Eiropas Savienības “iekšējā ezera” krastos

Jūnija sākumā Dānijas Karalistē bija valsts svētki – Konstitūcijas diena

Arnolds Kristians de Fīne Skibsteds Foto: Juris Krūmiņš

Dānijas Karalistes vēstnieks Arnolds Kristians de Fīne Skibsteds (Arnold Christian de Fine Skibsted) intervijā “Latvijas Vēstnesim”

– Vien nedaudz vairāk par mēnesi mūs šķir no vēsturiskā 1. maija – vēsturiskās Eiropas Savienības (ES) paplašināšanas dienas.
– Jā, 1. maijs bija patiesi nozīmīga diena Eiropas un Latvijas vēsturē. Tā bija diena, kad Eiropa atkal apvienojās un kad Latvija atkal ieņēma savu vietu Eiropas ?imenē. Ar Eiropas paplašināšanu mēs beidzot aizvērām durvis karu, konfliktu un apspiestības gadsimtam Eiropas kontinentā un radījām jaunu, vienotu Eiropu.
1. maijs bija nozīmīga diena arī Dānijai. Ar Eiropas paplašināšanu mēs esam izpildījuši Dānijas ārpolitikas galveno prioritāti, kas ilga vairāk nekā desmit gadus. 1. maijs vainagoja vēsturisko darbu, kas tika sākts Dānijas prezidentūras ES laikā 2002. gadā. Eiropas Savienības paplašināšana Eiropai ir ārkārtīgi izdevīga. Līdz ar daudzu jaunu dalībvalstu iekļaušanos NATO tā atnesīs mieru, stabilitāti un drošību visai Eiropai.

– Vai Latvijas – ES un NATO dalībvalsts – jaunais statuss, jūsuprāt, iespaidos arī mūsu valstu divpusējās attiecības?

– Latvijas pilnīga integrācija Eiropas un transatlantiskajās sadarbības struktūrās vienmēr ir bijusi viena no galvenajām Dānijas prioritātēm.
Tā kā Dānija vienīgā no Ziemeļvalstīm ir gan ES, gan NATO dalībvalsts, tad Dānijai ir bijis pienākums un arī iespēja atbalstīt Latvijas centienus kļūt par abu šo organizāciju dalībvalsti. Un mēs esam veicinājuši to, ka šī iestāšanās noritēja veiksmīgi! Es vispār uzskatu, ka divpusējās attiecības starp ES dalībvalstīm tagad kļūst nozīmīgākas nekā agrāk, jo 25 valstu savienībā oficiālo sanāksmju laikā Briselē būs grūti vienoties par politiskiem kompromisiem, tādēļ nepieciešamas divpusējas konsultācijas un koalīciju veidošana, risinot svarīgus ES jautājumus. Manuprāt, gan Latvijas, gan Dānijas ārlietu struktūras labi apzinās šo uzdevumu un ir tam labi sagatavojušās.
Latvijas iestāšanās ES un NATO ir prasījusi lielas pūles. Latvijas valdība neatlaidīgi turpināja politiskās un ekonomiskās politikas reformu. Latvijas pēdējo gadu sasniegumi ir atstājuši uz mums lielu iespaidu. Dānija vēlas sadarboties ar Latviju kā labu partneri gan Eiropas Savienībā, gan Ziemeļatlantijas aliansē. Īpašu uzmanību partnerattiecībās ar Latviju mēs pievērsīsim politikas, ekonomikas un kultūras jomai. Mūsuprāt, Latvijas dalība Rietumu struktūrās ir svarīgs pamats mūsu valstu tālākai tirdzniecības attīstībai. Arī tādēļ es gribu apsveikt Latviju un Latvijas iedzīvotājus ar iestāšanos NATO un ES – pašiem ievērojamākajiem sasniegumiem kopš neatkarības atjaunošanas.

Jūnija sākumā Zviedrijas Karalistē bija valsts svētki – Zviedru karoga diena

Zviedrijas Karalistes vēstnieks Jērans Hokansons (Göran Hakånsson) – “Latvijas Vēstnesim”

Jērans Hokansons Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

– Vēstnieka kungs, vēl tikai pirms dažiem mēnešiem diplomātu sarunās skanēja cerība uz laiku, kad Baltijas jūra pēc Eiropas Savienības paplašināšanas būs tās “iekšējais ezers”.
– Jā, patiešām, tagad mēs savu Baltijas jūru varam saukt par Eiropas iekšējo ezeru. Man vēl prātā jaunības gadi, kad es Zviedrijas dienvidu piekrastē pie jūras skaidri apzinājos, ka šeit ir divu pasauļu robeža. Ka es nevaru pārcelties pāri jūrai, jo tur atradās komunistiskā Austrumvācija un Polija. Tagad vēsture atkārtojas pozitīvā nozīmē. Kā zināms, ūdensceļi allaž bijuši labākais pārvietošanās veids un tautu tuvinātāji. Tagad Baltijas jūra, kas ilgus gadus bija robeža starp mūsu valstīm, atkal kļuvusi par tautu tuvinātāju. Mūsu valstis pēdējos vairāk nekā desmit gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir ļoti cieši sadarbojušās. Protams, tagad mūsu sadarbībā ienāk jauni elementi. Piemēram, līdz 1. maijam mēs Latvijai sniedzām tehnisku un cita veida palīdzību, taču tagad kopīgi jādomā par Briseles fondu iespējami efektīvu izmantošanu. Mūsu valstis tagad kļūst pat vēl tuvākas, jo mums tagad ir vēl vairāk kopīgu interešu.

– Mūsu valstī jūs ieradāties samērā nesen, jūsu akreditācija notika pērn 30. septembrī. Līdz ar to jums laikam būtu grūti vērtēt Latvijas attīstību ilgākā laika posmā.

– Un tomēr... Es atceros Latviju no 1991.–1992. gada ziemas, kad biju šeit ieradies darba uzdevumā no Zviedrijas Sociālo lietu ministrijas. Atceros, ka, neraugoties uz auksto laiku, jūsu Labklājības ministrijas telpas nebija kurinātas. Tagad Rīga ir būtībā pavisam cita, moderna Eiropas pilsēta.

– Taču Latvijā joprojām ir daudz problēmu. Mēs paši to zinām, un to, protams, zina mūsu draugi ārvalstīs. Taču varbūt jūs, no malas raugoties, redzat citus mūsu problēmu vektorus.

– Es domāju, viens no problēmu vektoriem, ko arī jūsu valdība iekļāvusi savā deklarācijā, ir atšķirības starp dažādajām sociālajām grupām, kā arī atšķirības starp dažādiem Latvijas reģioniem.

– Kā jūs, arī šajā kontekstā, raugāties uz Latvijas un Zviedrijas reģionālo sadarbību?

– Tas ir ārkārtīgi svarīgs process. Tieši šajā aspektā vislabāk iespējams sniegt palīdzību. Sadarbība jau pastāv starp veselu virkni Zviedrijas un Latvijas pilsētu. Taču ir daudz attīstības iespēju. Es zinu, ka mūsu Zviedrijas Dienvidu municipalitāšu asociācija gribētu iedibināt regulāru sadarbību ar Latvijas municipalitātēm. Zviedri varētu jums palīdzēt arī ar savu pieredzi reģionālā fonda izmantošanā. Tas ir ļoti sarežģīts process, kurā arī mēs Zviedrijā esam saskārušies ar lielām grūtībām.

– Kuras rakstura īpašības latviešiem un zviedriem, jūsuprāt, ir līdzīgas un kuras – atšķirīgas?

– Atklāti sakot, šajā īsajā laikā Latvijā man izveidojusies cieša pārliecība par mūsu raksturu līdzību. Manā vērojumā, latvieši ir mazliet noslēgti un dažkārt kautrīgi, un to pašu var teikt arī par zviedriem. Mēs visi esam mazliet rezervēti – vispirms kārtīgi apdomājam un tikai tad sakām.
– Vai šī rezervētība un kautrīgums nevar kļūt par kavēkli savu interešu aizstāvēšanai ES institūcijās Briselē?
– Jā, Brisele patiešām nav tā vieta, kur kādam vajadzētu stāvēt klusi stāvēt stūrī un vērot notiekošo. Briselē ikvienai dalībvalstij jābūt ļoti aktīvai, sakot savu vārdu kopīgo lēmumu pieņemšanā. Bet es pat nevaru iedomāties latviešus kā klusus vērotājus Briselē. Es arī nedomāju, ka valstu lielumam ES lēmumu pieņemšanā būtu milzu nozīme. Spilgts paraugs ir mazā Luksemburga, kam ES ir liels svars. Ļoti būtiska ES iekšienē ir koalīciju veidošana starp valstīm, un šajā aspektā Zviedrijas un Latvijas divpusējo attiecību labajām tradīcijām tagad ir jo lielāka nozīme.

Lappusi sagatavojis

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv