Jāteic, ka arī attīstītajās demokrātijās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados piedzīvoti strīdi par sabiedrības viedokļa svaru, lemjot par teritoriju attīstību. Situācija ir atrisinājusies sabiedrībai par labu. Piemēram, Lielbritānijā pie katra transformējamā objekta, pat apzāģējama koka, ir piestiprināta plāksnīte ar pašvaldības logo, informāciju par iesniegto priekšlikumu un viedokļa izteikšanas termiņu. Viedoklis jāizsaka pašvaldībā.
Strikta lēmumu pieņemšanas caurskatāmība ir ieviesta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, sabiedrības interesēs virzīta plānošana izrādījusies dzīvotspējīgāka par šauras interešu grupas labā veikto. Retāk ir jālabo kļūdas, kuras pieņemtas, neapsverot visu iesaistīto pušu intereses un vajadzības. Otrkārt, kļūdu labošana dažkārt ir izvērsusies dārga, ja sabiedrība lēmumu pārsūdz. Treškārt, pašvaldības lēmumu svaru kausu pārāk bieža noslīdēšana vienas interešu grupas pusē kaitē partiju tēlam, nesot būtiskus zaudējumus partijai kopumā. To nevar atsvērt dažu partijas biedru maka nelikumīga papildināšana vai individuālu attiecību uzlabošana ar vajadzīgiem cilvēkiem.

Ja teritoriju plānošanas vispārējus principus nosaka likums, tad katra pašvaldība lemj par sabiedrisko apspriešanu norisi un sabiedrības iesaistīšanas veidu, pieņemot saistošos noteikumus. Rīgā apspriešana nepieciešama teritorijas plānojuma apstiprināšanai, ar teritorijas zonējuma maiņu saistītu projektu apstiprināšanai, kā arī sabiedriski nozīmīgu būvju uzsākšanai. Sabiedriski nozīmīgas būves ir stiepjams jēdziens. Ir gadījumi, kad paši investori nolemj rīkot sabiedrisku apspriešanu, lai vairotu sabiedrības atbalstu projektam.
Neraugoties uz formālajām prasībām, to īstenošana ir atkarīga galvenokārt no pašvaldības izpratnes par savu lomu. Sabiedriskās apspriešanas ir obligātas, bet tajās izteiktā viedokļa ievērošana nav formāli reglamentēta. Līdz ar to, ja pašvaldībā dominē viedoklis, ka viņi nav sanākuši, lai uzklausītu dažādus viedokļus, bet strādātu pēc savas saprašanas un investoru priekšlikumiem, sabiedriskām apspriešanām ir vien formāla nozīme.
Latvijā ir labi sabiedriskās apspriešanas paraugi. Šajās pašvaldībās tiek veidoti mehānismi sabiedrības un pašvaldības sadarbībai. Šo pašvaldību iedzīvotāji jūt, ka tās strādā viņu interesēs. Ir arī gadījumi, kad sabiedrības intereses tiek pakārtotas vēlēto un pašvaldības amatpersonu personiskai izpratnei par pilsētas vai pagasta un savu labumu. Taču atšķirības jūtamas jau tagad, – piemēram, sabiedrības interesēm atvērtām pašvaldībām ir vieglāk pamatot un piesaistīt Eiropas fondus.

Sabiedrisko apspriešanu organizē pats projekta iesniedzējs, līdz ar to pastāv dažādas manipulācijas iespējas. Rīgā ir novērotas vairākas viltības, lai samazinātu apspriešanas jēgu.
Pirmkārt, informācija par gaidāmo apspriešanu vietējā avīzē jāievieto, mēģinot to iespiest iespējami mazākā laukumā, lai potenciālajiem apspriedējiem būtu grūtāk pamanīt. Dome no savas puses rūpējas, lai šī informācija netiktu izvietota domes ēkā vai izpilddirekcijās labi redzamā vietā. Informācijas izplatīšana nav formāls domes pienākums, tāpēc investoram te nav jāiegulda pūles. Pēdējos gados projekti tiek izstādīti domes institūcijās, mazinot informācijas noklusēšanas iespējas.
Otrkārt, apspriešana jārīko grūti pieejamā vietā un laikā. Ideāla ir vieta, līdz kurai nekursē sabiedriskais transports un kura ir grūti atrodama. Apspriešanu vislabāk ielikt darba laikā, uz pāris stundām dienā, piemēram, no pulksten 10 līdz 12 un no 15 līdz 17. Pensionāri nespēs līdz šai vietai nokļūt, bet pārējiem nāksies kavēt darbu. Viens no šādiem piemēriem bija nesenā Rīgas vēsturiskā centra sabiedriskā apspriešana. Domes vestibilā tika izliktas kartes, taču plāna teksts un apbūves noteikumi, kas šīs kartes padara saprotamas, bija pieejami dažas stundas nedēļā. Domes vestibilā atrodas arī dators, taču pilsētas mājaslapā nebija nekādu norāžu par plāna teksta atrašanās vietu, bet īstās vietas zinātājiem plāna elektroniskā adrese nebija pieejama, jo dome to bija bloķējusi. Tikai pēc sabiedrisko organizāciju protestiem plāna apspriešana tika pagarināta, plāna elektronisko adresi atbloķēja, bet plāna iesietās kopijas tika pieķēdētas pie domes vestibila radiatoriem. Īsti ērti rūpīgam vērotājam lasīt plānu nebija, jo plāna ķēdes nesniedzās līdz detalizētajai kartei stendā aiz stūra.
Tiesa, bieži vien aiz šīs viltības nav noteikta nodoma. Vienkārši, plānojot apspriešanu, netiek apdomātas tās dalībnieku intereses un vajadzības.
Treškārt, var sniegt maldinošas un aptuvenas norādes par apspriešanas vietu. Nekādā gadījumā nevajag izvietot norādes uz apspriešanas vietu.

sociālantropoloģe, Sabiedriskās politikas institūta valdes priekšsēdētāja