Kā samērot vēlmes un iespējas

Robežkontroles punkti būs

– Lielāko daļu problēmu ir izdevies novērst, un par to es esmu pārliecinājies Muitas konsultatīvās padomes sēdēs. Ir arī operatīvi jautājumi, kurus mēs risinām ik dienu, piemēram, neskaidrības, kas saistītas ar pievienotās vērtības nodokļa (PVN) reģistrāciju muitas noliktavās, konkrēti – ostās. Šie jautājumi pamazām tiek atrisināti.

– No vienas puses, ir, protams, jāuzklausa biznesa cilvēki, lai noskaidrotu, kas tieši traucē viņiem strādāt. No otras puses, ir jāievēro valsts intereses, kuras mēs nedrīkstam ignorēt. Esmu lūdzis izveidot darba grupu, kuras uzdevums būtu rast PVN atmaksas jautājuma risinājumu.

– Jāuzbūvē divi dzelzceļa sanitārās robežkontroles punkti Rēzeknē un Daugavpilī un divi Rīgas brīvostā un Ventspils ostā. Augustā paredzēta Ventspils robežkontroles punkta nodošana, bet valsts ir iecerējusi visus robežkontroles punktus nodot vienotā paketē. Plānots, ka septembrī ES speciālisti veiks šo punktu auditu. Tikai pēc tam tos akreditēs un tie varēs pilnvērtīgi darboties.
Arī Rīgas brīvostā, lai gan tur bija nelielas finansēšanas problēmas, kas tagad ir atrisinātas, būvdarbi sokas. Vairāk mani uztrauc Daugavpils, kur, izrādās, iepriekš bija aizmirsts ieprojektēt robežkontroles punkta pievedceļu. Tur ir bijis zemes ceļš, pa kuru smagsvara kravas nevar pārvadāt. Tagad ir sarosījusies arī Daugavpils pašvaldība, kuras pārziņā ir šis ceļš. Lai līdz augustam to savestu kārtībā, nepieciešami papildu līdzekļi, kas budžetā nav ieplānoti. Daugavpils pilsēta pati to nespēj finansēt.
Kopumā veterinārās robežkontroles punktu būve notiek atbilstoši grafikam, un augustā darbiem vajadzētu būt pabeigtiem.

– Septembra beigas, oktobris būtu ideālais variants. Cik man zināms, šo punktu būve uz dzelzceļa, izņemot pievedceļu Daugavpilī, nevarētu sagādāt lielas problēmas. Savukārt veterinārās robežkontroles punkts Šķirotavā gan bija plānots, bet netiks nodots vienotajā paketē. Tā būve turpināsies nākamgad.

Iedzīvotāju ienākumi pieaugs

– Esam dilemmas priekšā. Ir divas lietas, kas būtu jāizdara, bet finansiāli spējam tikai vienu. No vienas puses, mēs ik gadu labprāt paaugstinātu minimālo darba algu vismaz par 10 latiem. Bet tas prasītu lielu papildu finansējumu, turklāt tādējādi zemāk kvalificētie darbinieki it kā tiktu pielīdzināti augstāk kvalificētajiem, faktiski likvidējot atšķirības starp viņiem. Tas nebūtu īsti pareizi, lai gan, protams, līdz ar minimālās algas paaugstināšanu varētu atrisināt daudzas sociālās problēmas.
Otra iespēja, kā palielināt iedzīvotāju ienākumus, – un to mēs acīmredzot arī darīsim –, ir neapliekamā minimuma paaugstināšana. Valdība pieņēmusi, manuprāt, ļoti reālu grafiku, līdz 2010.gadam panākot neapliekamā minimuma palielināšanu līdz pusei no minimālās darba algas, savukārt nodokļu atvieglojumi par katru apgādājamo personu sasniegs divas trešdaļas no minimālās darba algas. Taču, ja ar 2005.gadu tiks sākta šā grafika izpilde, budžetā vajadzēs rast vismaz 13 miljonu latu kompensāciju pašvaldībām, jo neapliekamā minimuma palielināšana ietekmēs iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus, kas ir lielākais pašvaldību ieņēmumu avots.

– Pašvaldības atbalsta neapliekamā minimuma palielināšanu ar noteikumu, ka tiek rasta minētā kompensācija aptuveni 13 miljonu latu vērtībā. Manuprāt, tā ir pietiekami reāla summa.

– Nedomāju, ka šī sistēma būtu sevi izsmēlusi. Tā gadu gaitā ir pakropļota – jāatzīst, arī no valdību puses. Sistēma ļoti labi var darboties tad, ja, no vienas puses, ir pietiekami liels finansējums, ko izlīdzina pašvaldību starpā, un, no otras puses – ja arī valdība dod savu artavu pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Valdība, kurai jārisina arī citas problēmas, aizvien ir centusies samazināt šo summu. Ar to arī izskaidrojama neapmierinātība, ka it kā notiek līdzekļu pārdale no attīstītajām pašvaldībām uz pašvaldībām, kurām ir problēmas. Kā zināms, Latvijā ir aptuveni 40 pašvaldību, kuras ar saviem ieņēmumiem nevar nodrošināt pat savas pārvaldes izdevumus. Tas nozīmē, ka citas pašvaldības ir spiestas uzturēt to pārvaldi, un tas nav nopietni.
Nākamgad paredzēts atvēlēt finansējumu pašreizējās sistēmas nepilnību objektīvai izvērtēšanai, ko varētu veikt vai nu Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts, vai arī kāds ārzemju eksperts. Radīt jaunu sistēmu nav nemaz tik vienkārši. Manuprāt, pašreizējā sistēma der, tā tikai jāpalabo.

– PVN ir diezgan liela problēma tieši mazajām pašvaldībām. Ir iecere, līdzīgi kā uzņēmējiem, atmaksāt PVN arī pašvaldībām. Pašlaik mēs izstrādājam PVN atmaksas sistēmu, lai novērstu iespēju pašvaldībām pieprasīt šo naudu atkārtoti. Jaunā PVN atmaksas kārtība varētu stāties spēkā augustā, kad arī pašvaldības varētu sākt pieteikties projektiem.

Nodokļu politika – uzņēmējiem labvēlīga

– Vērtējot budžeta izpildi kopš gada sākuma, pret skaitļiem it kā nekas nebūtu iebilstams. Bet, sākot analizēt atsevišķu nodokļu ieņēmumu izpildi, gribas vaicāt – kāpēc tie samazinās? Ir, protams, daži objektīvi iemesli – piemēram, ir mainījusies nodokļu iekasēšanas kārtība, jo stājies spēkā 15 dienu atliktais maksājums. Nevaru pierādīt, bet man ir aizdomas, ka šo kārtības maiņu varētu izmantot arī diezgan negodīgi. Šāda iespēja, vismaz teorētiski, manuprāt, pastāv.
Taču jūsu pieminētais akcīzes nodokļa ieņēmumu kritums nav tik milzīgs, lai celtu trauksmi, tomēr atstāt bez ievērības to nedrīkst. Ja akcīzes nodokļa ieņēmumu rezultāti jūnijā izrādīsies labāki nekā maijā, bažām nebūs pamata.

– Domāju, ka ir. To apliecina arī labās atsauksmes, ko dzirdēju vairāk nekā pirms mēneša Hamburgā, kur man bija iespēja tikties ar uzņēmējiem, kas plāno sākt biznesu Latvijā. Viens no viņiem ir autodetaļu ražotājs, kurš iecerējis reanimēt daļu no rūpnīcas RAF un ražot tur detaļas tādiem autobūves gigantiem kā “Audi”, “Mercedes” un citiem, ieguldot šajā projektā vismaz 10 miljonus eiro. Pamatodams, kādēļ izvēlējies tieši Latviju, šis biznesmenis sarunā ar mani pozitīvi novērtēja ne vien uzņēmējdarbības vidi Latvijā, bet arī mūsu mentalitāti, kas vāciešiem esot tuva.
Pēdējā laikā vācu uzņēmēji izrāda ļoti lielu interesi par iespēju darboties mūsu valstī. Turklāt vācieši ar interesi raugās uz Latviju ne tikai kā uz vietu, kur varētu pārcelt ražotnes vai uzsākt jaunu biznesu, bet arī kā uz tranzītkoridoru. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, viņi ir gatavi tranzīta plūsmu uz Krieviju novirzīt caur Latviju. Mūsu interesēs, protams, būtu to veicināt, bet te traucē jau sarunas sākumā minētā kavēšanās ar robežkontroles punktu būvi.
Es tiešām uzskatu, ka mūsu nodokļu politika ir uzņēmējiem labvēlīga. Mūsu uzņēmumu 15% ienākuma nodokļa likme salīdzinājumā ar Vācijā spēkā esošo 28% likmi ir pietiekami zema, lai būtu interesanta. Kā zināms, augstas Vācijas un Francijas amatpersonas ir izteikušas bažas par jauno ES dalībvalstu zemajiem nodokļiem. Patiesībā bažas ir par to, lai investīcijas neaizplūstu prom no vecajām uz jaunajām dalībvalstīm. Par laimi, arī Lietuva un Igaunija, tāpat kā mēs, negrasās reaģēt uz izteikumiem par nodokļu harmonizācijas nepieciešamību. Zemie nodokļi ir mūsu iespēja straujākā tempā panākt attīstītās ES valstis dzīves līmeņa ziņā. Manuprāt, nebūtu pareizi mūsu attīstību saistīt tikai ar cerībām uz Eiropas naudu. Jāizmanto arī fakts, ka pagaidām mums vēl ir samērā lēts darbaspēks. Tas ir viens no nosacījumiem, kāpēc investoriem ir interese ienākt Latvijā.

Nākamā gada prioritātes

– Pagaidām valdība nav vienojusies par konkrētām prioritātēm, bet tās pamazām sāk iezīmēties. Ir jau likumā ietvertas prioritātes, no kurām mēs nevaram atteikties. Piemēram, Nacionālās bibliotēkas celtniecība. Divi procenti no IKP saskaņā ar likumu ir jāatvēl NATO vajadzībām, tāpat jāturpina skolotāju algu reforma, jāpaaugstina ar nodokļiem neapliekamais minimums un jāpalielina bērna kopšanas pabalsts.
Svarīgs uzdevums ir arī Eiropas naudas – gan Kohēzijas fonda, gan struktūrfondu līdzekļu – apgūšana, kam nepieciešams Latvijas līdzfinansējums. Nākamgad salīdzinājumā ar šo gadu plānojam vismaz dubultot savu līdzdalību ES naudas apgūšanā – tātad šim mērķim vajadzēs vismaz 60 miljonus latu. Protams, būtu ideāli, ja mēs savu līdzdalību varētu vēl vairāk palielināt – jo vairāk naudas ieguldīsim, jo vairāk no ES saņemsim atpakaļ. Bet, neizmantojot mums atvēlēto naudu, mēs riskējam vairs nesaņemt ES finansējumu.

– Jāatzīst, ka šos normatīvos aktus ir gandrīz neiespējami izpildīt. Taču no visa atteikties mēs arī nevaram – tādēļ tiks paaugstināts gan bērna kopšanas pabalsts, gan neapliekamais minimums, gan minimālā darba alga. Lai no šādām situācijām izvairītos turpmāk, mēs paralēli kārtējam budžetam sāksim izstrādāt ilgtermiņa budžetus vairākiem gadiem uz priekšu. Tādējādi, mainoties valdībām, varēs rēķināties ar zināmu finanšu stabilitāti.
Runas par to, ka mēs varētu atcelt iepriekšējās valdības pieņemtos likumdošanas aktus, ir pamatotas, bet tas neattiecas pilnīgi uz visiem aktiem. Mēs vērtēsim un raudzīsimies, cik reāli varam izpildīt šos lēmumus.
Lai veiktu valsts ierēdņu algu reformu, nepieciešami 60–70 miljoni latu. To mēs nevaram atļauties. Tādēļ sākumā būs jārealizē tikai daļa no šīs reformas, paredzot tai aptuveni desmito daļu no minētās summas. Turklāt katrai ministrijai ir savas prioritātes. Piemēram, Finanšu ministrijā ļoti aktuāla ir ES fondu līdzekļu apguve, tāpēc es vēlētos paaugstināt algas tiem darbiniekiem, kuru pienākumi saistīti ar ES naudas apgūšanu.

– Bezdeficīta budžets ir ideālais modelis – katra finanšu ministra sapnis. Bet tas nav īsti iespējams. Jārēķinās ar to, ka palielināsies izdevumi NATO vajadzībām un līdzfinansējums Eiropas naudas apgūšanai. Ir jācenšas līdzsvarot fiskālās attīstības stratēģiju, no kā mēs nedrīkstam atteikties, ar iekšzemes sociālo spiedienu – prasībām paaugstināt algas un pensijas. Ar to es gribu teikt, ka šobrīd neredzu iespēju izveidot bezdeficīta budžetu nākamajam gadam. Bet turpmākajos gados virzība uz to gan varētu būt, taču tas notiks diezgan lēni. Latvijas fiskālās politikas jeb Konverģences programmā nākamajam un aiznākamajam gadam paredzēts 2,2% budžeta deficīts, tādēļ tā pakāpeniska samazināšana varētu notikt tikai 2007. vai 2008.gadā.