Vecvecāku, vecāku un arī mūsu laiks

Latvijas vēsturnieku grupa – Inesis Feldmanis, Ilgvars Butulis, Aivars Stranga, Antonijs Zunda un Daina Bleiere – pabeiguši darbu pie grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”.
Grāmata uzrakstīta ar ASV Demokrātijas komisijas, Latvijas Ārlietu ministrijas, Naturalizācijas pārvaldes, Latvijas vēstniecības Krievijā, Latvijas Vēsturnieku komisijas atbalstu. Īpaši projektu atbalsta Latvijas vēstniecības Krievijas Federācijā padomniece Argita Daudze un pirmā sekretāre Elita Gavele.
Grāmatā apskatīta Latvijas vēsture 20. gadsimtā, sākot no 1900. līdz 2003. gadam. Profesors Ilgvars Butulis uzrakstījis nodaļu par Latviju Krievijas impērijas sastāvā no 1900. līdz 1917. gadam, I. Feldmanis un A. Stranga – par Latvijas Republikas laiku no 1918. līdz 1940. gadam. A. Stranga arī uzrakstījis atsevišķu nodaļu par Latvijas okupāciju 1940. –1941. gadā. A. Zunda aplūkojis Latvijas problēmas nacistiskās Vācijas okupācijas posmā no 1941. līdz 1945.gadam. Šajā nodaļā rakstīts par Vācijas okupācijas režīma plāniem Latvijā, nacionālajiem partizāniem, pašaizsardzības komandantūrām, t.s. interregnum laiku (varu maiņas problēmu), nacionālo spēku plāniem, okupācijas režīma izveidi un darbību, Latvijas autonomijas ideju un citiem jautājumiem. Savukārt D.Bleiere uzrakstījusi grāmatas sadaļas par Latviju PSRS sastāvā un pēc neatkarības atjaunošanas (laika posms no 1991. līdz 2003. gadam).
Jaunās grāmatas ideja ir dot sistemātisku pārskatu par aktuāliem Latvijas attīstības jautājumiem: iekšējo un ārējo politiku, kā arī ekonomiku un kultūru 20. gadsimtā. Grāmatu plānots izdot novembrī krievu valodā. Jo izrādās, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā krievu valodā lasošai auditorijai nav izdots neviens apkopojošs darbs par Latvijas 20. gadsimta vēsturi.
Priekšvārdu grāmatai uzrakstījusi Latvijas Valsts prezidente:
“Divdesmitais gadsimts Latvijas vēsturē ir bijis nozīmīgu sasniegumu un vienlaikus arī lielu sarežģījumu laiks. Latvijas tauta šajā laikā piedzīvoja 1905. gada revolūciju, Pirmo un Otro pasaules karu, neatkarīgas valsts pastāvēšanas laiku, trīskārtēju un ilgstošu okupāciju, kā arī neatkarības atkalatjaunošanu. Visi notikušie procesi atstāja ekonomiskas, politiskas, sociālas, demogrāfiskas sekas uz Latvijas valsts un latviešu tautas attīstību. Par spīti pārdzīvotajām grūtībām, mēs varam droši teikt, ka 20. gadsimts ir bijis Latvijas valsts laiks...”

1.

Okupācijas sākums

1941. gada 22. jūnijā vācu kara aviācija pulksten četros no rīta sāka uzlidojumus Ventspilij un Liepājai. Tika bombardēti padomju gaisa spēku aerodromi, štābi, karaspēka koncentrācijas vietas. Latvijā iebruka vācu armijas grupējuma “Ziemeļi” daļas ģenerālfeldmaršala Vilhelma fon Lēba vadībā, vēršot triecienu četros virzienos: uz Liepāju, Daugavpili, Krustpili un Rīgu. Vācu karaspēka pēkšņais uzbrukums pārsteidza padomju spēkus, un tie strauji un haotiski atkāpās, neizrādot būtisku pretestību. Nozīmīgākās kaujas notika Liepājā, kur 23. jūnijā ielenkumā bija nonākušas ģenerāļa Nikolaja Dedajeva komandētās Sarkanās armijas 67. strēlnieku divīzijas apakšvienības un kara flotes daļas. Liepājas aizstāvēšanas kaujās padomju spēku pusē cīnījās arī padomju un komjauniešu aktīva grupas Miķeļa Būkas un Jāņa Zara vadībā.

Cīņas par Liepāju notika no 23. līdz 29. jūnijam. Tā faktiski bija nevis pilsētas aizsardzība, bet sarkanarmijas un flotes daļu izmisīgs mēģinājums izlauzties no 291. vācu kājnieku divīzijas aplenkuma. 27. jūnijā atsevišķas padomju spēku grupas, ciešot lielus zaudējumus, izkļuva no pilsētas un devās Rīgas un Šķēdes virzienā. Jaunliepājā vācu spēki ienāca 28. jūnijā, bet pilnīgā to kontrolē pilsēta nonāca dienu vēlāk. Liepājas komjauniešu sekretārs un kaujas grupas vadītājs Imants Sudmalis ziņojumā Latvijas kompartijas Centrālajai komitejai 1942. gadā ļoti kritiski novērtēja sarkanarmijas darbību Liepājas cīņu laikā. Viņš atzīmēja, ka sarkanarmijas un flotes vienības nevis aizstāvēja pilsētu no vācu spēku iebrukuma, bet galvenokārt centās izkļūt no aplenkuma. Pēc flotes komandiera pavēles ostā tika uzspridzinātas sešas zemūdenes. Grobiņas kara aerodromā vācieši sagrāba neskartas lidmašīnas.
Citos virzienos vācu spēki sastapās ar vēl mazāku pretestību un ātri virzījās uz priekšu. Jau 23. jūnijā tika ieņemta Krustpils, 26. jūnijā Daugavpils, 27. jūnijā Tukums, 28. jūnijā Līvāni, bet kara desmitajā dienā (1. jūlijā) vācieši bija jau Rīgā. Par Rīgu nekādas nopietnas kaujas nenotika. Pilsētu faktiski aizstāvēja tikai PSRS iekšlietu karaspēka 5. pulks un t.s. strādnieku gvardes daļas.
Latvijas padomju valdība atstāja Rīgu 27. jūnijā un devās uz Valku. Bet arī šeit tā ilgi neuzkavējās, jo vācu spēku sekmīgā darbība frontes līniju strauji virzīja uz austrumiem. Naktī no 4. uz 5. jūliju padomju valdība Valku atstāja un pārcēlās uz Novgorodu. 1941. gada 8. jūlijā vācu armija bija okupējusi visu Latvijas teritoriju. Vācieši daudzviet tika sagaidīti kā atbrīvotāji no padomju tirānijas. Īpaši naidīgu noskaņojumu pret padomju varu radīja Latvijas iedzīvotāju deportācija 1941. gada 14. jūnijā. Bez tiesas un vainas pierādījuma komunistu režīms nelikumīgi uz Sibīriju deportēja vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Naidu pret padomju varu Latvijā veicināja arī īpašumu atņemšana, vispārēja sovetizācija, dažāda veida represijas un vajāšanas, ko realizēja komunistu okupācijas režīms.

Nacionālie partizāni
un pašaizsardzības komandantūras

Jau pirms vācu iebrukuma Latvijā daudzviet sāka formēties bruņotas grupas, kuras sevi dēvēja par nacionālajiem partizāniem. Īpaši aktivizēties tās sāka līdz ar vācu-padomju kara sākšanos. Izmantojot radušos situāciju, partizāni gribēja ātrāk likvidēt komunistu režīmu un atjaunot Latvijas valstiskumu. Partizānu kustībā iesaistījās no padomju deportācijām, arestiem un izvešanām izbēgušie civiliedzīvotāji, aizsargi, Latvijas armijas karavīri, dezertieri no PSRS izveidotā latviešu 24. teritoriālā strēlnieku korpusa. Nacionālie partizāni jau 22. jūnijā Priekulē centās ieņemt pasta un telegrāfa ēku. Uzbrukumi bēgošajiem padomju spēkiem notika arī Rīgā, Valmierā, Smiltenē, Alūksnē, Gulbenē, Limbažos, Madonā, daudzos pagastos un mazpilsētās. 1941. gada vasarā Latvijā darbojās 129 nacionālo partizānu grupas: Vidzemē – 83, Zemgalē – 24, Kurzemē – 22. Nacionālo partizānu darbības efektivitāti apliecināja sarkanarmijas komandieru sūdzības par biežajiem “piektās kolonnas” uzbrukumiem. Tie kavēja organizētu sarkanarmijas atkāpšanos, dezorganizēja evakuāciju, radīja paniku un haosu. Pēc vācu spēku ienākšanas nacionālo partizānu grupas atbruņoja. Daļu no šo grupu dalībniekiem novirzīja vācu militāro komandantūru, policijas spēku rīcībā, kā arī latviešu pašaizsardzības struktūru veidošanai.

Ar vācu okupācijas pirmajām dienām pēc šī režīma ierosmes un ar tā atbalstu visur Latvijā sāka veidoties pašaizsardzības komandantūras. Tās faktiski formējās uz vācu militārās varas rīkojumu pamata. Latviešu pašaizsardzības spēku priekšnieks pulkvedis Aleksandrs Plensners 1941. gada 8. jūlijā aicinājumā latvju karavīriem, aizsargiem, policistiem formulēja šo spēku uzdevumu: drošības un kārtības stiprināšana uz vietām ciešā sadarbībā ar vācu karaspēka vienībām un iestādēm. Vienības apsargāja dzelzceļus, tiltus, ceļus, cietumus, svarīgus saimnieciskus objektus, centās pasargāt iedzīvotājus no marodieriem un bēguļojošajiem sarkanarmijas karavīriem. Vācu iestādes pašaizsardzības dienesta dalībniekiem atļāva lietot tikai šautenes un pistoles. Tikai 2% no pagastu un pilsētu iedzīvotājiem drīkstēja tikt apbruņoti un iesaistīti pašaizsardzībā. Vācu iestādes uzsvēra, ka pašaizsardzības spēkiem nav nekādas saistības ar Latvijas valstiskuma vai armijas atjaunošanu, ka tie tiek veidoti kā palīgpolicija vācu karaspēka atbalstīšanai. Pašaizsardzības spēki pakļāvās vācu karaspēka iecirkņa komandierim. Kopskaitā tajos bija iesaistīti ap 7000 cilvēku.
Vācu okupācijas pirmajās nedēļās Latvijā nodibinājās apmēram 700 latviešu pašaizsardzības spēku komandantūru. Tās veidojās pēc teritoriālā principa. Bija apriņķa, pilsētas un pagasta komandantūras. Pašaizsardzības dalībnieka pazīšanas zīme bija sarkanbaltsarkans piedurknes apsējs (Latvijas karoga krāsas). Latviešu pašaizsardzības komandantūras likvidēja 1941. gada augustā, kad bija beigusies vācu okupācijas režīma veidošanas pirmā fāze un šie spēki bija izpildījuši savus uzdevumus. No pašaizsardzības spēkiem vēlāk izveidojās latviešu palīgpolicija.
Jau okupācijas pirmajās dienās daļa bijušo Latvijas Republikas valsts darbinieku, politisko partiju līderi un virsnieki gribēja izveidot jaunu Latvijas valdību. Pret latviešu mēģinājumiem atjaunot savu valstiskumu, formēt nacionālos bruņotos spēkus okupācijas sākuma posmā īpaši kategoriski uzstājās vācu Drošības policijas un drošības dienesta (Sicherheitsdienst – SD) spēku komandieris Ostlandē brigādenfīrers Valters Štālekers. Viņš uzskatīja, ka gan nacionālie partizāni, gan latviešu pašaizsardzības spēki galvenokārt izmantojami ebreju iznīcināšanā un vācu okupācijas režīma nostiprināšanā. Viņš kategoriski bija pret kaut kādām nacionālām aktivitātēm. Ar V. Štālekera pavēli tika izformētas latviešu nacionālo partizānu vienības, tām bija jānodod ieroči, bija aizliegts lietot nevācu uniformas.