Kā nostāties pret vardarbību

Dr.med. Anita Andrejeva — "Latvijas Vēstnesim"

Turīnā, Itālijā, notika Eiropas valstu vadītāju konference "Vardarbības pārvarēšana bez protestiem un sūdzībām, bet ar konkrētiem ieteikumiem un saistībām". Šajā starptautiskās sieviešu organizācijas — zontu — rīkotajā konferencē piedalījās 150 zontas no Eiropas valstīm un pārstāvniecībām ANO un Ženēvas sieviešu un bērnu tiesību institūcijās, arī no ASV. Baltijas valstis pārstāvēja tikai viena zonta — Anita Andrejeva. Tādēļ ar konferencē gūtajām atziņām viņai nāksies iepazīstināt Baltijas valstu zontas un Centra pret vardarbību bērna un ģimenes atbalstam darba grupu Rīgā, kuras locekle un atbalstītāja ir arī Anita Andrejeva. Tāpat nāksies informēt par iespējām sadarboties ar citām valstīm. 2000.gada prioritāte visā pasaulē ir cīņa pret visām vardarbības formām pret sievietēm, un tā ir jāatbalsta. Divdesmit pirmajam gadsimtam esot jākļūst par dzimumu vienlīdzības, attīstības un miera gadu.

— Kāda bija Eiropas galotņu konferences galvenā atziņa?

— Kultūras loma nevardarbīgā sabiedrībā. Uzsverot, ka kultūra reprezentē vardarbīgu sabiedrību, kas ir vardarbīga pret vājākiem sabiedrības locekļiem — mātēm, bērniem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tikai kulturālā vidē var atrisināt konfliktus, aizstāvot cilvēktiesības un sabiedrības veselību. Konferencē runāja arī par to, ka cietušajiem dažkārt ir zems izglītības līmenis un, galvenais, vāja informētība juridiskajos un sociālajos jautājumos. Lai sievietes spētu sevi un bērnus aizsargāt, ir jārīko semināri viņu informēšanai, izglītošanai un arī pašapziņas celšanai. Šie semināri būtu jāvada vardarbības novēršanas jautājumos labi sagatavotiem cilvēkiem, kas varētu iepazīstināt par vardarbības iemesliem, norisi, sekām un reālo palīdzību. Semināros aktīvi vajadzētu piedalīties arī policijas darbiniekiem, kuri ir speciāli apmācīti, kā rīkoties un sniegt palīdzību konkrēti vardarbības gadījumos cietušajiem. Tāpat tajos vajadzētu piedalīties mediķiem, juristiem, psihoterapeitiem un sociālajiem darbiniekiem.

— Par ko vēl runāja konferencē?

— Par to, kur novietot cietušos. Atkarībā no fiziskās vai garīgās traumas smaguma sievietēm un bērniem ir jāsniedz pirmā palīdzība. Pēc tās saņemšanas cietušais ir vai nu jānogādā attiecīgā medicīnas iestādē, drošā vietā patversmē, vai — jāizolē vardarbības izdarītājs (vai izdarītāji). Tādā gadījumā cietušais varētu turpināt atrasties savās mājās un saņemt palīdzību, par drošību rūpējoties policijai vai īpaši apmācītiem cilvēkiem. Vispārdomātākajai ir jābūt attieksmei pret cietušajiem bērniem, viņu morālajiem pārdzīvojumiem, pēc kuriem nereti var sākties depresija, bailes atrasties savās mājās, izvairīšanās no skolas, mazvērtības komplekss un dažreiz pat noziedzīga rīcība. Konferencē diezgan plaši tika diskutēts par policistu apmācību cīņā ar vardarbību pret sievietēm un bērniem un bērnu seksuālo izmantošanu. Jo vairākās valstīs cietušās sievietes policijas rīcību uzskatījušas par nepilnvērtīgu vai neatbilstošu, nav saņēmušas nekādu padomu vai arī tas bijis nepilnīgs. Vairākās Eiropas valstīs (Austrijā, Holandē, Polijā, Zviedrijā u.c.) policistus šiem mērķiem speciāli sagatavo, turklāt ar ļoti labiem rezultātiem. Šajā darbā aktīvi iesaistās arī iekšlietu un tieslietu ministrijas, policijas departaments un policijas mācību iestādes. Policijai būtu svarīgi šim darbam sagatavot arī volontierus. Tāds kopīgi veikts darbs valstī nostiprinātu arī likumdošanu pret vardarbību un padarītu likumus caurspīdīgus.

Ir svarīgi, lai būtu labs kontakts starp policiju un patversmi jeb centru, kur atrodas sievietes un bērni. Apsveicama ir katras pašvaldības un valdības ieinteresētība par vardarbības problēmām savā valstī un līdzekļu atvēlēšana cīņai pret vardarbību, kā arī speciālu centru izveidošanai un uzturēšanai valstī.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka aiz vardarbības slēpjas kriminalitāte, kas nenonāk redzeslokā, jo vardarbības izpildītāji noslēpjas, paliek neatklāti, bet cietušie baiļojoties negriežas tieslietu institūcijās. Nereti arī citu apstākļu dēļ sievietes un bērni slēpjas un kriminalitāte paliek. Tādēļ ir svarīgi, lai jebkurš vardarbības akts nonāktu tiesībsargājošo institūciju redzeslokā. Turklāt tas vienlaikus uzlabotu arī vardarbības analītiskos un statistikas datus pilsētā un valstī. Katram valsts iedzīvotājam būtu jāzina, kādās legālās sociālās, labklājības un finansiālās iestādēs vardarbības gadījumos griezties pēc palīdzības.

Par vardarbības jautājumiem ir jārunā atklāti, jo cieš ne tikai ievainotais, bet visa sabiedrība. Cietušajām sievietēm ir jātiekas ar nevalstisko un valstisko sieviešu organizācijām, veidojot tā dēvēto advokātu tīklu cietušām sievietēm un bērniem, tādējādi pievēršot cietušajiem sabiedrības uzmanību. Tiesnešu veiktajai ekspertīzei ir jābūt legālai. Cīņā pret vardarbību ir jāiesaistās arī reliģiskām organizācijām un politiķiem, kuri, kā izskanēja no konferences tribīnes, gan to ne vienmēr vēloties darīt. Fundamentālai ir jābūt cietušo sieviešu solidaritātei. Demokrātija ir vara mūsu rokās, un visiem spēkiem ir jāatrod atrisinājums vardarbībai pret jebkuru cilvēku.

— Vai konferencē runāja arī par pašaizsardzību?

— Jā, un vardarbības gadījumā tas ir efektīvs līdzeklis baiļu samazināšanā, personīgās drošības stiprināšanā un pašapziņas celšanā. Sanfrancisko cietušās sievietes ir izveidojušas organizāciju "Sievietes aizstāvas pašas" — bezpeļņas sieviešu organizāciju, kas darbojas, lai izbeigtu vardarbību pret sievietēm. Sievietes tiek apmācītas, kā pašām aizsargāties atbilstoši to vēlmēm un vajadzībām. Pasaulē daudz sieviešu dzīvo bailēs un, lai justos droši, ierobežo savas aktivitātes. Viņām var uzbrukt dažādos nolūkos un vietās, bet mēģināt novērst visas draudīgās situācijas nav reāli. Tādēļ pašaizsardzības apgūšana varētu būt efektīvs ceļš, kā mazināt bailes no uzbrukuma, celt sievietes pašapziņu un stiprināt personīgo drošību. Par to debatēs runāja bijusī Starptautiskās Zontu organizācijas prezidente Žozefīna Kūka. Sevišķi emocionālas debates izvērtās par vardarbības sekām uz sievietēm un bērniem, par psiholoģisko vājumu, kas noved pie nespējas strādāt, jo tā dēvētā morālā vardarbība ir šausmīga.

Sanāksmē tika apspriesti arī jautājumi par prostitūciju (sevišķi bērnu), narkomāniju un pedofiliju. Arī par meiteņu dzimumorgānu apgraizīšanu, kas ir vecs un vienlaikus arī jauns fenomens, kas būtu kategoriski aizliedzams kā viens no nežēlīgākajiem vardarbības veidiem pret sievieti. Cīņa pret vardarbību, no kuras cieš visa sabiedrība, ir ļoti grūta. Tādēļ tūlīt pat ir jāsāk gatavot rīcības programmu, un informācijai par cīņu pret vardarbību ir jāatrodas sabiedrībai pieejamās vietās — skolās, slimnīcās, veikalos, darbavietās, tur, kur pulcējas jaunieši. Cīņā ar vardarbību ir jāiesaistās arī presei, radio un televīzijai, nebaidoties izmantot uzskates līdzekļus. Jebkurai vardarbības problēmai valstī ir jābūt caurspīdīgai.

— Vardarbībai acīmredzot nav robežu.

— Šo jautājumu atrisināšana pārsniedz valstu nacionālās robežas. Tādēļ tie jārisina kopīgi ar citām Eiropas un pasaules valstu organizācijām cīņā par cilvēktiesībām, par sievietes un bērnu tiesībām, veselību un sabiedrības veselību. Šajā grūtajā cīņā ir iesaistījušās pasaules zontas, darbojoties savu valstu klubos, kā arī ANO, UNICEF, UNESCO, UNIFEM un citās organizācijās, kas cīnās pret vardarbību un meklē ceļus tās atrisināšanai, lai pasargātu sievietes un bērnus no vardarbības sekām un atgrieztu viņus pilnvērtīgai dzīvei. Arī Latvijas zontas turpinās savu darbu šajā cīņā kopīgi ar citām nevalstiskajām un valstiskajām sieviešu organizācijām. Jo cīņa ar vardarbību pret sievietēm un bērniem, pret bērnu seksuālo izmantošanu ir visu pasaules valstu problēma. Un nākamā gadsimta prioritātes jautājums ir personīgās brīvības nepieciešamība.

Armīda Priedīte,

"LV" korespondente