Vai nabagie izķepurosies?

Mums ir nauda

Pirmkārt, lai kaut ko darītu, mēs vispirms interesējamies un prasām, vai ir nepieciešamie finanšu līdzekļi. Kāda ir atbilde? Jā, mums šoreiz ir līdzekļi – vairāk nekā 850 miljoni eiro Eiropas Savienības (ES) un Latvijas valsts struktūrfondu naudas, kas paredzēta tam, lai mazinātu attīstības līmeņa atšķirības starp dažādiem reģioniem un mazāk labvēlīgo reģionu, tai skaitā lauku apvidu, atpalicību.

Nezinām, ko īsti darīt ar reģioniem

Otrkārt, mums ir jāzina, kur un kā šos līdzekļus izmantot. Vai mums ir valsts politika, ko darīt ar Latvijas reģioniem, un vai mūsu politika ir formulēta kādā ilgtermiņa stratēģiskā dokumentā? Mana atbilde ir – nav. Paskaidrošu savu viedokli. Oponenti teiks, ka ir taču ar Eiropas Komisiju saskaņotais Latvijas Attīstības plāns un Latvija Eiropas mērogā tiek uzskatīta par vienu reģionu, un tālāk jau katram reģionam valsts iekšienē pašam jāvienojas par savām prioritātēm un jāveido savs reģiona attīstības plāns. Šeit arī parādās pretruna, ka plāns, kas ir pieņemams ES līmenī, konfliktē ar reģionu aktuālākajām šodienas, īstermiņa vajadzībām. Reģioni neredz savu vietu un perspektīvu valsts centralizētajā plānā. Jā, mums ir plāns, kur būvēt un rekonstruēt ceļus. Mums ir nodarbinātības veicināšanas plāns, mums ir uzņēmējdarbības veicināšanas plāns, ir mazo un vidējo uzņēmumu attīstības programma un vēl daudzi citi plāni un programmas.
Taču nelaime ir tā, ka visi šie plāni un programmas dzīvo katrs savu individuālo dzīvi, tie nesniedz atbildi uz jautājumu – kādu vietu un lomu valsts attīstībā mēs piešķiram Latgalei, Zemgalei, Kurzemei vai Vidzemei? Arī Latvijas Attīstības plāns ir šo individuālo centralizēto politiku mehānisks apkopojums. Mūsu mērķis ir mazināt bezdarbu un veicināt nodarbinātību, tas tiek akcentēts katrā centrālās valdības līmenī apstiprinātajā plānā un programmā. Taču īstenošanai piedāvātā politika nevienā plānā un programmā nav mērķēta konkrēta reģiona bezdarba mazināšanai un nodarbinātības veicināšanai. Šādi visiem vienādi spēles noteikumi arī likumsakarīgi noved pie rezultāta, ka izdzīvo un attīstās stiprākais – tas, kuram ir līdzekļi un zināšanas. Diemžēl jāatzīst, ka šāda politika tikai pastiprina tendenci, ka bagātākais kļūs bagātāks, kas varbūt nemaz nav slikti, bet diemžēl nabagākais nespēs izķepuroties un pacelties, lai kāda būtu viņa griba. Valsts mērogā ir jārod atbilde uz jautājumu – kādu mēs redzam, piemēram, Latgali? Vai visa ražošana, ekonomiskā attīstība koncentrēsies un attīstīsies galvenokārt ap Rīgu, tas ir, vai mēs strādāsim Rīgā un uz Latgali brauksim baudīt dabu un klusumu? Tam tad ir vajadzīgi labi ceļi un automašīnas. Vai arī mēs redzam perspektīvu pievienotās vērtības radīšanai Latgalē, un tad bez ceļiem ir jāveido attiecīga sociālā infrastruktūra – izglītības sistēma, jānodrošina pilnvērtīga veselības aprūpe, sociālā vide. Šāds konkrētā reģiona attīstības plāns, kurš būtu integrēts kopējā valsts attīstības plānā, ļautu arī uzņēmējiem plānot sava biznesa attīstību, ne tikai balstoties uz savu pieredzi un intuīciju, bet rēķinoties ar valsts mērogā veidotu un atbalstītu reģionu attīstības plānu.

Vajadzīgi gudri cilvēki

Treškārt, tie ir cilvēki un investīcijas cilvēku kapitālā. Valsts attīstībai ir vajadzīgi gudri, aktīvi, radoši, savam laikam pa priekšu ejoši cilvēki. Valstij ir jāprot novērtēt savus cilvēkus, jāprot uzklausīt viņu vajadzības un jāsaprot, ka valsts nākotne un valsts spēks ir tās cilvēku rokās. Taču izglītības un apmācības programmu skaita palielināšana mazāk labvēlīgos apstākļos esošos reģionos pati par sevi neradīs jaunas nodarbinātības iespējas. Ir nepieciešama visaptveroša nodarbinātības stratēģija, kas būtu virzīta ne tikai uz strādnieku pārkvalifikāciju, bet arī uz jaunu kompāniju – vietējo vai ārvalstu – iesaistīšanu, lai nodrošinātu kvalificēta darba iespējas. Un arī šā uzdevuma atrisināšanai katrā reģionā mērķtiecīgi jāizvēlas sektori ar attīstības potenciālu.

Nepieciešams līdzvērtīgs dialogs

Ceturtkārt, pastāvīgi ir jābūt dialogam starp valsti un sabiedrību, starp centrālo valdību un reģioniem, starp valdību un uzņēmējiem. Tam jābūt dialogam, kurā abas puses ir līdzvērtīgi sarunas partneri. Lai šāds līdzvērtīgs dialogs būtu iespējams, abām pusēm ir jābūt vienādi informētām, izglītotām. Dialoga partneriem jābūt godīgiem vienam pret otru – jāizskaidro savs viedoklis, jāpamato savs lēmums, jāpiedāvā izvēles iespējas. Tikai šādas uz abpusējas uzticēšanās pamata panāktas vienošanās ir dzīvotspējīgas un nes labumu valstij un tās iedzīvotājiem.
Pēdējos mēnešos esmu tikusies ar desmitiem uzņēmēju, lauku iedzīvotājiem. Runājot par struktūrfondu izmantošanas iespējām, lielākā daļa ir vīlušies, neieraugot valdības apstiprinātajā plānā iespējas sava biznesa attīstībai, sava dzīves līmeņa paaugstināšanai, netic rakstītam tekstam, turpina ticēt solījumiem. Atliek vien vēlēties, lai solījumi pārvērstos rakstītos tekstos, kuros būtu ņemtas vērā sabiedrības un valsts intereses.