Visuma noslēpumi zinātnē un mākslā

Pavisam drīz – 8.jūnijā – būs viena no tā retajām reizēm, kad Zemes iemītnieki varēs apjaust savu vietu Visumā: mūsu kaimiņplanēta Venēra savā ceļā ap Sauli būs redzama uz Saules diska fona. Mēs šo parādību varēsim novērot no 8.19 līdz 14.23 pēc Latvijas laika. Novērojumiem vislabāk izmantot lielu binokli (okulāru vajag vērst pret kādu baltu virsmu un skatīties uz to). Nedrīkst skatīties tieši Saulē! No tā mūs brīdina Galileja bēdīgā pieredze: bez tumša filtra pētot plankumus uz Saules, viņš sabojāja redzi.
Venēras pāriešanas Saulei, ko sauc arī par tranzītu, no Zemes redzamas pa pāriem – ar astoņu gadu atstarpi, bet starp šiem pāriem ir 122 gadu ilgs intervāls. Kopš izgudrots teleskops, zinātnieki šādus tranzītu pārus ir novērojuši tikai trīs reizes. Nupat būs ceturtā.
Venēra uz Saules diska būs redzama kā niecīgs melns ripulītis, tā diametrs būs tikai 1/32 no Sau-les redzamā diametra. Zinātnieki izmanto šos gadījumus Saules sistēmas izmēru precizēšanai un Venēras atmosfēras pētījumiem. Un nekad jau nevar zināt, vai jauni novērojumi ar labākiem instrumentiem nesniegs kādu jaunu, negaidītu informāciju.
Venēras tranzītu novērojumi vēsturē minēti ne vien tīri zinātniski pasākumi, bet arī sabiedrības rosinātas ekspedīcijas uz tālām zemēm, kur bijuši gaidāmi labi novērošanas apstākļi. 1769.gadā sava puspasaules apceļojuma laikā šo parādību novēroja kapteinis Kuks Taiti salā Klusajā okeānā, 1874.gadā Venēras novērojumus veica angļu lorda Lindseja speciāli šim nolūkam būvētā observatorijā Maurīcijā. Bijušas arī vairākas citas interesantas ekspedīcijas.
Venēras tranzīts ir viena no tām parādībām, kas rada apjausmu par cilvēka piederību zvaigžņu pasau-lei. Kosmiskie atklājumi izvirza arvien jaunus uzdevumus cilvēka garam. Tie rosina mākslinieku fantāziju. Žēl, ka Venēras pāriešanu Saulei ne reizi savas dzīves laikā neizdevās piedzīvot Zentai Loginai (1908.23.VIII – 1983.21.XII). Kosmiskiem tēliem māksliniece pievērsās sava mūža otrajā pusē. Viņas darbi bija maz pazīstami: tie nesaistījās ar tālaika izteikti reālistisko virzienu, turklāt māksliniece dzīvoja darba pārņemtu, savrupu dzīvi, kopā ar māsu Elīzu Atāri, kura Zentas kosmiskos metus ieauda sienas segās.
Zentas Loginas darbi par kosmiskām tēmām tika plašāk iepazīti, kā jau tas bieži mēdz būt, pēc viņas aiziešanas mūžībā. Tikai tad tika sarīkota Zentas Loginas pirmā personālā izstāde Pēterbaznīcā. Dievnama velves piepildīja Kosmoss. Pārsteigtajai sabiedrībai atklājās gleznas, reljefi, skulpturāli veidojumi un sienas segu meti par Visuma tēmām. Bija izstādītas arī krāšņās sienas segas, ko audusi Elīza Atāre.
Darbu tematika ir trejāda: kosmisko objektu veidoli mākslinieces skatījumā, filozofiski tēli un dziļas sāpes par mūsu planētas nākotni.
Mākslinieces uzmanību ir saistījušas galaktikas – tālās krāšņās zvaigžņu salas. Sajūsma par kosmosa daudzveidību radusi izpausmi īpatnējā tehnikā veidotos reljefos tēlos. Te māksliniece

Māksliniece radījusi arī apkārtnes piesārņojuma tēlus un savu vīziju par liesmojošo Zemi. Mets sienas segai “Brīdinājums” palicis uz mākslinieces molberta nepabeigts Attēli no Zentas Loginas fonda

apliecina savu informētību par astronomisko objektu veidiem. Viņa allaž rūpīgi lasīja Zinātņu akadēmijas populārzinātnisko izdevumu “Zvaigžņotā Debess”, kā arī nepalaida garām nevienu iespēju personīgi iztaujāt kādu astronomu.
Izstādes atsauksmju grāmatā atrodam arī ievērojamā fiziķa profesora Edgara Siliņa rakstītās rindas: “Mani kā dabaszinātnieku – fiziķi – īpaši uzrunā mākslinieces filozofiski vispārinātais, vizualizētais pasaules skatījums (..). Tāpēc ir apbrīnojama mākslinieces, es uzdrošinot teikt, ģeniālā intuīcija, ar kuras ieročiem viņa spējusi tik dziļi ielūkoties kosmoloģisko problēmu dziļākajā būtībā, padarot to vizuāli pieejamu skatītājam. (..) Zentas Loginas darbi ir jāsaglabā gan mūsu, gan nākamajām paaudzēm, tie veido to tīklu un saistaudus, kas var un spēj sasaistīt eksaktās un humanitārās zinātnes, mākslu un zinātni, atrodot un parādot to filozofisko pamatskeletu, kas mūs visus vieno no pagātnes tagadnē un nākotnē.”
Zenta Logina savā dzīvē ne reizi vien pieredzējusi arī reālās cilvēces neprāta izpausmes. Dzīvodama visu mūžu Rīgā, viņa ir skatījusi te notikušās varu maiņas un tās pavadošās šausmas, kas brāzušās pāri Latvijai: 1940.gads, deportācijas, 1941.gads, fronte pāri Rīgai, genocīds, 1944.gads – bēgļu straumes, 1945.gads – atkal smags vāks pāri mūsu zemei.
Zentas Loginas gleznās dzīvo arī jaunākās kosmiskās atziņas, un tām ir izcila vieta pasaules mākslā. Tikai žēl, ka tā ir aiz lielas piekaramās atslēgas – burtiski, jo visi mākslinieces darbi atrodas nesen veikli privatizēta dzīvokļa divās istabās. Un dzīvokļa īpašnieks ir pielicis lielu piekaramo atslēgu... Bet ja Latvijas kultūras vadība izprastu nepieciešamību izveidot šais telpās Zentas Loginas darbu muzeju, tad būtu realizētas pirmām kārtām jau Latvijas tautas tiesības uz dižas mākslas iepazīšanu.