Cenu kāpuma tendence

Pēc 1. maija Latvijā dārgāki kļuvuši arī svešzemju augļi Foto:Aigars Jansons, A.F.I.

Vai Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) sekmē cenu celšanos? Vieni uz šo jautājumu atbild apstiprinoši, citi – noraidoši. Mēģināsim noskaidrot, kāda ir realitāte un perspektīva.

Patēriņa cenas aug

Ikviens pircējs un patērētājs Latvijā sāpīgi izjūt, ka cenas virknei patēriņa preču pēdējā laikā cēlušās. Šo subjektīvo uztveri pilnā mērā apstiprina objektīvie valsts statistikas dati. Runa ir par noteiktu patēriņa preču cenu kāpuma tendenci, kas jau vērojama pēdējos gados un manāmi pastiprinājusies šā gada pir-majos mēnešos. Ieskatīsimies patēriņa cenu indeksa (PCI) dinamikā, kas liecina, kā cenas mainījušās salīdzinājumā ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu.

1.tabula

Patēriņa cenu izmaiņas, %

1.tabula apstiprina cenu kāpuma tendenci. Visreljefāk tā iezīmējas mēnešu skatījumā

2.tabula

Patēriņa cenu izmaiņas dažādos mēnešos

Pēdējo 10 mēnešu PCI izaugsme jau ir trauksmes signāls. Kas nosaka šo maziepriecinošo tendenci?

Cenu kāpuma cēloņi

Cenu veidošanās ir visai sarežģīts process. Jāatšķir brīvās tirgus cenas un administratīvi regulējamās cenas. Pirmās veidojas atkarībā no konkrēto preču pieprasījuma un piedāvājuma samēra. Ja palielinās pieprasījums, ko nelīdzsvaro lielāks piedāvājums, cenas aug. Ja toties palielinās piedāvājums pie iegrožotā pieprasījuma, cenas pazeminās. Ir liels faktoru klāsts, kas iespaido pieprasījuma un piedāvājuma apjomu. Būtiski ir tas, ka piedāvājuma cena ir atkarīga no preces ražošanas izmaksām.

Administratīvi regulējamās cenas galvenokārt aptver komunālos, transporta un sakaru pakalpojumus. To līmenis nav atkarīgs no pieprasījuma un piedāvājuma samēra. Šo cenu (tarifu) regulēšanas mērķis – nepieļaut iedzīvotāju pirktspējas mazināšanos. Te gan jāievēro attiecīgo pakalpojumu sniegšanas izmaksas.
Vispārējais cenu kāpums jeb inflācija pēc izcelšanās tiešajiem cēloņiem iedalāma pieprasījuma inflācijā un ražošanas izmaksu inflācijā. Iedzīvotāju pieprasījums pēc patēriņa precēm, t.sk. pakalpojumiem, atkarīgs no darba algas un pensiju līmeņa un kopapjoma. Latvijā strādājošo mēneša vidējā neto darba samaksa iepriek-šējos gados augusi ievērojami: 2001.gadā – 106,1%, 2002.gadā – 108,0%, 2003.gadā – 110,9%. Līdzīgs ir šīs darba apmaksas pieaugums 2004.gadā. Palielinājies vidējais vecuma pensiju līmenis: 2001.gadā – 100,6%, 2002.gadā – 106,8%, 2003.gadā – 103,5%. 2004.gada 1.ceturksnī – 105,4%. Par pieprasījuma izvēršanos liecina arī mazumtirdzniecības apjoma straujā izaugsme: 2001.gadā vēl mēreni – 3,1%, toties 2002.gadā jau 11,4%, 2003.gadā – 13,7%. Aizvadītā gada pēdējā ceturksnī, salīdzinot ar 2000.gada analogu laika sprīdi, mazumtirdzniecības apgrozījums palielinājies 1,5 reizes. 2004.gada pirmajos mēnešos apgrozījums turpināja augt ar tempu 13,5%.
Secinājums nepārprotams: pieprasījuma ievērojama izaugsme nekādi nav saistīta ar Latvijas gaidāmo iestāšanos Eiropas Savienībā. Audzis arī piedāvājums. Par to uzskatāmi liecina minētais mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugums, kas būtiski apsteidz patēriņa cenu kāpumu. Brīvākā preču ieplūde no ES valstīm principā var mazināt pieprasījuma inflāciju.

Noskaidrosim, kas risinās ražošanas izmaksu jomā. Faktori, kas regulē ražošanas izmaksu līmeni, iedalāmi iekšējos un ārējos. Iekšējās izmaksas saistītas vispirmām kārtām ar bruto darba samaksas līmeni. Ievērosim, ka bruto darba samaksas pieauguma temps ir nedaudz augstāks par neto darba algas attiecīgo tempu (2001.gadā – 0,4%, 2002. un 2003.gadā – 0,5%). Mūsu rīcībā nav informācijas, kādā mērā bruto darba algas palielinājums saistīts ar ražošanas un pakalpojuma apjoma palielinājumu un kādā mērā kāpina preces vienības ražošanas izmaksas. Latvijas iekšzemes kopprodukta izaugsmes temps (2001.gadā – 7,9%, 2002.gadā – 6,1%, 2003.gadā – 7,5%) un krietni mazāks nodarbināto skaita pieaugums (2001.gadā – 2,2%, 2002.gadā – 3,0%, 2003.gadā – 1,9%) liek domāt, ka augstākā darba samaksa visupirms sai-stīta ar augstāku darba ražīgumu un mazākā mērā ar preces vienības ražošanas izmaksu kāpinājumu. Pēdējais līmenis, saprotams, ir audzis.
Cits iekšējais faktors, kas iespaido ražošanas izmaksas, ir nodokļu un kredītu procentu likmes. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likme pēdējos gados samazināta no 25% 2001.gadā līdz 22% 2002.gadā, 19% 2003.gadā, 15% 2004.gadā. Eiropas Savienība savām dalībvalstīm noteikusi stingras prasības attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli. Pildot šo direktīvu, Latvija jau 2003.gadā noteica līdzšinējo šā nodokļa likmi 18% kā standartlikmi, bet 5% likmi sāka piemērot preses izdevumiem, komunālajiem pakalpojumiem, medikamentiem, zīdaiņu barībai, viesu izmitināšanai. Vidēji svērtās procentu gada likmes par kredītiem pēdējo gadu gaitā ir mazinājušās: īstermiņa kredītiem no 10,8% 2001.gadā līdz 5,4% 2003.gadā; ilgtermiņa kredītiem – no 10,4% 2001.gadā līdz 7,5% 2003.gadā.
Ārējais faktors, kas iespaido ražošanas izmaksas, ir galvenokārt importēto resursu cenas. Šiem resursiem Latvijā ir liels īpatsvars visu resursu izlietojumā. Statistiķi lēsuši, ka importa vienības cena 2001.gadā au- gusi samērā nedaudz – par 1,7%, toties nākamajos divos gados imports sadārdzinājies brangi: 2002.gadā – par 5,8%, 2003.gadā – par 6,9%. Šis importa cenu pieaugums nosaka arī cenas no ārvalstīm ievestajām patēriņa precēm, kuras Latvijā plaši pērk. Savu ieguldījumu importa cenu kāpumā devis eirokursa pieaugums pret ASV dolāru un ar to sai- stītais fakts, ka par katru eiro jāmaksā vairāk latu (santīmu).
Ievērosim, ka pērn importa vienības cenas pieaugums 2,4 reizes pārsniedza inflācijas tempu, t.i., PCI pieaugumu.
Pašmāju izcelsmes preču cenu pamatā mazumtirdzniecībā ir ražotāju cenas rūpniecībā. Tās sakarā ar ražošanas izmaksu kāpumu cēlušās 2001.gadā par 1,7%, 2002.gadā par 1,0%, 2003.gadā – par 3,2%.
Atsevišķa problēma ir administratīvi regulējamo cenu dinamika. 2004.gada 1.ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, paaugstināta īres maksa (7,6%), tarifi elektroenerģijai (15,4%), gāzei (8,8%), siltumenerģijai (6,3%), ambulatoru pacientu aprūpei (5,6%), ūdens piegādei un citiem ar mājokli saistītiem pakalpojumiem (9,5%).
Šo nepatīkamo pieaugumu tāpat lielā mērā nosaka attiecīgo ražošanas izmaksu izmaiņa.
Kā redzams, inflācija Latvijā ir galvenokārt ražošanas izmaksu inflācija. To tieši saistīt ar iestāšanos Eiropas Savienībā nekādi nevar.

Vai Latvijā kā ES dalībvalstī turpināsies inflācija?

Lasītājs diemžēl jāsarūgtina: Starptautiskā valūtas fonda speciālisti prognozē, ka patēriņa cenu pieaugums 2004.gadā Latvijā līdzināšoties 3,0%, aptuveni tādā pašā līmenī kā pērn. Igaunijā un Lietuvā inflācija būšot zemāka – 2,0 un 2,5%. Latvijas Banka vērtējusi, ka inflācija Latvijā šogad pieaugs; nākamajos gados tā, domājams, mazināsies.

Inflācijas tempu noteikti iespaidos cenu svārstības naftas pasaules tirgū. Jau 2004.gada maijā šī cena par 1 barelu sasniedza rekordaugstu līmeni – 41 ASV dolāru. Ja OPEC valstis nepalielinās naftas ieguvi (tātad piedāvājumu), naftas cena uzstādīs jaunus “augstlēkšanas” rekordus.
Importa preču cenu līmenis būs atkarīgs no situācijas pasaules valūtas tirgū. Ja attaisnosies prognoze par eiro kursa paaugstināšanos attiecībā pret ASV dolāru, no eirozemēm importēto resursu un patēriņa preču cenas turpinās celties. Ja turpretī eiro kurs pazemināsies, importa preču cenas slīdēs lejup un inflācija mazināsies.
Kā mainīsies administratīvi regulējamo cenu līmenis?
Aplūkosim tikai vienu šā jautājuma aspektu. Daudzu Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis ir atkarīgs no dzīvokļa īres likmēm. Īpatnība ir tā, ka vieni varējuši ieņemamos dzīvokļus par sertifikātiem privatizēt, citiem jāīrē dzīvoklis no namīpašnieka. Likteņa pabērniem dzīvokļa īres maksa ir vērā ņemams ģimenes budžeta izdevumu postenis. Katrai ģimenei ir savs specifisks patēriņa preču (produkcijas un pakalpojumu) grozs un līdz ar to savs inflācijas līmenis. Bez īpašiem aprēķiniem ir skaidrs: jo mazāks ģimenes ienākums uz vienu tās locekli, jo lielāks ir šīs ģimenes inflācijas slogs un mazāka pirkšanas spēja. Iedzīvotājiem, kam jāmaksā dzīvokļu īre, ir salīdzinoši zemāks patēriņa līmenis nekā tiem, kas dzīvo privatizētā dzīvoklī. Līdz šim namsaimnieku “apetīte” dzīvokļu īres noteikšanā ir tiesiski iegrožota.
Jaunums ir tas, ka ierosināts liberalizēt dzīvokļu īri. Tas pavērs namīpašniekam iespēju pēc sava ieskata noteikt dzīvokļu īres likmi. Ir pirmie signāli, ka daži namīpašnieki grasās divkāršot īres maksu. Kādu robu tas cirtīs konkrēto ģimeņu budžetā, ir vairāk nekā skaidrs.
Brīvi noteikt dzīvokļu īres likmi bez jebkādiem griestiem ir nepārprotams labums, ja īres dzīvokļu piedāvājums pārsniedz to pieprasījumu. Latvijā šādu nosacījumu nav. Sociālo dzīvokļu, kas būtu pieejami maznodrošinātiem, katastrofāli trūkst. Dzīvokļu īres sadārdzinājums būs inflācijas straujš pieaugums un dzīves līmeņa pazeminājums noteiktai iedzīvotāju grupai. “Pārspīlējums,” teiks kāds vidējo rādītāju cienītājs, ieskatījies kārtējā statistikas krājumā, “dzīvokļu īres īpatsvars kopējā patēriņa grozā ir tikai 0,9%.” Inflācijas upuris būs nevis “vidējais” cilvēks, bet konkrēta ģimene, persona. Kur atradīsim Latvijā ģimeni, kurai dzīvokļu īres īpatsvars patēriņa grozā nesasniedz 1%. Lielpelnītāji ir savu apartamentu īpašnieki, un īres maksa tos neskar. Var it vienkārši lēst, ka dzīvokļu īre 50 latu mēnesī ir 0,9% no mēneša patēriņa groza 5,5 tūkstoši latu apmērā. Ko darīt strādniekam, kalpotājam, kam Latvijā vidējā mēneša neto darba samaksa ir 162 lati, pensionāram ar vidējo vecuma pensiju 68 lati, kam “brīvības” gaisotnē strauji pieaugs īres maksa? Tas ir jautājums bez atbildes. Abstrakti svētīgā dzīvokļu īres “brīvlaišana” jāatliek līdz labākiem laikiem.
Lasīts viedoklis, ka ES nosacījumu īstenošana nodokļu, kvalitātes, ekoloģiskās aizsardzības jomā palielinās preču vienības ražošanas apmaksas un līdz ar to patēriņa cenas. Tas tikai daļēji spēj noteikt prognozējamo inflāciju.
Kādi secinājumi izriet no šīs analīzes?
Pirmkārt, cenu kāpuma tendenci Latvijā galvenokārt nosaka faktori, kas nav saistīti ar valsts iestāšanos Eiropas Savienībā. Otrkārt, inflācijas iegrožošanai jābūt orientētai ne tikai uz Latvijas vidējiem rādītājiem, bet konkrēti selektīvai, ņemot vērā to, kā cenu pieaugums iespaido sociālo grupu patēriņa spēju.

Georgs Lībermanis,

LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks