Pēc slavenajām Cēsu kaujām 1919.gada 24.jūnijā igauņu 3.divīzijas štābs saņēma pavēli sekmīgo uzbrukumu turpināt, lai tālāk atspiestu sakautās Dzelzs divīzijas daļas un izdzītu landesvēru arī no Rīgas. Īpaši sīvas kaujas, kurās piedalījās igauņu 6.kājnieku pulks, igauņu partizāni un latviešu 2.Cēsu kājnieku pulks, notika pie Mazās Juglas, Salaspils un Kurtu muižas apkārtnē, kur krita vai tika ievainoti 127 igauņu un vairāki desmiti latviešu karavīru. Cerot vācu karaspēku izmantot cīņās pret padomju Krieviju, sabiedroto militārās misijas nevēlējās pieļaut tā galīgu sakāvi. Tāpēc franču pulkvedim E.Diparkē, kurš 1.jūlijā ieradās Rīgā, uzdeva ievadīt abu karojošo pušu sarunas. Redzot, ka Rīgu noturēt nav iespējams, vācu ģenerālis fon der Golcs piekrita kara darbības pārtraukšanai. Strīdīgs bija jautājums par J.Baloža komandētās Latviešu atsevišķās brigādes neitralitāti, kas negatīvi ietekmēja igauņu un latviešu attiecības (brigādi ar munīciju apgādāja landesvērs, bez tam bija saņemta Lielbritānijas militārās misijas instrukcija nekādos apstākļos nerīkoties aktīvi).
Sarunas bija ļoti sarežģītas, tās lielā slepenībā notika bijušajā 4. (igauņu) pamatskolā, kas atradās Juglā (tagadējā 6.tramvaja maršruta galapunktā). 1919.gada 3.jūlijā tur noslēdza Strazdumuižas pamiera līgumu starp igauņu pavēlniecībā esošo karaspēku, landesvēru un vācu pavēlniecībā esošo karaspēku.
Sarunās, ko vadīja E.Diparkē, piedalījās angļu militārās misijas pārstāvis S.Dž.Talentss. Līgumu parakstīja landesvēra ģenerālmajors fon Timrots, kapteinis grāfs fon Dons-Šlobitens, firsta Līvena vienību pilnvarotais apakšpulkvedis Buņins, igauņu 3.divīzijas štāba priekšnieks pulkvežleitnants N.Rēks, Baloža brigādes pārstāvis leitnants A.Šūlmanis.
Strazdumuižas pamiera līguma svarīgākie punkti:
– 3.jūlijā plkst. 12.00 dienā pēc Eiropas laika jāpārtrauc kaujas darbība uz sauszemes, jūras un gaisā;
– vācu karaspēkam nekavējoties jāatstāj Rīga un Latvijas robežas, izņemot atsevišķus štāba virsniekus, kuri saziņā ar sabiedroto misiju uzraudzītu kara piederumu izvākšanu;
– igauņu karaspēkam jāpaliek aiz frontes līnijas, ko tas ieņēmis 3.jūlijā plkst. 3.00 no rīta;
– vāciešiem jāatļauj svabada satiksme starp Rīgu un Liepāju pa zemes ceļiem un dzelzceļu.
Sabiedrotie uzņēmās Rīgas pārvaldi un darbojās kopā ar Pagaidu valdību, kas 8.jūlijā ar kuģi “Saratova” atgriezās galvaspilsētā.
Lai atzīmētu Strazdumuižas pamiera līguma 85.gadskārtu un godinātu Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņu, šajās dienās grupa Rīgas Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcijas, NBS štāba bataljona, Kara muzeja, Latvijas Igauņu biedrības, Mākslinieku savienības un Pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāvju apmeklēja Brāļu kapus Ulbrokā (netālu no Sauriešiem pie bijušajām Cekulu mājām), kurus 1938.gada 18.septembrī iesvētīja armijas mācītāja palīgs A.Liepiņš un kuros atdusas vairāki Juglas kaujās kritušie igauņu un latviešu karavīri. 1990.gada novembrī šajos kapos atklāja tēlnieka ulbrokieša Ulda Sterga laukakmenī cirstu pieminekli ar uzrakstu latviešu un igauņu valodā “Par Latviju kritušajiem karavīriem”.
Iecerēts tuvākajā laikā izveidot un uzstādīt piemiņas akmeni arī vietā, kur noslēgts Strazdumuižas pamiera līgums.