Pēc 1940.gada 17.jūnija, kad Latvijas valsts vairs nebija, visus atlikušos 28 mūža gadus Miķelis Valters ar kaismīgām publikācijām Rietumeiropas presē un vairākām izdotām grāmatām vācu un franču valodā darījis visu iespējamo, lai atgādinātu pasaulei Baltijas valstīm nodarīto netaisnību. Šajā sakarībā interesanti pieminēt, ka kara gados Ženēvā viņš kopā ar sievu Ēriku Valteri izdeva rotaprintētu žurnālu “Latvju Domas”. No 1943.gada oktobra līdz 1944.gada novembrim iznāca 12 numuri. Lielākoties žurnālā lasāmas paša Valtera publikācijas, dažu rakstu autors ir vēsturnieks Francis Balodis, kā arī Ērika Valtere. Cik zināms, no divpadsmit iznākušajiem numuriem saglabājušies un mikrofilmas formā lasāmi astoņi (1–3; 5, 6, 9, 11, 12). Iznākuši drausmajos kara gados neitrālajā Šveicē, tie ir kā izmisuma sauciens par Latvijas un latviešu tautas likteni.
Lai runā fragmenti no 60 gadus vecā izdevuma. Nr.1, 1943.gada oktobrī: ““Latvju Domas” darīs visu, kas to spēkā, lai celtu Latvijas vārdu, vienotu latvju spēkus uz jaunu cīņu neatkarīgās Latvijas labā.”
Nr.3, 1943.gada 18.novembrī. Sakarā ar tuvojošos konferenci Maskavā Latvijas sūtņi Feldmanis un Zariņš nosūtījuši telegrammu Rūzveltam un Čērčilam, tā publicēta: “Latvju tauta ir zem svešinieku okupācijas bez tiesībām izteikt savu gribu. .. apliecinām, ka latvju tauta ir vienbalsīga savā nesalaužamā gribā atgūt savu neatkarību.. izlūdzamies Jūsu ekselences palīdzību mūsu nelaimīgai tautai.” Publicēti arī raksti “Vai Latvija iestājās Padomju Savienībā?”, “Kādai būt nākamai Latvijas Satversmei?”
Nr.5, 1944.gada janvārī. Vēsturnieks Francis Balodis norāda, ka Stokholmā nodibināta zviedru–latviešu–igauņu–lietuviešu Baltijas komiteja. Ironizē par Latvijas politiķiem, kuri grib lepoties ar kādreiz valdības piešķirtajiem amatiem.
Nr.9, 1944.gada maijā publicēts kādas angļu valodā saņemtas deklarācijas teksts, kurā teikts, ka Maskavas konferencē par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas statusu varēšot runāt tikpat maz kā par Kalifornijas statusu. Latvijai sava brīvība jāatkaro ar ieročiem. Miķelis Valters, komentējot to, atgādina latviešu strēlnieku likteņus Pirmajā pasaules karā un jautā – vai tagad, aicinot tautu iesaistīties vācu spēku pusē, vēlāk nebūs jāpiedzīvo traģēdija?
“.. tas var novest mūs situācijā, kur mums piekar vārdu, ka esam it kā vācu politikas kalpi vai piedēkļi.. Ja mēs pratīsim mūsu organizētiem militāriem spēkiem dot nacionālu un demokrātisku ideālu.., lai brīvprātīgie un mobilizētie saplūst .. nacionālā armijā Latvijas atbrīvošanas labā,” raksta Valters. “Tikai šāds mērķis var attaisnot Latvijas jauno spēku aiziešanu karalaukā.. Ja vāci nedeklarē Latvijas suverenitāti, tad nekāda spēku došana vācu frontē nevar būt.”
Valters atgādina 1939.gada notikumus: “Viņu līgums ar krieviem atdeva mūs lieliniekiem, un kā varam mēs tagad pieņemt viņu saucienus iet kopīgā cīņā pret tiem pašiem lieliniekiem?”
Pozitīvi piemin Latvijas Centrālās Padomes deklarāciju, kā arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas kopējo pretošanās kustības deklarāciju un brīdina “neliksim sajūsmināties ne no lieliniekiem, ne no mūsu latvāciskiem patriotiem”.
Šajā pašā 1944.gada maija numurā ievietota ļoti skarba Ērikas Valteres publikācija “Latvijas tagadējos laikrakstus lasot”. Vispirms viņa izsaka sašutumu par avīzē ievietotiem fotoattēliem – atrakti baigā gada upuru kapi, un goda vietā kā kādi labdari stāv vācu militāristi, “nekautrējoties izsist savu cenu no latvju mocekļu pīšļiem. Tāda līķu apskate ir kā politisks akts, lai savervētu vairāk latviešu karavīru”.
Ir arī nožēlojami, ka latviešu avīzes ir īsts vācu rupors un publicē daudz izsmejošu materiālu par rietumu sabiedrotajiem angļiem un amerikāņiem. Ērika Valtere brīdina, ka reiz šīs avīzes darīs kaunu latviešiem.
Apskatot kultūras pasākumus Latvijā, autore šaubās, vai vajadzīgs tik daudz klanīties vācu autoru priekšā. Ir briesmīgi skatīties, ka mūsu mākslinieces ir apkampušās ar vācu militāristiem, kā tas redzams avīzēs ievietotajos fotoattēlos. Ir arī citāda māksla – Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša “Dievs, tava zeme deg!”, kas “varbūt izteic tās visas latvju tautas rūpes un asaras, par kurām neko nezin mūsu tagadējie laikraksti”. Tie cenšas pierādīt, ka iespējama vācu uzvara, tādējādi “piesaista latviešu tautas vārdu pie politiska līķa”. Ir skaidrs, ka sabrukusi Vācija un sabrukusi Krievija ir vienīgais šī pasaules kara mērķis Eiropā – tā Ērika Valtere.
Priekšpēdējais Nr.11 iznāk 1944.gada jūlijā, kad ir jau zināms par atentātu pret Hitleru. Valters raksta: “Ar bailēm saņemam ziņu, ka šādā brīdī, kad atkal iesauc latviešu jauniešus, katra diena nes jaunas vēstis par Vācijas politisko neprātu”.
Pēdējais numurs Miķeļa Valtera veidotajam žurnālam ir 1944.gada 18.novembrī. Ir publicēti vārdi, ko teicis kāds zinātnieks par Baltijas valstīm: “Jūs diemžēl atrodaties starp mēri un holēru.” Valters atzīst, ka Latvija piedzīvo savu smagāko vēstures posmu, jo “mūsu zemē valda Moskovija”. Un tomēr kā cerība tiek ziņots, ka Eiropas ziemeļos (jādomā – Latvijā) iznākusi avīze “Neatkarīgā Latvija”, kurā teikts, ka Latvijas tautas uzdevums ir stāties pret jebkādu diktatūru – fašistisku, nacionālsociālistiku, proletārisku vai komunistisku (šāda avīze nav saglabājusies).
Izdotais žurnāls ir spilgta laikmeta liecība un izteiksmīgi raksturo tā veidotāju.