Uzruna Eiropas Savienības, Latīņamerikas un Karību jūras reģiona sammitā Meksikā, Gvadalaharā, 2004.gada 28.maijā

Ekselences! Dāmas un kungi!
Man ir liels prieks pārstāvēt Latviju šajā vēsturiskajā sammitā, kurā piedalās Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstis un 25 nesen paplašinātās Eiropas Savienības valstis. Mēs kā jaunās ES dalībvalstis vēlamies dot savu ieguldījumu transatlantisko partnerattiecību attīstībā starp ES, Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstīm.
Cik ļoti atšķirīgas ir valstis, kas pārstāvētas šeit šodien, un cik liels ir attālums, kas tās šķir! Un tomēr mūs vieno mūsu kopējā vēlme darīt visu iespējamo, lai pietuvinātu mūsu zemēs valdošo reālo situāciju tiem ideāliem, ko vēlamies sasniegt. Tie ir ideāli, kas dod vienādas pamattiesības visiem cilvēkiem bez izņēmuma neatkarīgi no tā, vai tās būtu politiskās, ekonomiskās vai sociālās tiesības. Vienādas politiskās tiesības, ekonomisko resursu taisnīga izmantošana, atstumtības un jebkādu aizspriedumu novēršana ir sabiedrības saliedēšanas pamatbloki. Sabiedrības saliedēšana ir kā līme, kas satur kopā sabiedrību un nosaka, vai tā ir stabila, labi integrēta un stipra vai arī tā ir nestabila, neproduktīva, sociālās spriedzes vai pat vardarbības pārņemta.
No otras puses, nabadzība, atstumtība un nevienlīdzība var izraisīt sociālo spriedzi un politisko neapmierinātību. Liela nevienlīdzība izraisa aizdomas par to, ka pastāv netaisnība, ekspluatācija un korupcija. Tas atklāj demokrātijas vājās vietas un rada slēptus draudus mieram un stabilitātei.
Šķiet, ka šīs galvenās sociālās problēmas nav iespējams pilnībā izskaust pat pasaules visbagātākajās valstīs. Tikai šīs problēmas ir vairāk vai mazāk izplatītas vienā vai otrā valstī. Šā iemesla dēļ sabiedrības saliedēšana ir ļoti svarīga mums visiem. Valdību uzdevums ir atrast visefektīvākās metodes, kā iesaistīties šajā procesā, cik vien plaši tas iespējams.
Ekonomikas līmenī cīņa pret nabadzību nozīmē absolūtās nabadzības izskaušanu un visu iedzīvotāju vidējā dzīves līmeņa paaugstināšanu. Attiecībā uz sabiedrības integrāciju mērķis ir līdzīgs: samazināt to cilvēku skaitu, kas ir pilnībā izstumti no sabiedrības, un kvantitatīvi un kvalitatīvi palielināt visu pārējo sabiedrības grupu iekļaušanos sabiedrībā.
Šodien Gvadalaharā mēs turpinām darbu, kas tika iesākts pirmajā ES un Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstu sammitā Riodežaneiro 1999.gadā un pēc tam turpināts Madridē 2002.gadā. Mēs kopīgi stiprinām pieaugošu politisko gribu saskaņoti darboties, lai veiktu reālus un praktiskus pasākumus, kas nodrošinātu katram cilvēkam cienīgu dzīvi un paplašinātu visu cilvēku iekļaušanos mūsu sabiedrībās.
Dāmas un kungi!
Ir patīkami atzīmēt, ka Latīņamerikā un Karību jūras reģionā pēdējās divās desmitgadēs ir pieliktas lielas pūles, lai sasniegtu ilgtspējīgu attīstību un makroekonomikas stabilitāti. Daudzas šā reģiona valstis ir panākušas ievērojamu progresu tūkstošgades izvirzīto mērķu sasniegšanai, no kuriem ne mazāk svarīga ir pamatizglītības pieejamība visiem. Tomēr, neraugoties uz visiem šiem centieniem, turpina palielināties to cilvēku skaits, kas dzīvo nabadzībā. Viena trešā daļa šīs pasaules daļas iedzīvotāju cieš no trūkuma.
Arī manā valstī Latvijā un citās jaunajās ES dalībvalstīs Viduseiropā un Austrumeiropā straujā ekonomiskā izaugsme nav radījusi visu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos. Dažas iedzīvotāju grupas sasniedza pārticību ļoti ātri. Citas, pie kurām pieder vecāki cilvēki, ģimenes ar vairāk nekā diviem bērniem, nepilnās ģimenes un lauku rajonu iedzīvotāji, cīnās par izdzīvošanu, un pārāk daudz cilvēku dzīvo zem nabadzības robežas. Pat augsti attīstītajās Rietumeiropas valstīs ir liela nevienlīdzība starp pārmērīgi lielu bagātību vienas ienākumu skalas galā un ļoti lielu trūkumu otrā skalas galā. Patlaban, pēc desmit jaunu dalībvalstu pievienošanās ES, vispārtikušākie ES reģioni ir desmit reizes bagātāki nekā visnabadzīgākie.
Mūsu valstu pieredze pārliecinoši pierāda, ka ekonomiskā izaugsme ir nepieciešams, bet ne pietiekams nosacījums valstu attīstībai. Mums ir arī jāpieliek lielas pūles, lai sekmētu sabiedrības saliedēšanos, radītu jaunas sabiedrības attīstības modeļus vai arī izmantotu tos, kas ir izrādījušies sekmīgi. Latvija un citas ES jaunās dalībvalstis, piemēram, atzīst, ka ir noderīgi mācīties gan no ES vecāko dalībvalstu sasniegumiem, gan to pieļautajām kļūdām. Mums ir jāapvieno mūsu zināšanas, lai paaugstinātu mūsu centienu efektivitāti. Mums ir jāuzņemas nozīmīgas saistības un jāizstrādā konkrēts un operatīvs plāns kopīgai darbībai tuvākiem gadiem. Prioritātei ir jābūt no sabiedrības izstumto cilvēku reintegrācijai piecās galvenajās jomās: sociālajā aizsardzībā, mājokļa apgādē, nodarbinātībā, veselības aizsardzībā un izglītībā. Katrā no tām ir ļoti nepieciešamas jaunas un radošas stratēģijas. Ir jānosaka, kādas metodes ir efektīvas un dod rezultātus, kā arī ir jāizprot, kas ir to panākumu pamatā, un pēc tam tās var izmantot citās jomās.
Galvenokārt mums ir jābūt stingrai pārliecībai, ka sabiedrības saliedēšanai jākļūst par likumu, nevis izņēmumu. Lai arī kāda būtu mūsu pašreizējā situācija, nekad nav par vēlu to labot. Mēs katrs varam likt lietā savas stiprās puses un nostiprināt savus sasniegumus, lai arī cik mazi tie būtu. Un, darbojoties kopā, mēs varam sasniegt daudz vairāk nekā katrs atsevišķi.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas