Vardarbība un spīdzināšana Latvijā. Skaitļi, fakti, pieņēmumi

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Līdzīgi kā vairāku iepriekšējo cilvēktiesību pētnieku vizītēs, tiekoties ar iekšlietu un tieslietu sistēmas vadītājiem un apmeklējot piespiedu brīvības atņemšanas vietas, SNIK pārstāvji arī šoreiz konstatējuši nebūšanas, atzīmējuši situācijas uzlabošanos un norādījuši uz novēršamajiem trūkumiem. Lai arī visas vizītītē konstatētās nepilnības nav detalizēti zināmas, jau izskanējusi informācija, ka komitejas galaziņojums būs kritisks.

Atzīst situācijas uzlabošanos, bet joprojām pauž bažas par vardarbību

Lai viestu skaidrību par spīdzināšanas problēmas apmēriem Latvijā, ir jāatbild uz jautājumiem: kas, ko, kur, kā? Piespiedu brīvības atņemšanas vietu – cietumu, policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatoru, psihiatrisko slimnīcu, nelegālo imigrantu izvietošanas centra – vadība un attiecīgās ministrijas ar informāciju par vardarbību pret ieslodzītajiem, tajā skaitā darbībām ar spīdzināšanas pazīmēm, runā nelabprāt. Vairāk atklātībā nonāk konkrēti gadījumi, par kuriem ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību ziņojuši paši no vardarbības cietušie vai viņu tuvinieki. Tādējādi informācija par cilvēktiesību pārkāpumiem publiskajā telpā zināmā mērā vērtējama kā aisberga redzamā daļa. Plašāku priekšstatu par problēmu sniedz ārvalstu un pašmāju organizāciju publiskotie atzinumi un pārskati. Jaunākais no tiem ir Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centra (LCESC) aprīļa beigās klajā nākušais izdevums “Cilvēktiesības Latvijā 2003. gadā”. Pētījumā minēts: “Policijas vardarbība arī 2003. gadā turpināja izraisīt bažas, izpelnoties kritiku no ANO komitejas un Komitejas pret spīdzināšanu.” Abu komiteju pārstāvji pauduši satraukumu par likumsargu ļaunprātīgu apiešanos ar indivīdiem, kuru atsevišķos gadījumos varētu uzskatīt par spīdzināšanu. To apstiprinot arī toreizējā iekšlietu ministra Māra Gulbja 2003. gadā Delfu interneta konferencē teiktais, ka viņš guvis apstiprinājumu, ka reizēm metodes, ar kādām policijas iecirkņos tiek iegūti pierādījumi vai liecības kādā lietā, ir nelikumīgas, no padomju laikiem pārņemtas. Citiem vārdiem – liecības tiekot “izsistas” vai panāktas ar draudiem un ņirgāšanos, minēts LCESC pētījumā.
Cita Latviju nesen apmeklējusi starptautiskā cilvēktiesību organizācija ir ANO Cilvēktiesību komisija. Tās darba grupa, kas pētīja patvaļīgas aizturēšanas problemātiku mūsu valstī, piespiedu brīvības atņemšanas vietas inspicēja februāra beigās, bet marta sākumā tika publiskots atzinums. Tajā, akcentējot, ka Latvija ir valsts, kura salīdzinoši nesen atguvusi neatkarību un ir pārejas periodā, minētas pozitīvas izmaiņas. Proti, esot skaidri redzama valdības labā griba gādāt par cilvēktiesību aizsardzību, darba grupas pārstāvjiem bijusi iespēja apmeklēt visas brīvības atņemšanas iestādes un tikties ar ieslodzītajiem, uzlabojusies tiesiskā bāze cilvēktiesību aizsardzībā, varas iestādes ņēmušas vērā starptautisko organizāciju ieteikumus. Savukārt kā problēmas norādītas nepietiekama aizstāvības pieejamība aizturētajiem, apsūdzības un aizstāvības nesabalansētība, pirmstiesas apcietinājuma negatīvie aspekti, apcietinājuma biežā piemērošana, lielais aizturēto skaits, cietumu bargais režīms attiecībā uz nepilngadīgajiem, trūkumi saistībā ar ārvalstnieku un bezvalstnieku aizturēšanu.

Ziņo par policijas vardarbību

Pamatojoties uz cilvēktiesību organizāciju aplēstajām bažām, februāra vidū LCESC un Sabiedriskās politikas centrs “Providus” veica telefonaptauju “Nebaidies un informē par policijas vardarbību”. Kopumā četrās dienās tika saņemtas 283 sūdzības par likumsargu vardarbīgu izturēšanos, kā arī gadījumiem, kad policisti nav pildījuši dienesta pienākumus vai pauduši nievājošu attieksmi pret personām. Tieši par vardarbību sūdzējās 130 zvanītāji, lielākoties vīrieši vecumā no 20 līdz 40 gadiem, taču arī nepilngadīgie. 45% sūdzību bija par policijas iestādēm Rīgā, 51% – par policijas nodaļām citās pilsētās un rajonos. Četras piektdaļas sūdzību tika attiecinātas uz Valsts policiju, pārējās – uz pašvaldības. Vardarbība pielietota, aizturot personas, ceļā uz policijas nodaļu un tajās, visbiežāk – nopratināšanas laikā. Atsevišķos gadījumos tas noticis mežā, pagalmos, kratīšanas laikā, dzīvokļos. Kā informēja cietušie, viņi visbiežāk sisti ar dūrēm un spārdīti pa dažādām ķermeņa daļām. Sišanā izmantoti steki, dzelzs nūja, bieza grāmata, pielietota arī žņaugšana. Vairākos gadījumos likumsargi izmantojuši elektrošoku, piparu gāzi, degošas cigaretes, draudējuši ar ieroci. Atsevišķos gadījumos vardarbība veikta bērnu klātbūtnē. Vairākas sievietes ziņojušas par seksuāla rakstura aizskaršanu. Aptaujas dalībnieki arī informējuši, ka nav ievērotas viņu likumā paredzētās tiesības, nav informēti par tām, policijas nodaļā nav bijusi pieejama medicīniskā palīdzība. Visas minētās sūdzības, kuru patiesums gan nav pierādāms, attiecināmas uz laiku no 2002. līdz 2004. gadam.
Viens no galvenajiem secinājumiem, kas tika izdarīts gan pēc telefonaptaujas, gan izriet no cilvēktiesību organizāciju ieteikumiem: Latvijā jāizveido neatkarīga institūcija ar plašām pilnvarām, kura izskatītu sūdzības par policijas vardarbību.

Līdz tiesai nonāk reti

Kaut arī Krimināllikuma 294. pants paredz kriminālatbildību par vardarbīgu piespiešanu dot liecības nopratināšanā, kopš 1995. gada Latvijā oficiāli reģistrēts tikai viens šāds gadījums, teikts LCESC pētījumā. Tikai pērn Valsts policija sākusi apkopt datus par policijas vardarbību pret personām. Veiktas 183 dienesta pārbaudes par šādiem gadījumiem, saistībā ar deviņiem incidentiem sūdzībās minētā informācija apstiprinājusies un 12 policijas darbinieki sodīti disciplināri. Rīgā no 71 sūdzības nav apstiprinājusies neviena. Savukārt citās sūdzību izskatīšanas institūcijās – Iekšlietu ministrijā un prokuratūrā – statistika par policijas vardarbību nav bijusi pieejama. Līdz aizvadītā gada beigām valdība arī nebija devusi atļauju publiskot SNIK 2002. gada vizītes ziņojumu par slēgtajām iestādēm mūsu valstī.
Policijas vardarbība, ja vien cietušie dara par to zināmu, parasti nepaliek bez plašsaziņas līdzekļu ievērības. Pašlaik plašāk zināms incidents, saistībā ar kuru četri policijas darbinieki stājās tiesas priekšā par divu vīriešu piekaušanu kādā privātmājā Rīgā 2002. gada augustā. Saskaņā ar apsūdzības rakstu viens no viņiem ticis aizvests uz Rumbulas apkaimi, tur stipri piekauts un no gūtajiem miesas bojājumiem vēlāk policijas nodaļā miris. Apsūdzētie, kuri par dienesta pilnvaru pārsniegšanu tika atlaisti no dienesta, savu vainu neatzina. Prokurors par tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu un pilnvaru pārsniegšanu pieprasīja desmit gadu cietumsodu. Latgales priekšpilsētas tiesa apsūdzētos atzina par nevainīgiem un pierādījumu trūkuma dēļ attaisnoja. Prokurors spriedumu ir pārsūdzējis. Tiesvedībā šobrīd ir krimināllieta, kurā trīs Rīgas Pašvaldības policijas darbinieki apsūdzēti par kādas 41 gadu vecas sievietes noslepkavošanu, iespējams, piekaujot viņu un izmetot no braucošas automašīnas.

Skaidro tieslietu ministre Vineta Muižniece

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

– Sarunā ar SNIK (turpmāk tekstā – komitejas) pārstāvjiem jūs norādījāt, ka esat jau apzinājusi virkni risināmo problēmu. Tieši kādas problēmas ir apzinātas attiecībā uz iespējamo spīdzināšanu vai cilvēka cieņu pazemojošu attieksmi ieslodzījuma vietās?

– No Ieslodzījuma vietu pārvaldes saņēmu ziņojumu par kritisko situāciju Latvijas cietumos, kad ministres amatā biju pavisam neilgu laiku. Lai pārliecinātos par situāciju uz vietas un noskaidrotu problēmas, kas saistītas ar ieslodzīto uzturēšanu, 28.aprīlī apmeklēju Centrālcietumu, tostarp cietuma slimnīcu, un Iļģuciema cietumu. Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks informēja par vispārējo situāciju citās ieslodzījuma vietās valstī. Risināmo problēmu šeit patiešām ir daudz. Ir pilnveidojama pienesumu kontroles sistēma, atsevišķos korpusos ieslodzījuma telpās veicams remonts. Arī kvadratūra, kas paredzēta vienam ieslodzītajam, neatbilst Eiropas standartiem.
Tomēr te nevar runāt par spīdzināšanu, un arī komitejas pārstāvji nav norādījuši uz spīdzināšanu tās klasiskajā izpratnē. Vienlaikus, protams, mēs apzināmies, ka ieslodzījuma vietas ir īpaša riska zona cilvēka tiesību ievērošanā. Un tas, ko šajā gadījumā akcentē komitejas pārstāvji, ir uzturēšanās apstākļi, kādos personas atrodas ieslodzījuma vietās. Tā ir jau minētā nepietiekamā kvadratūra, pastaigu laukumu nepietiekamā platība, niecīgās nodarbinātības iespējas ieslodzītajiem. Īpaši akcentēti apstākļi Centrālcietuma slimnīcā.

 – Kādas jomas skar komitejas galvenie pārmetumi? Kādi ir iespējamie risinājumi situācijas uzlabošanai ?

– Komitejas galvenie pārmetumi bija tieši par situāciju cietumu slimnīcās. Vispirms, kā jau minēju, tā ir Centrālcietuma slimnīca, par kuras kritisko stāvokli pārliecinājos uz vietas. Arī Olaines slimnīca, kas teju nododama ekspluatācijā, taču aizvadītajā gadā valdības nesaimnieciskas rīcības dēļ pārtraukts investīciju ieguldījums un projekts apturēts.
Sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi esmu sagatavojusi ziņojumu valdībai par situāciju ieslodzījuma vietās. Šis aktuālais jautājums tika pārrunāts arī ar Ministru prezidentu, kad valdības vadītājs ieradās Tieslietu ministrijā, lai apspriestu ministrijas rīcības plānu. Šobrīd ministrijas speciālisti gatavo materiālu, kas paredzēts izskatīšanai valdības sēdē.

 – Kādas problēmas tika konstatētas iepriekšējā komitejas pārstāvju vizītē Latvijā 2002. gadā? Kādi uzlabojumi kopš tā laika veikti attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem, iespējamo spīdzināšanu ieslodzījuma vietās?

– Iepriekšējā komitejas ziņojumā kā būtiskākās problēmas tika norādītas jau minētā veselības aprūpe ieslodzījuma vietās, kā arī stāvoklis policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatoros. Man nācās uzklausīt pārmetumus par nepietiekamu informācijas apriti, jo iepriekšējā valdība nebija pienācīgi informējusi komiteju par to, kā tiek pildīti ziņojumā norādītie ieteikumi.
Ieslodzījuma vietās strādājošiem ir nepieciešama īpaša apmācība, tieši tādēļ Tieslietu ministrijas rīcības plānā valdības deklarācijas izpildei ir paredzēts organizēt mācību seminārus cietumu darbiniekiem. Tāpat paredzēts informēt ieslodzītos par viņu tiesībām un pienākumiem. Jau šobrīd varu apgalvot, ka komiteja regulāri tiks informēta par izmaiņām likumdošanā un citām norisēm slēgta tipa iestādēs, kas tiks veiktas, lai novērstu jebkādas spīdzināšanas iespējas ieslodzījumu vietās.

Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

– Kādas ir jūsu komitejas pārstāvjiem minētās pēdējā laikā veiktās izmaiņas likumdošanā, kas attiecas uz situācijas uzlabošanu ieslodzījuma vietās? Kādas izmaiņas vēl nepieciešams veikt?

– 18.maijā Ministru kabinets atbalstīja Tieslietu ministrijas sagatavotos grozījumus Sodu izpildes kodeksā, kas izstrādāti ar mērķi pilnveidot brīvības atņemšanas soda izpildes procesu. Tiek precizēta sodu izpildes režīma noteikšana, veicināta efektīvāka brīvības atņemšanas soda progresīvas izpildes piemērošana, uzlabota sarakste, kā arī sūtījumu un pienesumu saņemšanas kārtība, tāpat tiek precizēti soda izpildes režīma nosacījumi audzināšanas iestādēs nepilngadīgajiem un efektīvāka notiesāto iesaistīšana darbā.
Situācijas uzlabošanā liela nozīme ir jaunajam Kriminālprocesa likumam, kas šobrīd tiek gatavots trešajam lasījumam Saeimā. Bez tam Tieslietu ministrija gatavo arī praktisko pasākumu plānu cietumu sistēmas attīstībai, kas iesniedzams izvērtēšanai valdībā.

Skaidro iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons

– Par konkrētiem gadījumiem, kad kāds būtu spīdzināts iekšlietu sistēmā, man informācijas nav, tomēr esmu apkopojis informāciju par iespējamiem gadījumiem, potenciāli iespējamām vietām un dienestiem, kur šādi gadījumi, iespējams, ir notikuši. Šīs problēmas jau esmu pārrunājis ar vairāku dienestu priekšniekiem un tuvākajā laikā saņemšu atbildi. Šo informāciju noteikti salīdzināšu ar komitejas iesniegto ziņojumu. Skaidrs, ka katrs gadījums tiks rūpīgi izmeklēts.

Trūkst objektivitātes

Par spīti atsevišķiem visai šokējošiem gadījumiem, jāatzīst, ka spriest par policijas vai cietumsargu vardarbības apmēriem pret personām Latvijā var tikai aptuveni, vadoties no stipri nepilnīgas informācijas. Proti, izmeklēt šādus gadījumus iespējams tikai uz iesnieguma pamata. Cietušo oficiāli noformēti paziņojumi par likumsargu vardarbību nav mūsu valstī izplatīta prakse. Savukārt telefonaptaujas vai citas anonīma rakstura akcijas, kurās aicināts ziņot par varas pārstāvju vardarbību, nevar pretendēt uz objektivitāti. Tas pats, jāatzīst, sakāms par cilvēktiesību organizāciju novērojumiem.

guntars.laganovskis@vestnesis.lv