Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze

2004.gada 19.maijā Saeima pieņēma likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu””.
Uzskatu, ka sabiedrībai ir būtiski zināt arī mūsu valsts vēstures sarežģītās un dramatiskās lappuses. Cilvēkiem ir tiesības uzzināt patiesību par Valsts drošības komitejas darbību Latvijā, tajā skaitā par tās aģentiem, rezidentiem, konspiratīvo dzīvokļu turētājiem un uzticības personām.
Taču tikpat svarīgi ir panākt, lai sabiedrībai tiktu sniegta uzticama un nesagrozīta informācija, kura dotu iespēju gūt patiesu priekšstatu par minētās iestādes darbību un konkrētu cilvēku lomu tajā.
Manuprāt, šā gada 19.maijā pieņemtais likums izraisa divus ārkārtīgi strīdīgus jautājumus.
Pirmais jautājums attiecas uz grozījumu 3.pantu, kas paredz mainīt likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 17.panta redakciju, nosakot pagarināt ierobežojumus tiesiskajās attiecībās pret VDK darbiniekiem un informatoriem vēl uz 10 gadiem.
Otrs jautājums attiecas uz 19.maija likuma 4.pantu, kas paredz mainīt likuma “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 18.panta redakciju, paredzot, ka VDK dokumenti ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem.
Pirmkārt, ja likumdevējs uzskata, ka 1994.gadā Saeimas noteiktie desmit gadi nav bijis pietiekams laiks, lai novērstu bijušo VDK darbinieku un informatoru ietekmi uz nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību, tad likumdevējam ir skaidri jānorāda mērķis, kura sasniegšanai šobrīd tiek pagarināts minēto ierobežojumu termiņš. Tāpat jābūt skaidrībai, kāds sabiedrības interešu apdraudējums ar to tiek novērsts, lai Latvijas valsts varētu pārliecinoši argumentēt gan šāda risinājuma samērīgumu, gan tā piemērotību likumdevēja noteiktajam mērķim.
Gribu atgādināt, ka 2000.gada 30.augustā Satversmes tiesa, lemjot par vēlēšanu tiesību ierobežojumiem, norāda uz nepieciešamību “likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību”, lemt par ierobežojuma termiņa noteikšanu, “jo šādi ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku”.
Ja tomēr Saeima uzskata, ka ierobežojumu termiņa pagarināšanai ir leģitīms pamats, tad, manuprāt, ir atkārtoti jāizvērtē 14 valsts likumos noteiktās jomas, kurās šie ierobežojumi darbosies vēl 10 gadus.
Otrkārt, Saeima, šā gada 19.maijā pieņemot jaunu 18.panta redakciju, nav paredzējusi kārtību, kādā VDK dokumenti tiks izmantoti un publicēti, tādējādi atstājot likuma īstenošanu dzīvē pilnīgā izpildītāju un to ierobežoto materiāli tehnisko resursu ziņā.
Attiecībā uz Saeimas lēmumu atļaut izmantot un publicēt visus VDK dokumentus bez izņēmuma ir jāapzinās, ka šie dokumenti satur ne tikai informāciju par VDK darbību ideoloģiskajā jomā un politiskajās citādi domājošo represijās, bet arī, piemēram, informāciju, kas saistīta ar organizētās noziedzības un ekonomisko noziegumu apkarošanu un satur ziņas par tām personām, kas bijušas iesaistītas šo noziegumu atklāšanā. Tādas informācijas publicēšana varētu skart minēto personu drošību.
Saskaņā ar ekspertu sniegto informāciju no aptuveni 4 000 VDK aģentu kartiņām tikai daļa attiecas uz personām, kas darbojas ideoloģiskajā jomā. Īpaši jāņem vērā, ka Latvijas valsts rīcībā esošais VDK dokumentu apjoms ir nepilnīgs un nesniegs vispusīgu un objektīvu ieskatu VDK darbības virzienos un sekās.
Turklāt aptuveni 90 procentos gadījumu aģentu kartiņas satur tikai norādi uz personas vārdu bez jebkādas norādes uz to notikumu kontekstu, kādā šis vārds ir parādījies VDK kartotēkā. Līdz ar to šāda informācija nav uzskatāma par pilnīgu un var izsaukt tās ļaunprātīgu izmantošanu.
Tāpēc ir svarīgi noteikt precīzu informācijas apjomu un kārtību, kādā tā tiek publiskota, lai neapdraudētu to personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un fizisko drošību, kuras nebija saistītas ar politiskajām represijām un vēršanos pret Latvijas valsts neatkarības atgūšanu.
Ir jāpanāk diferencēta pieeja VDK dokumentu izmantošanai un publicēšanai, lai sabiedrības ieguvums būtu samērojams ar konkrēto indivīdu aizskartajām tiesībām un interesēm, kuras aizsargā mūsu valsts Satversme un Latvijai saistošie starptautiskie cilvēktiesību akti.
Ievērojot iepriekš minēto un pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 71.pantu, nosūtu 2004.gada 19.maijā Saeimā pieņemto likumu “Grozījumi likumā “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”” otrreizējai caurlūkošanai.

Cieņā –

Rīgā 2004.gada 21.maijā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga