Leo Largjē (1878 – 1950)

“Sapņojot A Madame la Comtesse M. de Noailles”.
Atdzejojis Edvarts Virza.

Pavisam nesen Latviju aplidoja radioziņa, ka no jūras dzelmes Marseļas pusē izcelta “Mazā Prinča” autora Antuāna de Sent-Ekziperī lidmašīna. Nezinu, vai šī vēsts guvusi apstiprinājumu, tomēr tas ir impulss no Mazā Prinča planētas un to sadzirdēja tie, kam bija jāsadzird. Intas Geiles-Sīpolnieces izdevniecība “Omnia mea” laidusi klajā grāmatu, kuru patīkami ņemt rokās, jo no tās nāk liels un labestīgs starojums. Tā ir “Franču lirika 19.gadsimtā”, ko atdzejojis Edvarts Virza. Grāmatas literārā konsultante ir Nora Kalna, oriģinālzīmējumus vākam un vinjetēm devusi māksliniece Baiba Baiba un grafiski to izveidojis Aldis Aleks.
Andrē Šenjē, Marselīna Debora-Valmora, Alfreds de Viņi, Viktors Igo, Alfreds de Misē, Teofils Gotjē, Šarls Bodlērs, Stefāns Malarmē, Pols Verlēns, Arturs Rembo, Ernests Reino, beļģu dižgari Emīls Verhārens un Moriss Meterlinks (“Zilā putna” autors), kuri rakstīja franču valodā, pavisam 42 dzejnieki, no kuriem vairākus pazīstam arī kā izcilus citu žanru meistarus. Piemēram, daudzi ir lasījuši Viktora Igo “Nožēlojamos”, “Parīzes Dievmātes katedrāli”, “Cilvēku, kas smejas”, “Jūras ļaudis”, bet šajā antoloģijā var iepazīties ar viņa dzeju. Grāmata ir unikāla no vairākiem viedokļiem. Edvarta Virza grāmatas ievadā rakstīta:
“Francija pārspēj visu citu tautu dzejas ar talanta spilgtumu, mūžam jaunu apvāršņu iekarošanu un oriģinalitāti, kura ir tik liela, ka pārējās zemes neviļus padodas tās iespaidam.”
Jau pirms Pirmā pasaules kara latviešu periodikā bija parādījušies pirmie Edvarta Virzas franču dzejas atdzejojumi. Grāmata iznāca tikai pēc Latvijas Brīvības cīņām – 1921.gadā. Acīmredzot, grāmatai topot, tai bija jāieelpo jauni, svaigi Latvijas brīvības ideālu un Latvijai tuvu Eiropas kultūru vēji. Dzejnieks Edvarts Virza bija aktīvs pulkvežu Oskara Kalpaka un Jorģa Zemitāna līdzgaitnieks Latvijas armijas veidošanas gaitu pašos pirmsākumos. Ar savu Ložmetējkalna smilšu un sniegputeņu pilno 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka karavīra mēteli plecos, ar savu dzeju un publicistiku Edvarts Virza bija arī dedzīgs Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks. Latviešu karavīram vienmēr ļoti svarīga ir bijusi kultūras dzīve, tas ir bijis stiprs morālais spēks, pārāks par sarkanzvaigžņoto un ērgļoti kronēto impēriju ideoloģijām. Kultūra bija, ir un būs latviešu karavīru stratēģiskais ierocis. Kā teikts grāmatas ievadā, tā ir tapusi Latvijai grūtā laikā, bet zemtekstā jūtams – tieši īstajā laikā. Laikā, kad franciski rakstošais beļģu dzejnieks Emīls Verhārens rakstīja par Latvijas ozoliem, un vēlāk, kad franču jūras kapteinis Brisons deva rīkojumu franču un angļu eskadrai atbalstīt Latvijas armiju Brīvības cīņās.
Latvija Eiropā – tā ir latviešu garīgā programma. Tie ir tie zelta svari, kuri bija līdzsvarā sirmā senatnē un kuriem jābūt līdzsvarā šodien. Latvija gūst, un Latvija dod. Acīmredzot Edvarts Virza to paredzēja jau toreiz, acīmredzot šis mūžīgās attīstības gars, kas staroja no franču kultūras, atraisīja arī mūsu dzimtās zemes garīgos spēkus. Romāniskā kultūra ar savu vitalitāti ir tuva mūsu dainām, mūsu senākajām kultūras vērtībām. Varētu teikt, Edvarta Virzas darbs, atdzejojot un nesot latviešu tautā franču dzejas vērības, ir dvēseļu veldzēšanās pie kāda sena un mūžam jauna romāņu un baltu tautām kopīga svētavota.
Franču un franciski rakstošo dzejnieku darbu atdzejošanai bijusi liela loma Edvarta Virzas talanta attīstībā. Lasot šo grāmatu, jūtama liela dzejas spēka klātbūtne. Tā nav bieža veiksme atdzejošanas raibajā vēsturē. Dažkārt brīnāmies, kāpēc diža dzejnieka darbi no citzemju literatūras pūra, mūsu valodā tulkoti, tādi pabāli un viduvēji. Nav līdzējusi pat lieliska valodas prasme. Varētu teikt, nav negludumu, taču par daudz gludumu, dzeja neelpo, nedzirksteļo, nekļūdās un tomēr nedzīvo. Edvarta Virzas dzeja ir kā dzīvs avots, kā bišu strops, kā Lielupe pavasarī, un viss, kam tā pieskaras, atdzimst un dzīvo līdzi. Talants licis atdzimt talantiem latviski.
Bet sākums šim lielajam darbam bijis gluži ikdienišķs. Edvarta Virzas māsa skolotāja Emīlija Prīverts (dzimusi Liekna) atcerējās, kā jaunībā brālis Edvarts viņai nometis uz gultas franču valodas pašmācības grāmatu, kuru pats bija izstudējis mēneša laikā, un sacījis: – Še, mācies franču valodu! – Laikabiedri atceras, ka Edvarta Virzas franču valodas izruna nav bijusi tik laba kā viņa dzīvesbiedrei dzejniecei Elzai Stērstei, kas bija studējusi Sorbonnā, taču Edvarta Virzas garīgais spēks ir bijis stiprāks par izrunas trūkumiem un tie bijuši maz pamanāmi. Francija augsti novērtējusi viņa devumu franču dzejas atdzejošanā un abu tautu kultūru tuvināšanā un apbalvojusi dzejnieku ar Goda Leģiona ordeni. Veikums ir patiešām liels. Franciski rakstošā beļģu dzejnieka Emīla Verhārena dzejas izlase “Dzīves sejas” (1920), “Franču lirika 19.gadsimtā” (1921) un “Franču renesanses lirika” (1931). Tam ir paliekoša vērtība visā latviešu kultūras dzīvē. Arī Elza Stērste ir atdzejojusi un tulkojusi franču literatūru, un abu izcilo personību veikums ir vērtējams kopsakarībās. Elzai Stērstei gan romānisko kultūru avoti pavērās Sorbonnas auditorijās, toties Edvartu Virzu pie tiem aizveda sapņojumi Billīšu klētī vai gubenī. Bet kur gan ir labāk rakstīt dzeju un atdzejot kā svaiga siena pantā, kad ik rinda smaržo pēc Latvijas, Francijas vai Flandrijas druvām! Franču dzejā laikam ir paslēpts negants brīvības un neatkarības lādiņš. Jo padomju okupācijas laikā Elzai Stērstei, Maijai Silmalei, Ievai Lasei, Kurtam Fridrihsonam un vēl vairākiem citiem mūsu kultūras darbiniekiem bija jāaiziet Sibīrijas sniegos tāpēc vien, ka viņi interesējās par Francijas literatūru un mākslu. Kad Marselīne ( tā Edvarts Virza mīļi dēvēja Elzu Stērsti) bija jau atgriezusies no sniegputeņiem, viņa mani aizveda uz Mazā Prinča planētu un iepazīstināja ar Antuāna de Sent-Ekziperī daiļradi. Un, kad es sastādīju Elzas Stērstes dzejas izlasi “Saules koks”, kas iznāca 1972.gadā, tajā iekļāvu arī 1970.gadā rakstīto dzejoli “Sēna un Daugava”. Dzejniece izjuta sava un Edvarta Virzas likteņu kopību, izjuta Latviju Eiropā, nevis padomijā. Dzejolī ir rindas:
– Vai vēl tā vieta atmiņā,
Kur Sēna ieplūst Daugavā? –
Patiešām, atmiņā. Patiešām, rītdienā.