J.Tregubovas ceļš uz panākumiem bijis relatīvi īss, taču nebūt ne rozēm kaisīts. Pēc Maskavas Universitātes beigšanas 1995. gadā viņa politiskajā žurnālistikā nostrādāja divpadsmit gadus. Četrus no tiem – Jeļcina prezidentūras beigu cēlienā un Putina prezidentūras sākumā – Jeļenai Tregubovai bija akreditācija Krievijas prezidenta preses centrā.
Abu prezidentu dziļi atšķirīgā būtība un politiskās intrigas Kremļa varas gaiteņos veido grāmatas vadlīniju. Taču satura vektors ir varas centralizācija un preses brīvības ierobežošana.
No grāmatas uzzinām, ka tūlīt pēc Vladimira Putina nākšanas pie varas prezidenta preses dienests sāka uz Tregubovu izdarīt spiedienu, pieprasot viņas rakstu cenzūru. 2000. gada beigās viņai atņēma akreditācijas tiesības Kremlī, bet 2003. gadā pēc grāmatas iznākšanas atlaida no darba izdevniecības namā “Kommersant”.
Pērn, kad “Kremļa digera pastāsti” radīja sensāciju Frankfurtes grāmatu gadatirgū, grāmatas krievu izdevums trīs nedēļas netika izlaists no Jekaterinburgas tipogrāfijas un “pastāsti”, gluži kā “samizdata” laikos, tika pavairoti ar kserokopijām.
Taču autores vajāšana joprojām nav beigusies.

“Gumijotais dzīvesprieks” Vectētiņa pavēnī

Tā Borisa Jeļcina slimības apraksti mums ļauj jaunā gaismā paraudzīties uz Krievijas pirmā prezidenta attieksmes regresu pret Latviju: deviņdesmito gadu nogalē laikraksts “Jūrmala” pirmais padomju impērijā iedrošinājās dot publikāciju ar tolaik nežēlastībā kritušo Borisu Jeļcinu, bet 1991. gada janvāra barikāžu laikā Jeļcins droši iestājās par Baltijas valstu tiesībām uz neatkarību. Ne gadījuma pēc Krievijas prezidents tūlīt pēc augusta puča sagrāves konfidenciāli īsai atpūtai atbrauca tieši uz Latviju. Tāpēc jo šokējošāka mums deviņdesmito gadu vidū likās Jeļcina iesaistīšanās Latvijas apmelošanas kampaņā un atteikšanās no Triju Zvaigžņu ordeņa. Vienlaikus kļūst saprotama arī Jeļcina mistiskā “aizgulēšanās” lidmašīnā Reikjavīkā, traģikomiskā orķestra diriģēšana Berlīnē un citi diplomātijas vēsturē iegājuši skandāli.

Vietām J.Tregubova strauji novecojušā, slimā prezidenta dīvainības apraksta ar labsirdīgu smaidu. Piemēram, prezidenta ligu izbraukumos pa Krieviju žurnālistes noturēt par slaucējām vai tekstilfabrikas audējām un attiecīgi arī uzrunāt televīzijas kameru priekšā. Citviet, ārzemju vizīšu aprakstos, jūtams žurnālistes kauns par savu valsti. Pastāstā “Stokholmas murgs” Tregubova atzīstas: “Kad dzirdu kādu sakām “Stokholma”, man joprojām iekšā viss saraujas” (40. lpp). Autore ar sāpēm atceras, kā Jeļcins Zviedrijā karaliskajā pieņemšanā piedāvājies “apprecināt savu mīluli Borisu Ņemcovu”, tobrīd Krievijas pirmo vicepremjeru, ar zviedru monarha meitu. “Krievijas caram tāda zviedru protokolārā etiķete bijusi nebijusi: Jeļcins tūlīt pat pievilka sev klāt no bailēm vai ģībstošo Viktoriju un skaļi nobučoja,” stāsta Jeļena Tregubova (41.lpp), aprakstot arī vizītes turpmākās detaļas: “Stokholmas rātsnamā preses konferencē Vectētiņš (Krievijas prezidents Boriss Jeļcins – J. Ū.) deva vaļā pilnās burās” (42. lpp). Prezidents pēkšņi, ne no šā, ne tā paziņojis, ka “pieņēmis lēmumu samazināt kaujas galviņu skaitu par vienu trešdaļu”, bet pēc tam, izvēršot savu “miera iniciatīvu”, pie kodolvalstīm pieskaitījis arī Vāciju un Japānu. Pēc tam viņš zviedriem ņēmies stāstīt par viņu strādnieku neapmierinātību ar Zviedrijas valdību...
“Krievu žurnālistes, kas sēdēja man blakus... sāka skaļi raudāt, “ atceras J.Tregobova. “Bet es no šausmām biju gluži sastingusi un kā apburta nespēju novērst acis no prezidenta. Te nu Jeļcina uzvilktās atsperes sāka šķietami atslābt: viņš jau stomījās, neatbildēja uz tiem jautājumiem, kas viņam tika uzdoti, mīmika kļuva neizteiksmīga, seja it kā izplūda, un beigās viņš sapinās mikrofona vadā turpat uz tribīnes, sagrīļojās un grasījās nokrist” (turpat).
Unikāla ir Tregubovas liecība par Jeļcina klerku centieniem slēpt prezidenta rīcības paradoksus. Īsts virtuozs šajā ziņā bijis prezidenta preses sekretārs Jastržembskis. “Kaut es pats spētu apjēgt, Ļenočka, kas īsti notiek... Jūs nenoticēsit: katru reizi, kad ar viņu tas atgadās, es izjūtu tīri fiziskas sāpes,” Jastržembskis pēc “Stokholmas murga” cilvēciskas atklātības brīdī atzinies Tregubovai.

Kurš pirmais iespers prezidenta līķim

“Kremļa digera pastāstu” saturs, neraugoties uz šķietami vieglo skandālliteratūras stilu, ir dziļāks, nekā varētu spriest pēc nosaukuma. Grāmata atsedz dziļo varas krīzi laikā, kad valsts ar milzīgajiem dabas resursiem, bankrotējot vecajai politiskajai sistēmai, sapinās jaunās identitātes meklējumos un tās attīstību nobremzēja oligarhu cīņa par iespējami lielāku gabalu no valsts pīrāga.

Autore rāda, kā Jeļcina slimības, zāļu un vēl citu apstākļu raisītās dramatiskās situācijās milzu nozīmi ieguva tuvākie prezidenta cilvēki, vispirms jau viņa meita Tatjana Djačenko, kuras politiskais faktors Krievijas jaunākajā vēsturē vēl pilnībā nav izvērtēts. Tieši šī, J. Tregubovas vērtējumā, gudrā un viltīgā sieviete ilgāku laiku iespaidojusi prezidenta attiecības ar preses, naftas un finanšu oligarhiem, kas ieguva aizvien lielāku nozīmi Krievijas varas gaiteņos.
Īpaši asi Jeļena Tregubova apraksta deviņdesmito gadu beigu situāciju Krievijas varas virsotnē: “Borisam Jeļcinam, lai cik tas būtu dīvaini, kaut vai šā tā novilcināt laiku līdz 1999.gada pavasarim (gan fiziskā, gan politiskā nozīmē) bija iespējams tikai vienā vienīgā veidā: izlikties par beigtu. Vai arī, ja nelīdzēja nekas cits, tad – izlikties par mirstošu... Kremlim, kas bija pats savu tiltu “pacelšanas” nomocīts un iztērējis visu enerģiju, lai organizētu valstī ekonomisku un politisku “kļūdu labojumu” – šim Kremlim vairs nebija spēka, ne tikai lai uzbruktu, bet pat lai aktīvi aizsargātos. Tāpēc atlika viens: izmantot “beigtu prezidentu” kā ēsmu un sagaidīt, līdz kāds, pats cerīgākais šā posteņa pretendents pienāks un “iespers” līķim...” (105. lpp).

Patiesības anahronisms varas piramīdā

V. Putinu, kurš nespējīgo Borisu Jeļcinu nomainīja Krievijas prezidenta krēslā, J. Tregubovai iznācis iepazīt vēl kā Federālā drošības dienesta vadītāju – profesionāli komunikablu cilvēku, kurš pievilcīgo žurnālisti aicināja “kopā nosvinēt Čekistu dienu kādā restorānā” ( 9.lpp).

Taču šis pats šķietami neizteiksmīgais cilvēks preses brīfingā “izvirzīja pašu mīļāko perestroikas čekista mītu: sapuvušo valsti atjaunot spēj tikai čeka” (130.lpp).
Viens no “Kremļa digera pastāstu” caurviju motīviem ir nostalģija pēc “varbūt ne gluži brīvās, tomēr vismaz plurālistiskās” Jeļcina laika žurnālistikas, kuras agonēšanu J. Tregubovai bija lemts pieredzēt nesaudzīgā tiešumā.

Latvija allaž bijusi Eiropa

“Kremļa digera pastāsti” mums rāda arī savdabīgo gaisotni, kādā tikuši un tiek veidoti Krievijas apgalvojumi par “krievvalodīgo diskrimināciju” Latvijā. “Ticiet man – ne krievu inteliģence, ne vienkāršā tauta neko tādu par Latviju nedomā,” J. Tregubova saka intervijā laikrakstam “Rīgas Balss” šā gada 28.jūnijā. “Cilvēkus uztrauc gadiem nemaksātās algas, nevis onkulīšu spēlītes, cenšoties “pārbīdīt sliedes” uz “pie visa vainīgajiem” latviešiem... Mēs vienmēr esam raudzījušies ar simpātijām uz jūsu mazo, lepno un strādīgo tautu.”

“Kremļa digera pastāsti” sasaucas arī ar vācu “Tageszeitung” nesen pausto viedokli par mūsdienu Krieviju: “Krievija šodien ir tālu no stabilitātes un drošības. Valdības politikas kritizēšana ir atļauta tikai noteiktās robežās, un valsts stiprumu vērtē pēc tā, cik lielā mērā no tās baidās pavalstnieki. Tieši te ir meklējama Putina panākumu recepte ... ”

***

Pašlaik Jeļena Tregubova strādā pie grāmatas paplašinātā Rietumu varianta. Šāda izdevuma aktualitāti nosaka arī grāmatas pirmā varianta izteikti krieviskā specifika ar postpadomju cinisma sindromu: daudzi ar sulīgu ironiju aprakstītie Krievijas notikumi Rietumu demokrātijas tradīcijās augušiem cilvēkiem gluži vienkārši paliks nesaprotami. Līdzīgi kā Rietumu cilvēki nesaprot daudzas mūsu stāstītās pretpadomju anekdotes.
Pat šo rindu autors, kuru nebūt nešokē grāmatā bieži lietotie krievu specifiskā slenga vārdi (dažus tulkotāja Valda Melgalve drosmīgi atstājusi oriģinālā, citus veiksmīgi lokalizējot), kādā vietā jutās pārsteigts. Grūti bija aptvert, ka krievu kolēģe valstsvizītes laikā Kazahstānā Jeļcina veselības lēkmes brīdī, kad visi kā uz adatām gaidījuši piespiedu izlidošanu mājup, ar taksometru steigusies uz attālo valūtas maiņas punktu iegūt par citur nesamaināmajiem “koka rubļiem” “vienalga kādu” summu dolāru. Taču tieši šādas mums grūti iztēlojamas situācijas šim “ceļojumam laika mašīnā” piešķir īpašu garšu.
Simboliski ir autores vārdi latviešu izdevuma ievadā: “Lieliski atceros, ka tad, kad es vēl mācījos skolā, bet Latvija skaitījās Padomju Savienības daļa, mums te, Maskavā, likās, ka pie jums tur tik un tā ir “Eiropa”.”