Garīgā veselība sabiedrības pārmaiņu griežos

Biruta Kupča, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidente, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Biruta Kupča Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

– Cik garīgi vesela ir mūsu sabiedrība? Kā garīgo saslimšanu ziņā mēs izskatāmies uz Eiropas fona?
– Latvijā, par laimi, nav vērojams būtiski lielāks psihisko slimību īpatsvars nekā citur Eiropā. Lai gan statistika visur pasaulē rāda, ka strauju sociāli ekonomisko pārmaiņu laikos pieaug garīgā saslimstība. Latvijā kopējā psihiatriskajā aprūpē esošo pacientu skaits ir ap 3,8% no visiem iedzīvotājiem, bet kopā ar alkoholisma, alkohola psihožu un no psihoaktīvajām vielām atkarīgajiem pacientiem tas pieaug jau līdz 5%. Visizplatītākā diagnoze ir debilitāte (57% – 59% gadījumu), kuru pārsvarā konstatē bērniem profilaktiskajās apskatēs, uzsākot skolas gaitas vai arī vēlāk – kolektīvā salīdzinot bērnu attīstību.
Satraukumu rada tas, ka Latvijā ir ievērojami augstāks pašnāvību skaits nekā citur Eiropā. Lai gan mirstībai no pašnāvībām pēdējo piecu gadu laikā ir tendence samazināties, pārdomu vērts ir fakts, ka vīriešu mirstība no pašnāvībām joprojām ir 4,8 reizes augstāka nekā sieviešu. Tas ir unikāls fenomens Eiropā, kur par šādu izmisuma soli biežāk izšķiras sievietes. Mirstība no suicīda vecumā līdz 40 gadiem ir pirmajā vietā Latvijā starp nedabīgajiem nāves cēloņiem. Kas attiecas uz pašnāvību mēģinājumiem, tad tos visbiežāk novēro vīriešiem vecumā no 20 līdz 29 gadiem. Negatīva tendence vērojama pacientu grupā no 15 līdz 19 gadiem, kur pēdējā laikā novērots īpaši straujš atkārtoto mēģinājumu biežuma pieaugums. Apmēram 60% pašnāvnieku ir kādi garīgi traucējumi.

Kad nesaskaņas ar ārpasauli noved pie iekšēja konflikta

– Kā jūs skaidrotu augsto pašnāvību vai to mēģinājumu skaitu? Kādēļ tas ir tik aktuāli jauniem vīriešiem?
– Protams, ir jārunā par jau minētajām straujajām ekonomiskajām pārmaiņām. Daudzi cilvēki nebija gatavi tam, ko sev līdzi nesa valstiskās neatkarības atjaunošana – tirgus ekonomika, konkurence, nepieciešamība nemitīgi pierādīt un apliecināt sevi, prasība strauji pielāgoties jauniem apstākļiem, personīgās atbildības palielināšanās. Bez tam daudziem, īpaši vecāka gadagājuma ļaudīm, padomju laikos neatkarīga Latvija šķita kā zaudētā paradīze. To atgūstot, viņi piedzīvoja smagu vilšanos, izlolotais sapnis nepiepildījās, tā vietā daudzi jutās nodoti un piesmieti. Personīgo ideālu sabrukums gandrīz vienmēr ietekmē cilvēku garīgo veselību.
Runājot par pašnāvībām vīriešu, īpaši jaunu, vidū, jāatceras, ka vismaz daļa viņu bērnības un skolas gadu pagāja padomju laikos ar atbilstošu audzināšanu. Taču aktīvās darba gaitas viņi sāka jau pavisam citos apstākļos, kas izvirzīja savas prasības, kuru izpildei daudzi nebija gatavi. Ilgstošs konflikts ar ārpasauli (piemēram, nespēja atrast darbu, grūtības nopelnīt un uzturēt ģimeni) vienmēr cilvēku noved pie personīgā diskomforta, nepārliecinātības par sevi un mazvērtības kompleksiem. Daudziem vīriešiem krīze rodas no tā, ka viņiem ir sabiedrības uzlikts pienākums būt stipriem un veiksmīgiem, ar ko viņi netiek galā. To visu padziļina atbalsta trūkums. Mani novērojumi liecina, ka daļai

Depresiju var radīt arī patērētāju kultūras ačgārnās vērtības. Tās nosaka, ka tu esi sliktāks tāpēc, ka nevari atļauties vairākas kulta statusu iemantojušas lietas, pakalpojumus, izklaides Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Latvijas vīriešu, diemžēl, raksturīgs infantilisms. Iemeslus man pat grūti pateikt. No vienas puses, viņi grib būt stiprais balsts, rūpēties par savu ģimeni, būt sabiedrībā cienījami, no otras puses, viņi nav spējīgi to izdarīt. Un tādējādi rodas dziļš iekšējs konflikts, kas ieilgstot noved cilvēku līdz pašnāvībai. Jāatzīst, daudzos gadījumos pašnāvības mēģinājumi saistīti ar alkohola un narkotiku lietošanu.

21. gadsimta slimība – depresija

– Vai saslimstībai ar psihiskām slimībām ir tendence mazināties vai – gluži otrādi – pieaugt?
– Visām šīm slimībām pamatā ir trīs cēloņi: bioloģiskie, sociālie un psiholoģiskie. Prakse rāda, ka pieaug tieši saslimstība ar tām slimībām, kurām pamatā psiholoģiski vai sociāli cēloņi, piemēram, neirozes un depresijas.
– Kā savulaik intervijā “Latvijas Vēstnesim” teica profesors Ilmārs Lazovskis, 21.gadsimta specialitāte būs psihiatrija un visizplatītākās – tieši garīgās slimības. Vai jūs tam varat piekrist?
– Jā, es tam piekrītu. Nedomāju, ka tā būs šizofrēnija vai garīgā atpalicība, bet tieši depresijas, kas varētu pat apsteigt kardioloģiskās un onkoloģiskās slimības.
– Kā jūs skaidrojat šo līderību?
– Viena no mūsu laiku raksturojošām iezīmēm ir vientulība, izolētība, ar kuru ne katrs cilvēks var sadzīvot. Ģimenes attiecības ir trauslas, šķiršanās ir ļoti modē. Tas viss rada zināmu nedrošību par nākotni, kuru vēl pastiprina sociāli ekonomiskie apstākļi. Depresiju var radīt arī patērētāju kultūras ačgārnās vērtības, kas nosaka, ka tu esi sliktāks tāpēc, ka nevari atļauties vairākas kulta statusu iemantojušas lietas, pakalpojumus, izklaides. Tajā pašā laikā jaunbagātnieki, kuriem lielā nauda uzkrīt kā sniegs uz galvas, bieži vien nav tam sagatavoti, viņi nezina, kā ar to sadzīvot. Tas, ka cilvēks materiālā ziņā var atļauties vairāk nekā iepriekš, nenozīmē, ka viņš kļūst arī laimīgāks. Ja cilvēks ir dzīvojis ar domu – būs nauda, un mana dzīve nokārtosies, es kļūšu harmonisks, ģimenē mīlēts un sabiedrībā cienīts, bet tā nenotiek, tad tā ir smaga psiholoģiska trauma. Šādos gadījumos laime tiek meklēta pseidovērtībās un baudās – alkoholā, narkotikā, azartspēlēs, kas agri vai vēlu noved līdz fiasko.

Psihiatriskā palīdzība vairs nevar būt tikai medicīniska

– Kā pēdējā gadsimta laikā ir mainījusies psihiatrija, kādi ir tās uzdevumi 21. gadsimtā?
– Vispirms jau mūsu specialitāti ļoti mainīja psihofarmakoloģijas attīstība (runa ir par jaunākās paaudzes medikamentiem). Tas ievērojami paplašināja iespējas ārstēt slimības, kuras vēl 19. gadsimtā uzskatīja par neārstējamām. Līdz ar to līdz minimumam ir samazināta piespiedu līdzekļu (18. gadsimtā aktuālā iekalšana ķēdēs, spaidu palagi) izmantošana garīgi slimo cilvēku aprūpē. Jaunākās paaudzes medikamenti ir cilvēkiem maksimāli draudzīgi, to lietošana nerada ievērojamas blaknes. Šo zāļu regulāra lietošana ļauj runāt par garīgi slimo pacientu lielas daļas sekmīgu integrāciju sabiedrībā. Mūsdienu psihiatrija cenšas mazināt sabiedrības aizspriedumus, ka visi slimnieki ar garīga rakstura traucējumiem ir sabiedrībai bīstami un no tās jāizolē. Diemžēl šie viduslaiku priekšstati, ka tādi cilvēki ir velna apsēsti, transformējušies mūsdienīgākā formā, ir dzīvi arī šodien.
– Spilgts piemērs ir tas, ka vārds “šizofrēniķis” kļuvis par lamuvārdu, ar kuru apzīmēt vienkārši citādo.
– Tas tikai liecina par lielas sabiedrības daļas neizglītotību. Neviens taču nesaka: ai, tam jau kuņģa čūla, ko no viņa var gribēt. Lai gan šizofrēnija ir tāda pati slimība kā gastroenteroloģiskās saslimšanas. Šizofrēnija kā slimība var būt ļoti dažāda. Dažreiz pat ģimenes locekļi par to nenojauš.
– Cik pamatots ir uzskats, ka depresiju jau var ārstēt ar gribasspēku, vienkārši “saņemoties”?

– Depresiju, tāpat kā jebkuru citu slimību, nevar izārstēt ar gribasspēku. Šādi padomi, ka pašam jātiek galā, cilvēku, kurš pilnīgi objektīvi to nevar izdarīt, grūž vēl dziļākā nomāktībā, saasinot iekšējo neapmierinātību ar sevi. Slimības gadījumos nepalīdzēs arī iegādātās praktiskās psiholoģijas grāmatiņas. Šāda pārprasta psihoterapija var būt arī kaitīga.
– Runājot par depresijas izplatību, vai tas nenozīmē, ka psihiatrijai būs jāpārorientējas un jākļūst psiholoģiskākai?
– Noteikti, un tas jau notiek. Psihiatrijas uzdevums ir kļūt pacientiem un sabiedrībai patīkamākai un pieņemamākai. Mūsu pacientiem jo īpaši svarīga ir vide un gaisotne, kurā viņi ārstējas. Diemžēl visos līmeņos nicīgās attieksmes dēļ psihiatriskās slimnīcas un mūsu ambulatoriskās iestādes komforta un labiekārtotības ziņā tālu atpaliek no citām medicīnas iestādēm. Tāpat ļoti bēdīgi ir ar tā saukto komplekso ārstēšanu, kura sevī apvieno gan bioloģisko, gan sociālo, gan psiholoģisko aspektu.
– Vai arī psihiatrijā ir jāstrādā multidisciplinārai komandai?
– Obligāti. Eiropā psihiatriskā aprūpe pārsvarā ir ambulatoriska, to veic komanda, kuru vada ārsts psihiatrs, tajā ietilpst psihologs, psihoterapeits, atbilstoši specializējies sociālais darbinieks. Latvijā tas ir tikai sākumstadijā. Zinu, ka Jelgavā darbojas viena šāda komanda. Taču tas prasa attiecīgi apmācītus speciālistus un finanšu līdzekļus, kuru trūkst. Tādēļ Latvijā garīgi slimo cilvēku aprūpi veic tikai ārsts un medmāsa. Lai gan bieži šiem pacientiem trūkst tieši sociālās prasmes un psiholoģiskās iemaņas sakārtot savu dzīvi. Sākot ar tik elementārām lietām kā pašiem pagatavot sev ēst un iepirkties veikalā un beidzot ar palīdzību integrēties darba tirgū. Es gribu uzsvērt, ka mūsu pacientiem nepieciešamā palīdzība ir ļoti atšķirīga, taču mēs šobrīd varam piedāvāt vienīgi medicīnisko.
– Ja Latvijā izveidotos šādas komandas, vai varētu samazināties to pacientu skaits, kuri ārstējas slimnīcās?
– Neapšaubāmi. Turklāt ambulatoriskā aprūpe ir lētāka. Mums visu laiku pieprasa samazināt gultu skaitu, pēdējo desmit gadu laikā tas ir sarucis par vienu trešdaļu. Taču slimnieki jau nekur nepazūd. Ja pēc izrakstīšanas no stacionāra viņi nonāk nepilnīgā ambulatoriskā aprūpē, diemžēl drīz vien sagaidāms slimības uzliesmojums un viņi atkal atgriežas slimnīcā. Šo recidīvu dēļ brīžiem slimnīcas ir pārpildītas, slimnieki reizēm pat guļ uz grīdas. Ja samazina gultu skaitu slimnīcā, ir jāattīsta un jādažādo ambulatoriskā aprūpe.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv