Mirkļi Žoržas Sandas pasaulē

Atklāšanas svētki bija maijā, kad ziedēja ceriņi. Izstāde būs atvērta visu vasaru, līdz pat septembrim; Elza Radziņa kā latviešu teātra Žorža Sanda dala autogrāfus. Savu stingro plecu piedāvājis prof. Andrejs Bankavs, viens no izstādes rosinātājiem. Asistē nama saimnieces Maranda Avotiņa un Sarmīte Dzilna Foto: Gunārs Bernhards

Ar lugu lasījumiem, lekcijām, koncertiem un citiem sarīkojumiem Eiropa atzīmē Žoržas Sandas 200. dzimšanas dienu. Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā Lielvārdes ielā 24 līdz septembrim atvērta franču rakstniecei veltīta literatūras izstāde. Bibliotēkas bagātajā Žoržas Sandas grāmatu krājumā ir 32 tādas, kas izdotas autores dzīves laikā. Ekspozīcijā redzam arī viņas pirmo romānu “Indiana”, kas iznāca 1831.gadā un padarīja jauno rakstnieci slavenu. Izstādītas latviski tulkotās grāmatas, kuru pirmie izdevumi parādījušies gandrīz pirms simt gadiem.
Stāsta izstādes veidotāja Inta Šmitiņa:
– Pirmie latviski tulkotie Žoržas Sandas darbi bija stāsti. 1910. gadā iznāca “Drošsirdības spārni” un 1936. gadā – “Mazā Fadete”. Šo lauku dzīves tēlojumu Sanda sarakstīja 1849. gadā un veltīja saviem bērniem, kuri bija jau pusaudži un kuros viņa gribēja ieaudzināt savaldību un stipru raksturu. 1937. gadā Valdemāra Kārkliņa tulkojumā iznāca Doras Dunkeres grāmata “Žorža Sanda: Rakstnieces romantiskā dzīve”, ko 1995. gadā atkārtoti izdeva apgāds “Zinātne”. Bet franču rakstnieces vārds latviešu lasītājiem bija pazīstams jau daudz agrāk. 19.gadsimta pēdējos gados “Mājas Viesī”, “Austrumā” un “Baltijas Vēstnesī”’parādījās raksti par viņas dzīvi un darbiem. Domājams, ka tajos paustās idejas bija tuvas arī latviešu sievietēm, jo cēla viņu pašapziņu. “Mājas Viesis” 1901.gadā vairākos turpinājumos publicēja Aspazijas apceri “Žorž Sand”. (Kā zināms, rakstniece savam pseidonīmam izvēlējās vīrieša vārdu.)
Daudzveidīgi materiāli stāsta par Žoržas Sandas draugu loku, kurā bija tādas personības kā Frideriks Šopens un Alfreds de Misē, Ferencs Lists, Onorē de Balzaks, Heinrihs Heine, Prospērs Merimē un Ežens Delakruā. Cieša draudzība rakstnieci saistīja ar izcilo mecosoprānu Polinu Viardo. Viņa kļuva par prototipu Konsuelai, kuras piedzīvojumiem romānos “Konsuela” un “Grāfiene fon Rudolštate” savā laikā ar aizrautību sekoja arī latviešu lasītāji.
Žorža Sanda, īstajā vārdā Amandīna Aurora Lusija Dipēna, dzimusi 1804.gada 4.jūlijā. Viņas tēvs bija Napoleona armijas virsnieks, aristokrātiskas dzimtas pēctecis, vairāku Eiropas valstu karaļnamu atvase, bet māte – putnu ķērāja meita, vienkārša šuvēja. Pēc tēva nāves trīsgadīgā Aurora nonāca aristokrātiskās vecmāmiņas paspārnē Noānā.
Žorža Sanda rakstīja ātri un viegli. Viņas spalvai pieder 70 romāni un 24 lugas. Savā dienasgrāmatā viņa atstājusi arī šādu ierakstu: “Pulksten trijos naktī pabeidzu rakstīt romānu. Izdzēru tasi kafijas un sāku rakstīt jaunu romānu.”
Viņa lauza daudzus sava laika likumus un aizspriedumus, ietekmēja ļaužu prātus un kļuva par emancipācijas un feminisma simbolu. “Mana profesija ir būt brīvai,” viņa teica. Saviem kritiķiem Žorža Sanda reiz rakstīja: “Pasaule mani reiz sapratīs. Bet, ja tāda diena nepienāks, nebūs liela nelaime. Es būšu pavērusi ceļu citām sievietēm.”
Šī gada februārī Parīzē svinīgi tika pasludināts Žoržas Sandas gads. Iniciatīvas grupa, kurā aktrises Klaudijas Kardināles vadībā strādā aptuveni 20 kultūras darbinieku, ierosinājusi Žoržu Sandu pārbedīt Parīzes Panteonā, kur apglabāti 68 ievērojami franči, tādi kā Voltērs, Viktors Igo un Emils Zolā. Pirmā sieviete šo franču izcilību vidū ir divkārtējā Nobela prēmijas laureāte Marija Sklodovska-Kirī. Žorža Sanda būtu otrā.
Francijas prezidents Žaks Širaks tomēr neatbalsta priekšlikumu par Sandas pīšļu pārbedīšanu Panteonā, jo negrib radīt precedentu, ka lielu jubileju gadījumā izcili kultūras un zinātnes darbinieki tiktu pārbedīti Panteonā. Pastāv arī ideja ierīkot tikai simbolisku rakstnieces kapavietu Parīzē ar sauju Noānas zemes un kādu rakstnieces manuskriptu.
Jubilejas gada nobeigumā 9.decembrī Parīzē notiks simpozijs “Žorža Sanda. Literatūra un politika”.
Izstādes atklāšanas dienā savu vārdu teica arī pati Žorža Sanda. Viņas lomā iejutās Elza Radziņa, kas uz Nacionālā teātra skatuves vairākas sezonas spēlēja Žoržas Sandas lomu Jaroslava Ivaškeviča lugā “Vasara Noānā”, bet pašlaik kopā ar Oļģertu Šalkoni risina Žoržas Sandas un Gistava Flobēra dialogus izrādē “Mīļo skolotāj!”, kam skatuvisku formu piešķīris Pīters Ērs.
Veidojot izstādi, bibliotēkas darbinieki atšķetinājuši kādu interesantu pavedienu, kas slaveno franču rakstnieci saista ar Latviju. Izrādās, ka viņas vecvectēvs ir Saksijas grāfs Morics – leģendārās zviedru galma dāmas Auroras Kēnigsmarkas un Polijas karaļa Augusta Stiprā ārlaulības dēls. Apburošo dēkaini un piedzīvojumu meklētāju liktenis atvedis līdz Kurzemei. Viņš ātri iemantojis kurzemnieku labvēlību un 1726.gadā ticis iecelts par Kurzemes hercoga troņa pēcnācēju. Diemžēl laulības ar Krievijas carieni Annu pajukušas, galmā notikušas pārmaiņas un viņam draudējušas briesmas. Atstājis karaspēku krastā, viņš zirga mugurā pārpeldējis Usmas ezeru un izbēdzis vajātājiem. Skaistā sala ezera vidū šobaltdien nes Morica vārdu.
Elza Radziņa tēlojusi Sandu gan jaunībā, gan brieduma gados, un savas skatuves varones romānus viņa pārlasījusi vairākkārt. Jo rakstniece darbos ieaudusi savu dzīvi, pateikusi, ko viņa domā par sievieti, ģimeni un bērnu audzināšanu, par valsti un sociālo dzīvi, par draudzību, laimi un dzīves jēgu. Izstādē Žoržas Sandas domu un tēlu pasaulē ieved ne tikai rakstītie teksti, bet arī rakstnieces daudzie portreti zīmējumos un gleznu reprodukcijās. Viņu portretējuši daudzi ievērojami mākslinieki, arī dēls Moriss.
Veidojot izstādi, Inta Šmitiņa vēlreiz pārliecinājusies, ka Žorža Sanda ir pati spilgtākā 19.gadsimta sieviete, rakstniece ar sarežģītu raksturu un lielu talantu. Kā ekspozīcijas vadmotīvu viņa izvēlējusies Viktora Igo atvadu vārdus, Žoržai Sandai aizejot mūžībā: “Es apraudu mirušo un sveicu nemirstīgo. Diži cilvēki aiziet, bet nezūd. Vēl vairāk – varētu gandrīz sacīt, ka viņi atdzimst. Kļūdami neredzami vienā veidā, viņi kļūst redzami citā.”

Lappusi sagatavojusi
Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv