
Par bijušo godību liecina vairs tikai manteļskurstenis Foto: Vaida Villeruša |
Turpinājums.
Sākums “LV” Nr.33, Nr.34, Nr.40, Nr.51, Nr.55, Nr.64, 2004.
10. Slazdu krogs, Sniķeru vējdzirnavas...
Braucot pa Daugavas kreisā krasta līkumotajiem ceļiem, pēkšņi to
malā braucēju laipnīgi sveicina jaunas ceļa zīmes. Tās – saulaini dzeltenā
krāsā veidotas kriptogrammas pilskalniem, muižām, dzirnavām, dižkokiem, kalniem,
krogiem – pat tad, ja to manteļskursteni nesedz jumts kā Slazdu krogā vai arī ja no
muižas palicis tik vien kā ar zāli apaudzis pauguriņš. Šīs vietas tiek sauktas
vārdā, atgādinātas, tās sauc parūpēties par tām, tās meklē saimnieku.
Kultūras fonda Daugavas komisija, zīmju autore Māra Urtāne, zīmju licēji –
Aizkraukles rajona Ceļu daļa – tic, ka būs laiks, kad atkal vēju ķers Sniķeru
vējdzirnavu spārni, kad Vīgantes parks atplauks visā krāšņumā un Slazdu krogā
atkal varēs dzert putojošu alus kausu, piekožot rudzu maizi ar manteļskurstenī
žāvētu desu.
11. Seces akmens
“Reiz sensenos laikos gar tagadējo Seci tieši garām esot tecējusi Daugava. Bet tad lielos plūdos upe esot sev izrāvusi taisnāku ceļu un mainījusi
Seces akmens Foto: Vaida Villeruša |
gultni. Senajā gultnē saauguši koki, sākuši dzīvot cilvēki, un
ar laiku tā vairs neatšķīrusies no apkārtnes. Vienīgi Secei Daugava aiztecējusi
secen – tā radies Seces nosaukums,” stāsta teika.
Pa seno gultni vēl ielejā ieplūst Vecupe kā Daugavas atteka, bet, kur tai sāk
pietrūkt ūdens, palīgā nāk Lauces upīte. Savākusi savu straumi Seces purvos, tā
jau kā vērā ņemama upe ietek Daugavā pie Sērenes. Var teikt, ka ūdeņi nav
aizmirsuši seno gaitu.
Plašā, skaistā, 2–4 km platā ieleja, iezīmējot kādreizējos senkrastus, sākas
pie Seces un, apmetusi gandrīz 30 kilometru lielu loku, atgriežas pie Daugavas Sērenes
tuvumā, liecinot par kādreizējo upes varenību. Bet lielie akmeņu krāvumi ielejā
savukārt stāsta par laiku, kad te darbojies Velns, sanesot tos gubu gubām, kaudžu
kaudzēm Daugavas aizdambēšanai.
Gailim iedziedoties, pats lielākais – Velna akmens – steigā izkritis pie Putras
kroga, bet sagrūstās zemes devušas Grebļu kalnu.
Par to, ka akmeņu te bez gala, pārliecinājās 1992. gada jūlijā skolēni Kultūras
fonda vasaras nometnē, atbrīvojot vietu Seces akmenim – ne viena vien izkapts salūza,
lāpsta saliecās un cirvītis kļuva neass, ik brīdi satiekoties ar zālē un zemē
paslēptajiem akmeņiem. Arī akmens zīmei, kurā Vilnis Titāns iecirtis seno teiku un
Seces vārdu, kā vainags visapkārt ir dabas radīti akmeņu krāvumi.
Vaida Villeruša