni Somiju – tas viss ir Jaņa Rozentāla dzīves stāstā. Anna Brigadere par viņu rakstīja:
“Nav otra latviešu mākslinieka, kura vārdam starp sava laika biedriem būtu bijusi tik laba skaņa kā Janim Rozentālam. Viņš stāvēja mūsu kultūras dzīves pašā vidū.[..] Gara radniecība mākslā mums nav meklējama tik daudz Vakareiropā, kā ziemeļu tautās.”
Vēlreiz pārstaigāt lielā latvieša dzīves takas ziemeļzemē Somijā bija viens no kultūras darbinieku, vēsturnieku un muzejnieku ceļojuma mērķiem Vidussomijā. Tālos notikumus tuvināja un izjūtas darīja spilgtākas gleznotāja mazdēla Ata Rozentāla un viņa kundzes Vijas klātbūtne. Daudz ko zināja stāstīt R. Blaumaņa un J. Rozentāla muzeja speciāliste Līga Kļaviņa un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja direktora vietniece Māra Meņģele.

Tilts starp divām mazām tautām

Helsinkos mūsu ceļš vispirms veda uz vācu luterāņu baznīcu, kur 1903.gada pavasarī notika Jaņa Rozentāla un Ellijas Forseles laulību ceremonija. Atcerējāmies viņu romantisko iepazīšanos viesībās pēc Ellijas koncerta un latviešu mākslinieka vēstuli iecerētās tēvam Teodoram Forselim, kurā Janis Rozentāls rakstīja:
“Mans visslēptākais un visideālākais priekšstats par sievietes tēlu, kādu esmu skatījis un vienmēr gaidījis no agras jaunības, nu dzīvs stāv manu acu priekšā, un es uzreiz jutu un jūtu aizvien vairāk, ka no seniem laikiem esmu mīlējis tikai viņu un mīlēšu allaž, kā nekad neviens nespētu mīlēt.[..] Zinu, ka Jūs Ellijas māti esat mīlējis tāpat, citādi Ellijai nebūtu tāda dvēsele, kāda viņai ir. Ko varu teikt par sevi: esmu 36 gadus vecs, latvietis un ceru, ka mana tauta vēl kaut ko paveiks.”
Un Janis saņēma uzmundrinošu atbildes vēstuli:

Somu tēlnieka Emīla Vikstrēma māja, kur ciemojies arī Janis Rozentāls Foto: Andris Klaviņš

“Jau no paša sākuma mani ļoti iepriecināja, ka mana Ellija varēs veidot tiltu starp divām mazām nācijām, kas atrodas vienādā stāvoklī pret carismu, kurš uzkundzējās pār mums. Jums, latviešiem, būtu šis tas ko pamācīties no mums, bet mums vajadzētu no jums mācīties, ka dzīvesspējīga nācija var saglabāt savu nacionalitāti arī ļoti grūtos ārējos apstākļos.”
J. Rozentāla pirmais bibliogrāfs K. Lejnieks viņu kopdzīves sākumu tēlojis dialogā.
Janis: “Tu vēl nezini, kas ir latviešu mākslinieks. Tas ir gaužām nožēlojams cilvēks, ar rūpju nastu plecos un šaubām sirdī, kam bieži vien jācīnās ne vien ar mākslas idejām, bet arī par tik ikdienišķām lietām kā dienišķo maizi. Un vai tu nebaidies, ka, saistoties ar tādu cilvēku, tev necelsies vairs spārni tālajiem lidojumiem tavā skaņu pasaulē?”
Ellija: “Nē, es nebaidos no tā! Ja būs vajadzīgs, es upurēšu savu mākslu, lai kalpotu tavai. Ja tev pagurs spēki darbā un cīņā par tavas tautas mākslas nākotni, es būšu tad tava valkīra, kas pasniegs dzīvības ūdens malku. Mana māksla ir tikai atdarinoša, tava – radoša. Es dzīvošu tavā mākslā.”
Jaunais Rozentālu pāris apmetās uz dzīvi Rīgā, sākumā gleznotāja Bernharda Borherta mājā. “Kas ir, dailiniek, vai negribiet nākt manā paspārnē?”– kādu dienu Rozentālu uzrunā arhitekts Konstantīns Pēkšēns, kas ceļ sev namu Strēlnieku un Alberta ielas stūrī. Un pašā augštāvā viņš māksliniekam speciāli izbūvē dzīvokli ar darbnīcu.
Rozentālu dzīvoklis kļuva par iemīļotu inteliģences pulcēšanās vietu. Te ģimenes siltumu baudīja Rūdolfs Blaumanis, viesojās Anna Brigadere, Viktors Eglītis, Biruta Skujeniece, Augusts Saulietis, Atis Ķeniņš, Dace Akmentiņa, Jēkabs Duburs, Jūlija Skaidrīte, pie klavierēm sēdās no Pēterpils iebraukušais Jāzeps Vītols.
Ellija bija ieguvusi labu muzikālo izglītību, beigusi Helsinku mūzikas skolu un mācījusies Rietumeiropā, daudz koncertējusi. Janis Rozentāls nokļuva ievērojamu somu inteliģences pārstāvju vidū. Ellijas māsa Anna bija vijolniece, māsīca – ievērojama rakstniece Maila Talvio un viņas vīrs Josepi Juliuss Mikola – slavens valodnieks. Forselu ģimenes draugu lokā bija tādi Somijas kultūras darbinieki kā Helsinku universitātes rektors Valdemārs Ruīns un viņa meita gleznotāja Ingrīda Ruīna, kuras portretu 1915.gadā gleznoja J. Rozentāls (“Sieviete sarkanā”), dziedātāja Aino Akti, Helsinku Konservatorijas rektors Erki Melartīns un daudzi citi. J. Rozentāls iepazinās ar tēlnieku Emīlu Vikstrēmu un gleznotājiem Peku Hallonenu un Akseli Gallenu– Kallelu.

Par mākslu, ko ierakstīt dzīvības grāmatā

Jau studiju gados Janis Rozentāls bija iemīlējis somu mākslu un kopš sava pirmā ceļojuma – arī šīs skarbās zemes dabu. Nu radās vēl ciešākas saites. Iepazīstoties ar Peku Hallonenu, kura īpatnējie, spēcīgie zemnieku tipāži Rozentālam sevišķi patika, radās izdevība pabūt arī viņa mājā gleznaina ezera krastos. Arī mēs apmeklējām šo monumentālo somu stilā celto būvi no tēstiem baļķiem un akmeņiem un iztēlojāmies, kā Rozentāls jutās šajā namā, kas atgādina teiksmainu vikingu pili.
Ejot pa Jaņa Rozentāla pēdām, nonācām arī tēlnieka Emīla Vikstrēma mājā, ko viņš pats projektējis un uzcēlis uz vareniem granīta pamatiem. Ne jūra, bet ezeri ir Somijas lielākā bagātība, viņš teicis un pats izveidojis ap savu namu brīnumainu ainavu. Vikstrēms bija atzīts un labi atalgots mākslinieks, kas nepazīst materiālās grūtības. Varējām saprast mūsu gleznotāju, kas pēc atgriešanās Rīgā sacījis Vilhelmam Purvītim: “Pie viņiem nav iespējami tādi gadījumi kā pie mums, kur daži bagātnieki, pat muižnieki, kas tik stipri plātās ar savu baltisko patriotismu, izdod nereti desmitus tūkstošus par šaubīgiem ārzemju mākslas darbiem, kamēr pāris tūkstošu rubļu gadā spētu lieliski pacelt mūsu pašu mākslu un kultūru.”
“Kad atnāks latviešiem tie laiki?”– tāds bija jautājums. Rozentāls neapskauda, bet ar sajūsmu apbrīnoja somu mākslinieku dzīvi. Tūsulas gleznainā ezera krastos bija vesela mākslinieku un rakstnieku kolonija. Pekas Hallonena mājas pusi aizņēma augsta un plaša darbnīca – telpa ar jumtu bez griestiem, savukārt Emīla Vikstrēma darbnīca bija īsta pils, tik mājīga un skaista, ka gribējās te kavēties ilgāk. Vai somi bija bagātāki, vai varbūt lielāki savas zemes patrioti? Kāpēc viņi varēja atbalstīt savu mākslu un nodrošināt savus māksliniekus? Tādas domas urdīja Rozentālu, kad viņš sacīja Purvītim: “Ja Rīgas saloni pret mums tik rezervēti – brauksim uz laukiem ar savām gleznām, rīkosim izstādes biedrību mājās, manis pēc, kaut šķūņos. Lai tad ļaudis redz un sāk saprast, kas ir māksla. Varbūt tad reiz pieredzēsim tādas dienas, kad māksla būs tāpat nepieciešama kā dienišķā maize. Citādi latviešu mākslu neierakstīsim dzīvības grāmatā!”
Tagad Tūsulas apkārtnē ir daudz kultūras un mākslas centru, dažādu muzeju. Mūsu muzejnieki aizrautīgi zibināja savus fotoaparātus, kur tas nebija liegts, vāca informāciju un ar gandarījumu atzina, ka Latvijā “apsēsto muzejnieku” kļūst vairāk un vairāk, kaut arī ar līdzekļu trūkumu jācīnās tāpat, kā savulaik Rozentālam.

Brendas sala – Helsinku Mežaparks

Kad Pirmais pasaules karš tuvojās Rīgai, J. Rozentāls ar ģimeni pārcēlās uz Somiju un dzīvoja Forsā, pie Ellijas māsas Līsijas. Vēlāk Ellija nopirka māju Brendas salā. Te Janis raženi strādāja, te aizritēja viņa dzīves pēdējais cēliens.
Kad mēs iebraucām Brendas salā, skatienam pavērās brīnumskaists ziedu klājs ceļa malā. Daba saglabājusi krāsas, kas priecēja mākslinieku, mudinot gleznot tuvāko apkārtni un pāri ūdens klaidam redzamo Melleņu salu. Bet laiks un pilsētbūve ir darījuši savu. Būvējot tiltu, māja tikusi nojaukta. Mēs stāvējām uz klinšainā krasta, kur, iespējams, kādreiz sēdējis Rozentāls, jo tieši no šejienes Melleņu sala izskatās tāda, kāda tā redzama viņa gleznā. Līga Kļaviņa mums stāstīja, ka šeit tapuši daudzi mākslinieka pēdējie darbi – gan portreti, gan dabas skati, un Līga salīdzināja Brendas salu ar mūsu Mežaparku. Rozentāls savā pēdējā vasarā gleznojis, darinājis Ellijai rotas lietas, skaldījis malku un juties gandrīz laimīgs. Tikai ļoti gaidījis avīzes, jo cerējis izlasīt ziņu, kas ļautu atgriezties Latvijā.

Ar domām par darbu un dzimteni

... Vēlā rudenī, kad ledus ieskāva Brendas salu, netālu no krasta palika liela melna laiva ar kailu mastu. Pa logu tā bija labi redzama, un Rozentāls gleznoja. Ellija to nosauca par veļu laivu. Arī mākslinieks šo simboliku bija apjautis un tā nu bija iegūlusies audekla baltumā vēl melnāka un draudošāka, it kā taisītos aizvest kādu no šī krasta uz Tuonelu – veļu valstību.
1916.gada Ziemassvētkos melnā veļu laiva pietuvojās pašam krastam. Pēkšņi bija pienākusi Jaņa Rozentāla aiziešanas stunda. Jaungada pirmajā dienā mākslinieks tika apglabāts Helsingforsas vecajā kapsētā, Forseļu dzimtas kapos. Ellija kapa plāksnē lika iekalt vārdus: “Janis Rozentāls. Miris darbā un domās par dzimteni.” 1920.gadā Janis Rozentāls tika pārbedīts Rīgas Meža kapos. Pavadītāju bija ļaužu jūra. Tajā pašā gadā Ellija ar bērniem pārcēlās uz dzīvi Latvijā: “Lai man būtu iespēja audzināt Rozentāla bērnus par tādiem pašiem patriotiem, kāds bija viņu tēvs, es nevarēju un negribēju saraut sakarus ar latvju tautu.”

Tilts turas droši

Abu mākslinieku pārmestais tilts starp mazajām ziemeļu tautām stingri stāv arī šodien. 1990.gadā Somijā tika nodibināta Rozentāla biedrība. Sākās ļoti aktīva sadarbība, notika izstādes un dažādi pasākumi. Sevišķu atbalstu saņemot no Somijas vēstnieks Anti Lasilas. Pagājušajā gadā mūsu muzejnieki Somijas muzeju asociācijā pārrunāja turpmāko sadarbību un smēlās pieredzi. Rozentāla biedrība katru gadu izdod “Gada grāmatu”, kurā ir interesanti raksti par Latvijas kultūras dzīvi. Rūpēs par abu tautu kultūras sakaru stiprināšanu daudzu gadu garumā dzīvojuši un darbojušies arhitekti Vija un Atis Rozentāli. Tagad viņi aicināti kļūt par šī izdevuma korespondentiem Latvijā. Rozentāla biedrība gatavojas izdot grāmatu par Latviju, un abiem mūsu arhitektiem jāraksta par latviešu arhitektūru un mākslu. Vija māca somu valodu Ziemeļvalstu kultūras centrā, kā arī privāti. Arī meitas Aijas profesija saistīta ar somu valodu. Dēls Mikus sekmīgi pabeidzis pētījumu: “Astroloģisks aspekts par Rozentāla dzīvi”, atklājot, ka Rozentāla talanta uzplaukuma laikā Visums bijis labvēlīgs vēl daudziem Latvijas un Somijas dižgariem un spēcīgām personībām. Rozentāli turpina kopt dzimtas tradīcijas.

Andris Kļaviņš