Visi kopā – palēnām. Katrs atsevišķi – skriešus

Pulksteņu veikalā

Vispār šis Šveices veikals mums ir par dārgu. Bet tā ir viena no vietām, kur var iegūt zināšanas, arī neatverot maku. Pavērojot un aprunājoties ar konsultantiem, konstatējām: jo vairāk laikrādim skalu, bultiņu, digitālrādītāju utt., jo tas ir dārgāks. Piespiežot kādu podziņu vai pagriežot kādu gredzenu, var nolasīt ne vien Rīgas, bet visu pasaules joslu laiku, temperatūru, gaisa spiedienu, augstumu virs jūras līmeņa, kad un ar kādu signālu iestādīts modinātājs utt. Vairs nav tik vienkārši kā ar padomju “Luč” vai “Pobeda”. Tikai mazturības izraisīta kautrība neļāva pajautāt, vai var nolasīt arī pašreizējo dolāra kursu un kāds tas būs pēc mēneša …

Toties, izejot no veikala, bija zudusi kautrība, ka jāsamierinās ar vienu teritorijas attīstības indeksu. Kāpēc tie nevarētu būt pieci un vairāk, ja vien zinām, ar ko tie atšķiras un ko nozīmē.

Vēlreiz palīdzēs tēlainā…

Psihologi uzskata, ka cilvēka kreisā galvas puse domā analītiski, labā – tēlaini. Pieredze rāda, ka analītiskā ir jātrenē grūtā mācību procesā, tēlaino ir devis Dievs vai daba – kā nu kuram. Arī mums “tēlainā” šķiet vieglāka.

Iedomāsimies, ka kalnu tūristu grupa dodas augšup. Ar laiku viņi izveido ķēdi: stiprākie iet ātrāk, atraujas augšup, vājākie atpaliek. Vadībai, ārstam un citiem, kuru palīdzība varētu būt nepieciešama, vajadzētu turēties centrā.
Līdz šim mūsu biežāk lietotie teritoriju attīstības indeksi raksturoja, kādā mērā atraujas stiprākie un atpaliek vājākie, mērojot no grupas centra, kura atrašanās vieta ir atskaites punkts (skaitlis nulle). Tā darījām vakar, tā šodien, tā darīsim rīt.
Taču šodien visa tūristu grupa kopumā ir augstāk, nekā bija vakar, vakar bija augstāk nekā aizvakar. Tādēļ par atskaites punktu varētu izvēlēties ne vien pašreizējo grupas centra atrašanās vietu, bet arī pēdējo bāzes nometni, kur pavadīta iepriekšējā nakts, vēl zemāku nometni, kur gulēts pirms divām diennaktīm, kur sākts pārgājiens, utt. Turklāt no šīm atskaites vietām varētu mērīt tiklab to, cik tālu no tām nogājis katrs atsevišķs tūrists, kā arī grupa kopumā (tās centrs). Vienkāršības dēļ izvēlēsimies pēdējo iespēju. Kopējais grupas veiktais attālums parasti ir lielāks nekā atsevišķu dalībnieku novirzes.
Tāpat pilsētu un pagastu kopējai attīstībai vajadzētu noritēt straujāk nekā diferenciācijai. Diemžēl šeit analoģija ar kalnos kāpšanu beidzas. Kalnos valda solidaritāte un visi par izdzīvošanu cīnās kopīgi, bet ekonomikā pa lielākai daļai valda personīgās intereses. Tādēļ teritoriju attīstības indekss, kas raksturo atsevišķu vienību novirzes no nulles, var sasniegt ±1 vai pat ±3, bet kopējais viena gada kāpums, kā redzēsim turpmāk, – ap 0,2–0,3 attīstības punkta daļas.
Tādēļ arī līdz šim mūsu uzmanības galvenā daļa bijusi pievērsta noslāņošanās procesiem: gan teritorijā, gan sociālajās grupās u.c. Taču šoreiz skatīsim vispārējās tendences.
Par dažādiem teritorijas attīstības indeksiem jau rakstījām rakstā “Arī skatapunkts maina uztveri”, “LV”, 2004.g.24.martā, B7.lpp.

Grozām altimetra gredzenu

Par altimetru sauc instrumentu augstuma mērīšanai. Tēlaini tas varbūt ir vēl tuvāks mums vajadzīgajam attīstības līmeņa mērītājam nekā kombinētais Šveices pulkstenis.

Nostādām instrumentu pamatstāvoklī. Par atskaites sākumu tas fiksē aritmētisko vidējo. Iepriekšējā tēlainajā piemērā – grupas vidējo atrašanās augstumu. Tad atsevišķu cilvēku novērojumi dos plusus vai mīnusus. Tie mūs šoreiz neinteresē. Mums jāiegaumē tas, ka šādā mērinstrumenta režīmā visus gadus, piemēram, 1999.–2002. gadu periodā, Latvijas pilsētu vidējais attīstības indekss ir bijis nulle (skat. horizontālo līniju 1.attēlā). Tā tam arī jābūt. Tas ir mērīšanas nosacījums.
Pagriežam vadības gredzenu tā, lai par atskaites bāzi kļūtu nevis kārtējā (2002.), bet iepriekšējā (2001.) gada attīstība. Tad attīstības indekss nulles vērtību sasniedz nevis 2002., bet 2001.gadā (skat. apakšējo lauzto līniju 1.atttēlā). Attīstības indeksu interesējošajam 2002.gadam, kurš ir nākamais gads, varētu aprēķināt ar parastajām formulām, un tas vairs nav nulle, bet 0,33. 2002.gadā Latvijas pilsētu attīstības indekss ir pārsniedzis tādu pašu indeksu 2001.gadā par 0,33 indeksa punktiem. Var aprēķināt (nolasīt) šādā skalā ar senāko gadu pilsētu attīstības indeksus, un tie ir negatīvi: 2000.gadā – –0,16; 1999.gadā – –0,32. Vārdos: 1999.gadā Latvijas pilsētu attīstības indekss ir bijis par 0,32 indeksa punktiem mazāks nekā 2001.gadā.
Vēlreiz pagriežam vadības gredzenu, par atskaites bāzi nostādot klasisko 2000. (millenium) gadu. Tad pilsētu attīstības indekss nulles vērtību iegūs 2000.gadā, 2001.gadā tas būs jau 0,17, bet 2002.gadā – 0,51 (noapaļojot; vidējā lauztā līnija 1.attēlā).

Ar to pašu instrumentu uz laukiem

2.attēlā un 2.tabulā attēloti iepriekšējiem analogi attīstības indeksi, tikai tie raksturo attīstības izmaiņas, vērtējot vidēji visos Latvijas pagastos. Varam vērot, ka lielās līnijās pilsētu un pagastu attīstība ir līdzīga, taču detaļās atšķirīga.

Visuzkrītošākā atšķirība ir lauzto līniju leņķos 2001.–2002.gadu periodā. Pilsētu attēlā šie lauzto līniju posmi ir daudz stāvāki. Tātad attīstība pilsētās ir notikusi straujāk nekā laukos. Piemēram, salīdzinot 2002.gadu ar 2001.gadu, vidēji pilsētās attīstības indekss ir pieaudzis par 0,33 indeksa punktiem, bet pagastos – tikai par 0,26 punktiem. Tas vēlreiz apstiprina, ka valsts saimnieciskā politika (vai tās trūkums – pārmērīgs liberālisms) ir izdevīga pilsētām, bet nav izdevīga laukiem, īpaši tās pamatnozarei – lauksaimniecībai.

Zināmas grūtības šo materiālu salīdzināšanā rada tas, ka pilsētu un pagastu attīstības indeksu aprēķina pēc dažādiem attīstības pamatrādītājiem.

Tiem, kuriem vēl pacietība …

…gribam aizrādīt uz dažām detaļām.

Lauztās līnijas abos attēlos atsevišķās to daļās ir tuvas paralēlām, tomēr īsti paralēlas nav. Tas tādēļ, ka katrs indekss ir aprēķināts patstāvīgi pēc konkrētā un bāzes gada attīstības pamatrādītāju vērtībām. Šo pamatrādītāju skaitliskās vērtības nemainās pilnīgi proporcionāli viena otrai, bet vai nu apsteidzošos, vai atpaliekošos tempos. Līniju novirzes no paralelitātes liecina, ka ir notikušas izmaiņas attīstības indeksu komponentu samēros. Vai šīs izmaiņas jāvērtē pozitīvi, vai kritiski, tas ir turpmāko pētījumu uzdevums.
Līdz šim pierastie teritoriju attīstības indeksi, kas ik gadus katras teritoriju grupas ietvaros tika centrēti uz nulli, zinātniski būdami pareizi, tomēr varēja radīt mazu psiholoģisku nepatiku ar mīnusu zīmēm daudzās pilsētās un pagastos.
Šoreiz publicētie indeksi savukārt var radīt nedaudz pārspīlētu optimismu. Vismaz viena apstākļa dēļ. Kā parādīja iepriekšējās publikācijas, tad kā viens no vadošajiem attīstības indeksa faktoriem, īpaši pilsētās, izvirzās samaksātās ienākuma nodokļa summas. Mūsu aprēķinos tās netiek koriģētas ar naudas pirktspējas samazināšanos (inflāciju). Atgādināsim, ka 2002.gadā preču un pakalpojumu cenas salīdzinājumā ar 2001.gadu pieauga par 1,95, ar 2000.gadu – par 4,4%, bet ar 1999.gadu – jau par 7,2% (Latvijas Statistikas gadagrāmata 2003., 72.lpp.).
2001.gadā samaksātais nodokļu lats nebija vairs tik smags kā 2000. vai 1999.gadā. Ja izdarītu ienākumu nodokļa summu pārrēķinu salīdzināmas vērtības latos, attīstības indeksu dinamika vairs nebūtu tik spoža. Pārrēķinus apgrūtina tas apstāklis, ka šis ir tikai viens no pamatfaktoriem, kas veido teritorijas attīstības indeksu. Tomēr ļoti svarīgs pamatfaktors, bieži, kā tas ir Ventspilī, izšķirošs.
Turpmākie pētījumi var sazaroties daudzos virzienos.

Latvijas Statistikas institūts

1.tabula

1.attēls. Tā izskatās Latvijas pilsētu attīstība,
mainot vēsturisko skatpunktu

2.tabula

2.attēls. Latvijas pagastu attīstība,
mainot vēsturisko skatpunktu