Daugavas zīmes

Turpinājums no „LV” 01.07.2004.

19. Andrejs Pumpurs

Bronzā lietais Andreja Pumpura portrets Birzgales Rūķos

Bieži pieņemts Andreja Pumpura vārdu saistīt ar Lielvārdi, taču viņa dzimtā vieta ir Lieljumpravas pagasta Daugavas kreisā krasta daļā, toreiz sauktā par Mazjumpravu. Viņa tēvu no Lieljumpravas uz šejieni paņēmuši kā bāreni mātes radi, bet dzejnieka mātes dzimta saistīta ar Krauku mājām un ar šo pusi izsekojama, cik vien tālu sniedzas dokumentārās liecības. Andreja dzimšanas laikā viņa vecāki dzīvo Dīriķupītes augštecē – mazā meža mājiņā, kas pieder Ķeirānu lielsaimniecībai pie Daugavas.

Uz upītes krasta
Stāv mājiņa prasta,
No steķētiem baļķiem,
Ar vitētiem kaļķiem.
Tā bijusi vien mežiniekiem, kūdras griezējiem, siena pļāvējiem domāta mītne, tālab dzejnieks ar pilnām tiesībām var teikt:

Es pirmo reizi saules gaismu
Caur zemas būdas loga plaismu
Šai pasaulē ieraudzīju.

Mazā meža mājiņa nojaukta jau pagājušā gadsimta beigās.* Kad mazajam Andrejam ir pāris gadu, tēvs kļūst par rentnieku Dīriķu mājās, kas pašā Jaunjelgavas lielceļa malā, netālu no Daugavas. Taču arī šīs mājas ir tās pašas Dīriķupītes kreisajā krastā. Mājas ir Dīriķu kalnā, kas tām, tāpat kā upītei, devis nosaukumu. Šeit paiet Andreja Pumpura laimīgākie dzīves gadi – bērnība.

Daugavas zīmes atklāšanas svētkos dzied birzgalieši Foto no Vaidas Villerušas arhīva

Daudz par šo vietu rakstīts Pumpura atmiņās.
Par to, kā tēvs liedzis skriet uz Daugavas malu, kur ik dienas salasījušies cūku gani un citi puikas no visām kaimiņu mājām. Aizlieguma neievērošana, kā par spīti, parasti beidzas ar kādu nelaimi. Tā kritiens no kuiļa muguras padara degunu “grūtu priekš elpošanas” uz visu mūžu, bet mātei nākas noklausīties “no tēva stipru un garu sprediķi par palaidnīgiem bērniem vispār un mātes neuzraudzību it sevišķi”.
Citā reizē, kad Andrejs piedalījies ķestera laivas aizpludināšanā pa Daugavu, tēvs palaidni iesauc Dīriķu kambarī, kur zēns jo krietni dabū iepazīties ar smalkiem bērzu augumiem. Pēc tam vairs mazo Andreju nelaiž kaimiņu bērnu pulkā: “Tad staigāju viens pats pa zaļajiem līčiem gar upītes malu, braucu upē ar kādu sili vai arī nodarbojos ar zvejošanu – tas ir – atlocījis bikses, basām kājām bradāju pa nedziļo upīti un dūru smērdaļas... Bet par visu vairāk kāda ievu krūma pavēnī, zālē izstiepies, lasīju grāmatas, it sevišķi Vecā Stendera “Augsto gudrības grāmatu”...”
No Dīriķu kalna Andrejs uzsāk skolas gaitas, bet, tās beidzot, nav vairs lemts te atgriezties. Tēvam mājas uzteiktas, viņš aizgājis par kalpu pie sava brāļa Lāčplēšos. Arī Andreja bērnības noslēgums ir Dīriķupītes krastā – kur Dīriķupīte ieplūst Daugavā, ir divi lieli akmeņi, saukti par Velna pajūgu. Kā stāsta, ar to Velns kādreiz gribējis pārbraukt pār Daugavu uz Vidzemi. Pie šiem akmeņiem kopš sendienām dedzinājuši Jāņu nakts ugunis, meitas sakāpušas “vāģos”, puiši sēdējuši akmens “zirga mugurā” un līgojuši. 1856.gadā akmens ratos sēž Andrejs pēc nāciena mājup no Mācītājmuižas, kur mācītājs dzēsis sapni par tālāku mācīšanos: “.. kad sēdēju uz Velna pajūga akmeņiem un krietni izraudājos”, nāk apskaidrība: “nauda un bagātība, augstāka kārta, kur lai es, nabaga zemnieku puisēns, to ņemu?... vienīgais līdzeklis – paļauties uz sava paša spēku un labo gribu un karot pret visu, kas manam nolūkam gribēja pretim stāties...”
Dzīves ceļa sākums, bērnība, skolas laiks un iziešana pasaulē tādējādi Andrejam Pumpuram cieši saistās ar Dīriķupīti. Dīriķi sen nojaukti. Dīriķkalns norakts 1938.gadā, ceļot Ķeguma spēkstaciju, pats dzejnieks jau sen atdusas Lielajos kapos, tomēr Dīriķu vārds, kādu laiku jau grimis aizmirstības tumsā, nav zudis. Tas ir Viļņa Titāna kaltajā akmenī, kuru Dīriķu pļavā licis Kultūras fonds 1990.gadā.

Vaida Villeruša

* Netālu no šīs vietas 20.gadsimta pirmajā pusē iestādīts ozols, bet 1988.gadā – eposa “Lāčplēsis” simtgadē – likts tēlnieka Jāņa Karlova veidotais piemineklis.