Nobeigums. Sākums “LV” 10.06.2004

Es, IeM Viesītes starppagastu nodaļas priekšnieks milicijas leitnants Grebeļnijs šajā datumā nopratināju pilsoni Mildu Mariju Medni, dzimušu 1915.gadā (..).
Par nepatiesu liecību došanu pēc KPFSR Kriminālprocesa kodeksa brīdināta. – Mednis.
Liecības dod krievu valodā, jo to brīvi pārvalda. – Mednis.
Jautājums: Pastāstiet, kur jūs dzīvojāt un ar ko nodarbojāties līdz 1941.gada jūnijam!

Atbilde: Līdz 1941.gada jūnijam es kopā ar vīru Rūdolfu Andreja dēlu Medni dzīvoju Viesītē, dzelzceļa mājā Nr.2. Vīrs strādāja uz dzelzceļa, es savās mājās nodarbojos ar mājsaimniecību.
Jautājums: Kur tagad atrodas jūsu vīrs Rūdolfs Andreja dēls Mednis?
Atbilde: 1941.gada jūnijā mans vīrs Mednis tika arestēts un aizvests it kā uz Kirovas apgabalu, taču es pati precīzi nezinu, uz kādu vietu viņu aizveda, jo pēc tam es ar viņu nesarakstījos un neko kopš tā laika par viņu nezinu. Mani pašu tajā laikā aizveda uz Krasnojarskas novada Kozeļkas staciju.
Jautājums: Pastāstiet, par ko tieši jūs tikāt pakļauta izsūtīšanai?
Atbilde: 1941.gadā mani uz Krasnojarskas novadu izsūtīja par to, ka mans vīrs Mednis bez tā, ka viņš strādāja uz Viesītes stacijas dzelzceļa, vēl bija militāri fašistiskas organizācijas “Aizsargi” biedrs, tamdēļ, kā es domāju, es no Latvijas tiku izsūtīta uz Krasnojarsku. Citu iemeslu nav, un par to es uzzināju tikai tad, kad biju jau Latvijā.
Jautājums: Pastāstiet, kādos apstākļos jūs aizbēgāt no nometinājuma vietas, t.i., no Krasnojarskas novada!
Atbilde: Pēc tam, kad mani 1941.gadā aizveda uz Krasnojarskas novadu, kur es līdz 1945.gadam strādāju dažādos darbos mežā un uz dzelzceļa, 1945.gadā es iestājos darbā šūšanas darbnīcā, t.i., artelī “Sarkanā zvaigzne”, kur es strādāju līdz aizbraukšanai uz Latviju. Tur es dzīvoju kopā ar meitu Intu. 1946.gadā no Rīgas atbrauca kaut kāds pārstāvis pēc bērniem. Es piekritu savu meitu Intu atdot, lai viņu organizētā kārtībā kopā ar citiem bērniem aizvestu uz Latviju pie radiem. 1947.gada janvārī es no meitas saņēmu vēstuli, kurā viņa man rakstīja, ka viņa ir ļoti slima. Tajā dienā pie manis pēc sava pasūtījuma ienāca Kozuļkas prokuratūras priekšnieks (viņa uzvārdu es nezinu) un sastapa mani raudošu pie vēstules. Un, kad viņš man jautāja, kamdēļ es raudot, es viņam pastāstīju par stāvokli ar meitu. Viņš man paskaidroja, ka visi pārvietotie esot izsūtīti uz 5 gadiem, šis termiņš jau sen esot beidzies, un ieteica man iet pie IeTK (Iekšlietu tautas komisariāta) priekšnieka un prasīt no viņa dokumentus par tiesībām izbraukt uz Latviju.
Pēc prokurora padoma es aizgāju pie IeTK Kozuļskas (rajona) priekšnieka Kostjuhina un sāku prasīt dokumentus par tiesībām aizbraukt uz Latviju. Tajā dienā viņš man tiesības par aizbraukšanu uz Latviju atteica un ieteica atnākt pie viņa nākamajā dienā ar naudu. Pēc kāda laika es savācu 1000 rubļus un aiznesu tos IeTK Kozuļskas priekšniekam. Viņš man izrakstīja dokumentus, kuri deva tiesības iebraukt Maskavā, pie kam šis dokuments bija uzrakstīts uz kaut kāda krievu uzvārda, ar kuru es 1947.gada maijā, ar ieganstu izbraukt uz slimnīcu Krasnojarskā, slepus no visiem aizbraucu uz Maskavu, bet no Maskavas – uz Latviju, un 1947.gada 17.jūnijā es atbraucu uz Viesīti, kur iekārtojos uz dzīvi. Tādā veidā es 1941.gadā aizbēgu no izsūtījuma vietas.
Jautājums: Sakiet, kas jūs pamudināja aizbēgt no izsūtījuma vietas!
Atbilde: Es zināju, ka daudzi no turienes ir aizbraukuši un dzīvo agrākajās vietās un neviens viņus neaiztiek, tamdēļ arī es nolēmu aizbēgt. Tas arī ir viss, ko es varu liecināt par bēgšanas būtību no izsūtījuma vietas.