Jau iepriekš prognozēts, ka pakāpeniski jāvienādo nodokļu politika ES iekšienē. Tāda izlīdzināšanās jau notiek ar pievienotās vērtības nodokli un akcīzes nodokli. Aktuāls paliek jautājums par personu ienākuma nodokli un korporatīvo nodokli (uzņēmumu ienākuma nodokli). Nav izslēgts, ka var tikt noteiktas uzņēmumu ienākuma nodokļa minimālās likmes, kas būtu saistošas dalībvalstīm. Mērķis – lai uzņēmējiem būtu līdzīgāki konkurences apstākļi. Citādi valsts var prasīt no ES budžeta naudu, vienlaikus no saviem uzņēmumiem iekasējot minimāli.

Nerisinot šo problēmu, var rasties nevajadzīgi saspīlējumi starp donorvalstīm un saņēmējvalstīm (ES budžetā). Agri vai vēlu par to jārunā atklāti. Tā Zviedrijas premjerministrs Jērans Pēršons intervijā Somijas laikrakstam “Hufvudstadsbladet” šā gada martā beigās sacīja: “Būtu neloģiski, ja [jaunās ES valstis] domātu, ka mēs piemērosim augstus nodokļus Zviedrijā, Somijā un Dānijā un tad sūtīsim naudu uz Austrumeiropu, lai tur veidotos sabiedrības turīgākais slānis, kas nemaksā nodokļus.”
Igaunijā privātpersonu ienākuma nodoklis ir 26 procenti, un valdība plāno samazināt šo nodokli līdz 20 procentiem, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi. Latvijā privātpersonas ienākuma nodoklis ir 25 procenti. Zviedrijā privātpersonas ienākuma nodoklis ir no 30 līdz 60 procentiem. Tāpēc izvirza priekšlikumu, lai šīs valstis censtos atbilstoši aplikt ar nodokļiem cilvēkus ar augstiem ienākumiem.
Līdzīgi ir ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Vācijas kanclers Gerhards Šrēders norāda, ka zemās uzņēmumu peļņas nodokļu likmes Austrumeiropā varētu izraisīt domstarpības sarunās par ES reģionālo palīdzību nākotnē un sarežģīt konkurences situāciju. Korporatīvā nodokļu likme 10 jaunajās ES valstīs ir zem 20 procentu līmeņa pretstatā vairāk nekā pašreizējiem 30 procentiem Eiropas Savienībā. Lielu daļu ES budžeta līdzekļu veido maksājumi, kas paredzēti atšķirību izlīdzināšanai starp bagātākajām un nabadzīgākajām ES valstīm. Visas jaunās valstis, kuru iekšzemes kopprodukta apjoms veido aptuveni trešdaļu no vidējā līmeņa ES, saņems līdzekļus no ES budžeta, kas pašlaik ir aptuveni 100 miljardi eiro (66 miljardi latu). Donorvalstis ir norūpējušās, kā samazināt budžeta tēriņus nākamajā laika posmā no 2007. līdz 2013.gadam.

No šā viedokļa neviennozīmīgi jāvērtē arī Ārvalstu investoru padomes priekšlikums Latvijā vēl vairāk pazemināt nekustamā īpašuma un uzņēmumu ienākuma nodokļu likmes (UIN). Atsevišķas augstas amatpersonas sola samazināt uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi no 15 uz 12,5 procentiem, kā Īrijā. Būtībā – lai ātrās peļņas ieguvēji varētu vairāk nopelnītā izvest, nevis investēt (tā vietā, lai likumdevējs dotu atlaides par investīcijām, un nevis tikai 10 miljonu latu ieguldītājiem). Pērn, kad samazināja UIN likmi, akumulēto uzņēmumu statūtkapitālu investīcijas bija mazākas nekā gadu iepriekš. Ne vienmēr ārvalstu investīcijas piesaista zemākas nodokļu likmes – Zviedrija piesaistījusi prāvas ārvalstu investīcijas ar savu labo izglītību un veselības aprūpes stāvokli.
Nākotnē var tikt skatīts arī variants par uzņēmumu ienākuma nodokļa atcelšanu vispār, jo šā nodokļa uzskaite ir ļoti sarežģīta, un atcelšanu kompensē ar koncentrēšanos uz pievienotās vērtības – apgrozījuma nodokļa un privātpersonu ienākuma nodokļa – precīzu uzskaiti un aplikšanu, ieskaitot dividendes un līdzīgus ienākumus. Valstu savstarpējā konkurence par biznesa piesaistīšanu samazina uzņēmumu nodokļa likmi visā pasaulē, tajā pašā laikā lielāku nodokļu slogu novirzot uz iedzīvotājiem. Piemēram, Austrija vēlas šo nodokli samazināt no 34 līdz 25 procentiem, jo blakus Slovākijā ir 19 procenti, Slovēnijā – 20 procenti un Ungārija paredz samazināt no 18 līdz 16 procentiem.
Negodprātīga ir arī starpvalstu nodokļu konkurence, kad tiek izmantotas visdažādākās ārzonu iespējas. Ārzonas – tās ir ASV štati, Lielbritānija, Lihtenšteina, Šveice, Nīderlande u.c. (tajās var nemaksāt vispār vai maksāt nelielu nodokli no peļņas, ko tā guvusi ārpus savas reģistrācijas valsts). Ar to tiek zaudēti būtiski valsts un pašvaldības budžeta līdzekļi. Tiek uzskatīts, ka vismaz trešā daļa turīgāko pasaules iedzīvotāju bagātības ir paslēpta aiz ārzonu plīvura.

Izeja skatāma vairākos virzienos: pirmkārt, aizejot vēlāk pensijā un pagarinot produktīvo darbošanos ražošanā un tautsaimniecībā; otrkārt, meklējot papildu iespējas dzimstības pieaugumam. Skološanās un studēšana sadārdzinās, trūkst visiem pieejamu pirmskolas bērnu iestāžu. Sarežģītāk ir novērst dažādu kaitīgo ieradumu izplatīšanos jauniešu vidū. Ir bažas un nedrošība par darba iespējām saviem bērniem; treškārt, dzenoties pēc maksimālas peļņas, sociālie pakalpojumi ir sadārdzinājušies – pirmām kārtām medikamenti, veselības uzlabošanas procedūras un slimnieku ārstēšana. Pieaug budžeta izdevumi, lai daļēji nomaksātu pensionāru tēriņus par medikamentiem, ārstu apmeklējumiem un neatliekamās medicīniskās aprūpes pakalpojumiem; ceturtkārt, konsekventi veidojot budžetā pārpalikumu, lai rezervētu līdzekļus pensijām un citiem sociāliem izdevumiem. Jārēķinās, ka reiz no darba algas iekasētais prāvais ienākuma nodoklis lielā mērā tika un tiek materializēts infrastruktūras objektos (ceļi, komunikācijas u.c.) uz pašreizējo pensionāru rēķina un viņi to atstāj izmantošanai nākamajai paaudzei. Ar pašreizējo pensionāru iepriekšējo darbu ir radītas arī energosistēmas un būvēti siltumtīkli, veidots sabiedrisko ēku un dzīvojamo māju fonds u.tml. Tas ir pamatojums šādai līdzekļu rezervēšanai valsts budžetā ik gadu.

Dr. habil. oec.