Latvijas vēstures rakstītais vārds

Tieši pirms desmit gadiem darbību atsāka Latvijas Vēstures institūta apgāds. Tas ne vien turpina 1936.gadā sākto institūta žurnāla un vēstures avotu izdošanu, bet laiž arī klajā rakstu krājumus, atsevišķu pētnieku un autoru kolektīvu sagatavotas monogrāfijas, ir iedibinājis sērijas “Arheologu pētījumi Latvijā”, “Arheoloģija un etnogrāfija”, “Latvijas vēsturnieki”, “Latvijas vēsturnieku komisijas raksti”, “Latvijas viduslaiku pilis” un “Senā Rīga”, kā arī izdod zinātnisko disertāciju kopsavilkumus.
Pavisam klajā laistas vairāk nekā 100 grāmatas un žurnālu burtnīcas. Lai zinātnieki un visi lasītāji varētu vieglāk orientēties šajā klāstā, izdots apgāda publikāciju rādītājs. Apgāds darbojas kā atklātais sabiedriskais fonds.
Par paveikto un darāmo, par lasītāja ceļu uz vēstures grāmatu un izdevēju starptautiskajiem kontaktiem – fonda valdes priekšsēdētājs ZA akadēmiķis Andris Caune.
– Lai gan ar vairākkārt mainītu nosaukumu, institūts pastāvēja arī visus piecdesmit padomju okupācijas gadus, bet apgāds 1941.gadā tika slēgts. Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, jau 1991.gadā tika atjaunots sākotnējais nosaukums – Latvijas Vēstures institūts. Meklējām cilvēkus un līdzekļus, lai atsāktu izdevējdarbību. Redakcijas vadītājai vēstures doktorei Līgai Lapai izdevās izveidot autoru kolektīvu, pirmā grāmata iznāca 1994.gadā.

– Mūsu institūta apgāds izdod grāmatas tikai par Latvijas vēsturi – no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Un visi tie ir oriģināldarbi, kas pamatojas uz pirmavotiem. Citi apgādi laiž klajā lielākoties atkārtotus izdevumus, pārspriedumus, tulkojumus.

– Vēstures mācību grāmatas izdod “Zvaigzne ABC”, “Lielvārds” un vēl citi apgādi. Mūsu grāmatas ir tas drošais avots, no kura vēstures faktus un jaunākās atziņas var smelties skolotāji un mācību grāmatu sastādītāji. Tas arī notiek, bieži redzam, ka tiek izmantoti, piemēram, attēli no mūsu grāmatām. Izdodam arī populārzinātniskas grāmatas, ko lasa visi. Bet uz labām zināšanām nevar cerēt, kamēr Latvijas vēsture netiek skolā mācīta kā atsevišķs priekšmets. Tagad cittautieši, kas vēlas iegūt pilsonību, labāk zina Latvijas vēsturi nekā latviešu jaunieši.

Dažas no vairāk nekā 100 apgāda klajā laistajām grāmatām

– Teikas un varoņstāsti bija mana mīļākā lasāmviela jau no četru gadu vecuma. Kad mācījos 3.klasē, braucām uz Siguldu ekskursijā, aizgājām pie Turaidas Maijas, un skolotāja mums stāstīja to leģendu. Viņa sāka runāt par igauņiem, kas tur nākuši, bet es teicu, ka tas bija 17.gadsimts un karoja zviedri un poļi. Skolotāja mazliet sadusmojās, bet otrā dienā mani visas klases priekšā uzslavēja. Tēva bibliotēkā bija Arveda Švābes, Edgara Dunsdorfa un citu Latvijas laika vēsturnieku grāmatas. Gribēju studēt vēsturi, bet tēvs bija dienējis leģionā un bija pārliecināts, ka ar viņa biogrāfiju man no tā nekas neiznāks. Pēc pamatskolas aizgāju uz Mālpils hidromeliorācijas tehnikumu un vēlāk pabeidzu Lauksaimniecības akadēmiju, bet neklātienē – arī Universitātes Vēstures fakultāti. Piedalījos arheoloģiskajos izrakumos, un, kad pavērās iespēja pētīt Rīgas senvēsturi, Francis Zagorskis mani ieteica šim darbam. Tā Rīgas arheoloģijā esmu nostrādājis 30 gadus.

– Visā pasaulē valsts piešķir bibliotēkām līdzekļus zinātnisko grāmatu iegādei. Pie mums tā diemžēl nenotiek. Tomēr nevaram sūdzēties. Interese ir. Arī ārzemēs. ASV Kongresa bibliotēka, Oksfordas universitātes bibliotēkas Austrumeiropas nodaļa, Vācijas Centrālā bibliotēka, Polijas, Somijas un vēl citu valstu bibliotēkas piedāvā mums grāmatas apmaiņai, arī iegādājas mūsu grāmatas. Baltijā mēs esam vienīgais vēstures pētniecības institūta apgāds.