Militārie medicīnas darbinieki ierindā Foto: Andris Kļaviņš

– Tautas paruna saka “Slimam jēra dvēsele”. Nedod, Dievs, mums neveselus karavīrus! Militārā dienesta iesaukšanas centrs vairākkārt paziņojis, ka jauniesaucamo veselības stāvoklis valstī ir katastrofāls. Vai situācija uzlabojas?
– Liela daļa jauniešu uz medicīnas komisiju atnāk ar muguras un balsta aparāta slimībām. Mugurkauls netur slodzi. Skolās pāris sporta stundu nedēļā, no kurām var arī izvairīties, ir nepietiekami. Veselību bojā arī pārāk ilga sēdēšana pie datora. Ir arī otra galējība – daudzi puiši, pārsvarā sportisti, atnāk armijā ar locītavu bojājumiem, kuri dienesta laikā tiek laboti pie ārstiem traumatologiem. Tā viņi ietaupa savu naudu un laiku.

– Visaptveroša pētījuma nav, bet atsevišķu grupu anketēšana liecina, ka saslimstības risks atkarīgs no dienesta uzdevumiem. Personālsastāvam, darbojoties poligonā, mācībās, izdzīvošanas apmācībās, ir vairāk riska saķert iesnas vai angīnu, gūt locītavu traumas. Štābu darbiniekiem, garas stundas pavadot pie datora, maz kustoties, ar laiku var rasties citas veselības problēmas.
Viena no lielākajām iesaucamo medicīniskās aprūpes bēdām ir slimie zobi. Līdz dienestam zobus nelabo, bet armijā pie zobārstiem veidojas rindas. Nepatīkamas ir arī kāju sēnīšu slimības, kas parādās pēc gariem pārgājieniem, kad nav iespēju nomainīt zeķes un izžāvēt zābakus. Ne visās kazarmās ir pietiekami vietu, kur mazgāties, kaut arī pakāpeniski tiek labiekārtotas karavīru dzīvojamās telpas. Psiholoģiska rakstura problēmas samazinās, jo ārpusreglamenta attiecības mūsu armijā būtībā ir izskaustas. Cenšamies panākt, lai obligātā militārā dienesta karavīri ievērotu personīgo higiēnu. Veicām pat eksperimentu, lai noskaidrotu, kā puiši mazgā rokas pirms ēšanas. Daudzi to uzskata par lieku greznību, bet nedrīkst aizmirst, ka tieši netīras rokas ir par iemeslu daudzu infekcijas slimību uzliesmojumiem slēgtos kolektīvos.

Zanda Dišlere Foto: Andris Kļaviņš

– Par laimi, smagu traumu, kas gūtas dienesta vietās, nav. Pārsvarā sīkas traumas – sasitumi, pirkstu lūzumi, kā arī potītes mežģījumi sporta nodarbībās vai skrienot pa trepēm. Atvaļinājuma laikā gan dažs karstgalvis pamanās izkauties un tikt pie kāda lūzuma vai smadzeņu satricinājuma.

– Jā. Kaut gan katrs profesionālā dienesta karavīrs reizi gadā iziet medicīnisko pārbaudi, dispanserizāciju, kurā ietverta rentgena caurskate, kardiogramma, dažādas analīzes. Misijas kandidātiem papildus jāsaņem dažādas (atkarībā no operācijas rajona) profilaktiskās potes, kā arī jāveic psiholoģiskā pārbaude.

– Esmu novērojusi, ka pat viens otrs štāba virsnieks pēc misijas ir nokrities svarā un kļuvis sportiskāks. Misijās, tādās kā Kosovā, (es nerunāju par Irāku) ir stingri noteikts režīms – darbs, noteiktas ēdienu reizes, atpūta. Brīvajā laikā – sporta nodarbības. Nav ģimenes un sadzīves stresa, kas Latvijā tomēr pastāv. Citu valstu armijās, sūtot karavīrus misijā, sociālais dienests rūpīgi pētī katra karavīra ģimenes apstākļus. Misijās nesūta karavīrus, ja viņam ir kādi naudas parādi, slima māte vai bērns. Tāds karavīrs pilnībā nevar koncentrēties saviem uzdevumiem dienestā. Ja karavīrs saņem ziņu no mājām, ka situācija tur vēl vairāk sarežģījusies, viņš var nonākt smagā psiholoģiskā stresā un spert neprognozējamus soļus. Zinot mūsu karavīru atalgojumu un nodrošinājumu ar dzīvokļiem, mēs pagaidām nevaram visas problēmas atrisināt.

– Karavīri pēc atgriešanās iziet ārsta apskati. Ja ir kāda nepieciešamība, tiek nozīmēta ārstēšana vai medicīniskā rehabilitācija, bet tie ir atsevišķi gadījumi. NBS vadība uzskata, ka pēc misijas visus vajadzētu sūtīt rehabilitēties, bet visi karavīri to nevēlas, jo uzskata, ka labākā adaptācija ir ģimenē, mājās, sevišķi lauku ļaudis. Var jau viņus saprast, jo tālumā par atkalredzēšanos ar tuviniekiem domāts un domāts, sevišķi pēdējos misijas mēnešos. Bet pēc psiholoģiski smagas misijas, piemēram, Irākas, psihiatri iesaka vismaz divu nedēļu pēcmisijas rehabilitāciju, kad pieredzējuši psihologi attīra no uzkrātajām negatīvajām emocijām.
Citu armiju pieredze rāda – ja to neizdara, tad pēc pāris mēnešiem vai pusgada var parādīties posttraumatiskā stresa sindroms, ko angliski sauc par combat stress sindromu. Tūlīt pēc atgriešanās no karadarbības vai smagas misijas tas var neizpausties. Sastopot savus mīļos – sieviņu, bērniņu –, karavīrs ir pilns laimes, bet, atgriežoties dienestā pēc atvaļinājuma un atsākoties ikdienas rutīnai, var sākties psiholoģiskas problēmas, piemēram, uzmācīgas atmiņas, domas, trauksmaini sapņi vai bezmiegs. Ar šīm parādībām pats nevar tikt galā, vajadzīgs saprotoša psihologa padoms, reizēm pat ārstēšanās. Tāda ir ārvalstu pieredze, un mēs nedrīkstam to ignorēt, paļaujoties uz savu “gan jau būs labi”.

– Nacionālajos bruņotajos spēkos ir psiholoģiskais dienests, bet tam trūkst vajadzīgās pieredzes. Ir paredzēts noslēgt līgumu ar psiholoģiskās palīdzības centru, lai strādātu ar tiem, kas atgriežas no misijas Irākā. Domājams, arī turpmāk pēc atgriešanās no misijām visi karavīri izies desmit dienu adaptācijas kursu kādā atpūtas iestādē ar psihologa vai psihoterapeita piedalīšanos. Cerams, ka jau jūlijā varēsim veidot pirmās grupas, kas saņems šos pakalpojumus.