“Savas darbības Valsts prezidenta amatā laikā tiekoties ar cilvēkiem dažādos Latvijas pagastos un pilsētās, bieži esmu dzirdējusi uzskatu, ka vara ir atrauta no tautas. Iedziļinoties dažādos valstī risināmajos jautājumos un lasot tūkstošiem iedzīvotāju vēstuļu, man jāsecina, ka jautājums par valsts iedzīvotāju tiesību aizsardzību prasa īpašu uzmanību.
Mēs varam justies lepni par to, ka Valsts cilvēktiesību birojs Latvijā tika nodibināts kā viens no pirmajiem Centrālajā un Austrumeiropā. Mums joprojām ir iespējas būt tiem, kas rāda labu piemēru, kā mazināt plaisu starp varu un tautu. Veidojot Valsts cilvēktiesību biroju, tam tika uzdots rūpēties par cilvēka pamattiesību aizsardzību, bet jāsecina, ka ārpus valsts uzmanības vēl palikuši vairāki citi iedzīvotāju tiesību aizsardzības jautājumi. Daudzās jomās, šķiet, trūkst atbildīgo institūciju darbības koordinācijas, citās atkal nepieciešamas konkrētas izmaiņas likumos, politiskā griba un darbības apjomam atbilstošs finansējums. Tādēļ, manuprāt, ir pienācis laiks jau apzinātu iespēju izmantošanai.
Kopš 1996.gada 31.decembrī tika pieņemts likums “Par Valsts cilvēktiesību biroju”, Latvijā vairākkārt ir pilnveidota likumdošana cilvēktiesību jomā, Satversme ir papildināta ar jaunu un ļoti svarīgu 8.nodaļu “Cilvēka pamattiesības”, Latvija ir ratificējusi virkni starptautisku cilvēktiesību aktu, ir pieņemts Valsts pārvaldes iekārtas likums, Administratīvā procesa likums un citi.
Ar lielu gandarījumu varu atzīt, ka arvien lielāka uzmanība gan sabiedrībā, gan valsts institūciju darbībā tiek veltīta bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem, kā arī jautājumiem, kas saistīti ar vienlīdzīgas attieksmes principa nodrošināšanu un jebkāda veida diskriminācijas novēršanu.
Tādēļ ir pienācis laiks atkal atgriezties pie jautājuma par Valsts cilvēktiesību biroja uzdevumiem, funkcijām un tiesībām. Uzskatu, ka biroja mandāts, tāpat kā tā darbības finansiālais nodrošinājums, šobrīd pilnā mērā vairs neatbilst valsts attīstības pakāpei un vajadzībām. Biroja darbība ir jāpaplašina, uz tā pamata izveidojot institūciju, kuras nosaukums atbilstu tās mandāta apjomam. Ar šo Tiesībsarga likumprojektu es piedāvāju veidu, kā īstenot šo mērķi.
Tā kā šobrīd Latvijā nevienai neatkarīgai valsts institūcijai nav dotas īpašas pilnvaras ātri, efektīvi un bez papildu izmaksām no iesniedzēju puses izskatīt iedzīvotāju sūdzības par valsts pārvaldi, par to iedzīvotāju tiesību aizskārumiem, kas noteiktas ne tikai Satversmē, bet arī citos normatīvajos aktos attiecībā uz valsts pārvaldes un pašvaldību darbību, es ierosinu Saeimai izskatīt un pieņemt likumprojektu par Tiesībsarga biroju, vēršot uzmanību uz nepieciešamību turpināt mūsu valsts attīstību, pilnveidošanos un demokrātisko tradīciju nostiprināšanos.
Latvijai ir nepieciešama Tiesībsarga biroja likumprojektā noteikto funkciju un pienākumu nodrošināšana valsts iedzīvotājiem un tāda institūcija, kas darbotos kā starpnieks starp varu un tautu, kā konfliktu risinātājs un mierizlīgumu veicinātājs. Latvijā ir pieņemti virkne likumu, kuru mērķis ir aizsargāt cilvēku tiesības, tomēr dzīvē tie ne vienmēr praksē rada cerētos rezultātus un tos bieži ignorē tieši amatpersonas, kuras pārstāv valsti. Šī iemesla dēļ plaisa starp tautu un varu, neuzticība valsts varas institūcijām un tiesiskais nihilisms var turpināties un pat pieaugt.
Esmu pārliecināta, ka Tiesībsarga institūcija ne tikai veiks starpnieka funkciju starp valsti un tās iedzīvotājiem, bet arī ievērojami atslogos mūsu tiesu sistēmas darbu, radot iespēju atrisināt strīdīgu situāciju daudz vienkāršāk un ātrāk.
Jāatzīst, ka valstī ir ievērojama cilvēku daļa, kuriem savu interešu aizstāvība un taisnības noskaidrošana tiesā ir pieejama ierobežoti, ņemot vērā šī procesa izmaksas un laiku, ko tas aizņem. Tāpat jāņem vērā, ka tiesāšanās kā veids panākt savu tiesību aizskārumu novēršanu biežāk tiek izmantots gadījumos, kad konkrētā persona ir pietiekami uzņēmīga un juridiski izglītota, lai vērstos tiesā ar pieteikumu. Savukārt tiesībsargam būs tiesības ierosināt pārbaudes lietas pēc personīgās iniciatīvas.
Tiesībsargs ar plašu mandātu un likumā noteiktām neatkarības un imunitātes garantijām būtu efektīvs instruments arī pašas Saeimas rokās, jo, būdams parlamentāri apstiprināts, tas kļūtu par parlamentārās kontroles mehānismu, lai panāktu to likumu izpildi, kurus Saeima pieņem. Taču vienlaikus vēlos uzsvērt, ka tiesībsarga amats nekādā ziņā nedrīkst kļūt politizēts.
Ombuda institūcijas šobrīd darbojas jau vairāk nekā 110 pasaules valstīs (Zviedrijā – kopš 1809.gada, Somijā – kopš 1918.gada), un tas ir labākais pierādījums to nepieciešamībai un lietderībai. Nevaru piekrist viedoklim, ka mūsu valsts apstākļos tā būtu dārga un lieka greznība. Manuprāt, tā ir tālredzīga ilgtermiņa investīcija, lai nodrošinātu likuma spēku, tiesiskumu, labas pārvaldības principu ievērošanu un nepārslogotu tiesu sistēmas darbību.
Pamatojoties uz iepriekš norādīto un Latvijas Republikas Satversmes 47.pantu, nosūtu Saeimai izskatīšanai un pieņemšanai likumprojektu “Tiesībsarga likums”.
Izstrādājot šo likumprojektu, Valsts prezidenta piesaistītie eksperti ir ņēmuši vērā gan citu valstu pieredzi ombuda institūciju darbībā, gan četru gadu laikā gūtās labākās atziņas, ierosinājumus un priekšlikumus, gan arī starptautisko organizāciju, īpaši EDSO un ANO Attīstības programmas, rekomendācijas Latvijas situācijas risināšanai cilvēktiesību jomā, kā arī labas pārvaldības principu ievērošanai valsts pārvaldes darbā.”