"Latvija nevar būt un nebūs kā skaida pasaules ūdeņos"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga intervijā Latvijas Radio vakar, 7. februārī

Ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu 7.februāra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30 sarunājās radio žurnālists Andris Siksnis

— Labdien!

V.Vīķe-Freiberga: — Sveicināti!

— Ir apritējušas tieši trīs nedēļas kopš mūsu iepriekšējās tikšanās reizes un, protams, noticis daudz kā jauna gan mūsu valstī, gan ārpus tās un, protams, ar jūsu līdzdalību. Varbūt ar pašu svaigāko sāksim, gan neklātienē ar interesi vērojām Somijas prezidenta vēlēšanas, sekojām tām līdzi. Un tajās ir uzvarējusi sociāldemokrāte Tarja Halonena, tādējādi kļūstot par pirmo prezidenti sievieti Somijas vēsturē. Kā jūs vērtējat šo notikumu varbūt tā divējādi, gan to, ka jums ir jauna kolēģe prezidente — dāma, gan arī to, kas var mainīties Latvijas un Somijas attiecībās?

V.Vīķe–Freiberga: — Vispirms es ļoti priecājos par šo rezultātu, es ar Halonenas kundzi esmu personīgi iepazinusies, viņa man šķiet ļoti simpātiska, ļoti draudzīga Latvijas centieniem, es priecājos par to, ka man būs kolēģe sieviete, un ceru uz ļoti labu sadarbību un sapratni mūsu starpā, novēlu viņai ļoti labas sekmes. Šorīt tūliņ jau aizsūtīju viņai apsveikuma vēstuli ar saviem labākajiem vēlējumiem. Citādi, šķiet, Somija ir turpinājusi savas labi iemītās tradīcijas, tas nozīmē, ka ir ievēlējusi prezidenti, kas nāk no politiskā spektra kreisās puses, no sociāldemokrātiem. Tai ziņā viņi ir turpinājuši tradīciju, turpretī viņi ir lauzuši tradīciju, ievēlot tagad otro sievieti šinī reģionā par prezidenti. Tātad viņa reizē turpina tradīcijas un arī ieved ļoti lielu jauninājumu.

— Jā, sestdien savukārt šeit pat Latvijā jūs tikāties ar ASV enerģētikas ministru Bilu Ričardsonu, kurš tieši jūs ir aicinājis popularizēt Baltijas vienotas enerģētikas telpas izveides ideju. Skan tehniski un varbūt sarežģīti, bet kā jūs redzat šo Ričardsona kunga piedāvāto jūsu lomu, un kur varbūt arī slēpjas šāda konkrēta amerikāņu interese par reģiona enerģētiku?

V.Vīķe–Freiberga: — Vispirms jāpasvītro, ka tik augstas ASV amatpersonas viesošanās Latvijā ir uztverama kā signāls par ASV turpinātu politisko interesi par šo reģionu un tā drošību, gan arī par tā saimniecisko attīstību. Un tieši šajos divos aspektos mūsu sarunas arī notika. Vienotas enerģētikas tīkls visām trim Baltijas valstīm būtu savā ziņā drošības garants, tas paaugstinātu mūsu neatkarību no Krievijas enerģijas avotiem, un es domāju, ka tas mūsu starpā būtu vēl otrs signāls, ka šīs zemes ir vienotas savā darbībā, savā rīcībā, tas palīdzētu varbūt arī uz tām raudzīties kā uz vienotu reģionu, jo, ja notiek NATO paplašināšanās, noteikti visas trīs reizē būtu tur iekļaujamas.

Man šķiet, ka vienots enerģētikas tīkls būtu arī tīri saimnieciski izdevīgs mums, tik mazām valstiņām, būtu vienkārši tīri racionāli savu energoresursu plānošanu mēģināt saskaņot, lai tādā veidā mēs gan nodrošinātu sev drošākus enerģijas avotus, gan nodrošinātu to, ka tie būtu pieņemamā cenā, ka viņi mums neizmaksātu tik dārgi.

— Tad jūs vispirms uzsverat šo politisko žestu, ja tā var teikt, un uzskatāt to par ļoti nozīmīgu ASV attieksmes paušanu — Ričardsona vizīti?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, un tur bija vēl trešais aspekts. Tas ir — viņš pauda no Amerikas biznesmeņu puses lielu interesi par mums vēl privatizējamo enerģijas resursu tīklu un vispār par ienākšanu vēl lielo objektu privatizācijā. Vairākas lielas amerikāņu firmas ir izteikušas interesi, viņi tātad cer, ka mums privatizācijas process savā nobeiguma posmā notiks pilnīgi atklāti ar vienādiem spēles noteikumiem visiem, un lai būtu pilnīgi droši, ka tie, kas nāk ar labāko piedāvājumu, tiešām arī tad iegūtu šos objektus savā īpašumā vai iegūtu ievērojamus akciju procentus. Viņš arī minēja to, ka savā ziņā amerikāņu biznesmeņi nogaida, kā mums beigsies privatizācijas process, jo viņi to uzskata kā signālu tam, cik mēs esam gatavi tiešām pārslēgties uz tirgus ekonomiku pretstatā plānotai, kas vēl tiek uzskatīta kā atliekas no senās centrālās plānošanas, no komunistiskās sistēmas. Viņu biznesmeņi tātad gaida rezultātu, kā beigsies šie privatizācijas procesi, vai amerikāņi tur arī tiks pielaisti, vai tur kas notiks, un viņš paredz, ka pēc tam varētu notikt ievērojams kapitāla ieplūdums tieši no Amerikas biznesmeņiem Latvijā.

— Tādēļ šis pēdējais notikums ir arī tāds konkrēts papildu uzdevums mūsu valdībai?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā izskatās, jā.

— Jā, vēl Ričardsona kungs, kā es sapratu, tiešām gaida no jums tādu solidaritātes paušanu tieši šajā tīkla jomā ar kolēģiem, ar igauņiem un lietuviešiem. Kā jūs to redzat — kā starpniece vai kā?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, es centīšos to darīt, tai pašā laikā, protams, būtu pretenciozi uzņemties līdera lomu, tad varētu būt maniem kolēģiem pret to iebildumi, es centīšos formulēt to tā, ka te runa ir par racionālu sadarbību visu mūsu starpā.

— Vēl par tīri starptautiskām lietām. Pasaule joprojām seko notikumiem Austrijā, un tur valdības sastāvā tagad ir arī galēji labējā Brīvības partija ar Jergu Haideru priekšgalā, un blakus bažām par galēji labējām tendencēm Austrijas politikā tiek runāts arī par Eiropas Savienības un citu Eiropas institūciju nekonsekventu darbību, šo konkrēto uztraukumu un arī sankciju solīšanu Austrijai, tai pašā laikā ļoti pielaidīgi reaģējot uz notikumiem Čečenijā. Kāds ir jūsu komentārs par šo aktualitāti?

V.Vīķe–Freiberga: — Man šķiet, tik tiešām reakcijas intensitātes līmenī tā proporcionalitāte nav ievērota. Čečenijā turpina iet bojā civiliedzīvotāji lielā skaitā, un reakcija uz to tomēr turpina būt visai maiga. Austrijā ir pretējais — tur ir nākusi pie varas partija, kam viena frakcija jeb viena daļa no tās ir ekstrēmi labēji orientēta, ne jau visa partija kā tāda, un šeit nu reakcija ir bijusi tiešām ārkārtīgi spilgta. Katrā ziņā, es domāju, latviešiem no tā būs mācīties tajā ziņā, ka patlaban pasaulē un Eiropā valda noskaņa — un mums ir jāpieņem, ka tāda tā ir, ar to mums ir jāsadzīvo, — kas ļoti ekstrēmi jūtīga pret ekstrēmi labā spārna manifestācijām. Un tajā ziņā es ceru, ka, piemēram, Latvijā partija, kas taisās dibināties, izpratīs situāciju un nekalpos provokatoriskiem mērķiem, kāda tā varētu kļūt, nākot klajā ar tādiem apgalvojumiem, kas varētu tikt iztulkoti kā ekstrēmi labā spārna paraugs. Patlaban uz Latviju ir vērsta ļoti intensīva starptautiskā uzmanība, un šajā brīdī nākt ar ekstrēmi labā spārna deklarācijām, manuprāt, būtu tīša provokācija un tikpat kā tīša kaitēšana Latvijas labajai slavai.

— Vai jūs potenciāli redzat risku šīs organizācijas darbībā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es risku redzu, jā.

— Šonedēļ jūs tiksities ar Eiropas Savienības prezidentu Romano Prodi, vai jūs runāsit arī par šādām politiski un lokāli starptautiskām tendencēm, attiecībām?

V.Vīķe–Freiberga: — Pirmais jautājums, kas mani interesē, ir tieši par sarunu uzsākšanu un par sarunu sadaļu skaitu, kādas Latvijai tiks atvēlētas. Bet, protams, mūs interesē pārrunāt gan ar Prodi kungu, gan Ferhoigena kungu vispārējos jautājumus, kas patlaban Eiropas pusei ir aktuālas. Un es zinu, ka ir nācis negatīvs novērtējums par mūsu administratīvo kapacitāti, es vēlētos tuvāk painteresēties, kā viņi to uztver. Un man katrā ziņā ir paredzēts arī tuvākā laikā tikties ar mūsu valsts ministriem no visām ministrijām un aprunāties ar viņiem par šo administratīvās kapacitātes jautājumu. Tas acīmredzot ir tāds, pie kura Latvijai būs ļoti daudz jāpiestrādā, un es vēlētos dzirdēt no valsts ministra, kāds ir viņa situācijas izvērtējums un kādi viņiem ir konkrētie nākotnes plāni, lai mūsu administratīvo kapacitāti uzlabotu.

— Pavisam nesen jūs piedalījāties Pasaules ekonomikas forumā Šveices pilsētā Davosā, kur daudz tika runāts par planētas nākotni un tieši par daudzu procesu globalizāciju. Kā šo ideju kontekstā jūs redzat mūsu dalību tajos un Latvijas nākotni vispār?

V.Vīķe–Freiberga: — Latvija nevar palikt malā, viņa nevar palikt skatītājos. Ir jābūt iesaistītiem šais procesos, jācenšas to darīt ar izpratni, ar mērķtiecību. Nevajag ļaut sevi kā skaidām mest pasaules ūdeņiem uz priekšu, jo tas notiks tā vai tā. Mums tādēļ ir svarīgi izprast šos procesus, saprast, kāpēc tie notiek, kā tie notiek un kur mēs varam iesaistīties tādā veidā, lai mēs varētu aizstāvēt paši savas intereses un paši savu nākotni. Un viens lauks, kurā to varētu darīt, ir — attīstot savu cilvēcīgo potenciālu, turpinot to, kas ir jau līdz šim sekmīgi izdevies, tas ir, izveidot, piemēram, Latvijā 3000 cilvēkus, kas ir speciālisti informātikas laukā. Mums noteikti tādi ir vajadzīgi, pasaulē ir ļoti liels šādu speciālistu deficīts. Un Latvijai ir ļoti nopietni jāpiestrādā pie tā, lai mūsu izglītības sistēma no paša pamata garantētu katram pilsonim izdevību vēlāk iekļauties modernos procesos ar labu pamatizglītību, un Latvijai ir nopietni jāpiedomā pie savas zinātnes politikas, pie savas tehnoloģijas attīstības politikas un pie savas izglītības politikas tieši specializētos laukos.

— Kāpēc jūs minējāt šo skaitli — 3000?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, tas ir tas skaitlis, kas tiek minēts, Latvijā esot patlaban tik daudz speciālistu.

— Tas, jūsuprāt, ir mūsu vadošais potenciāls šai kontekstā?

V.Vīķe–Freiberga: — Pasaulē, ja nemaldos, ir deficīts — 28 tūkstošu pietrūkst. Latvijā trenēti speciālisti varētu paņemt līgumdarbus no citām zemēm, tepat Latvijā dzīvodami, varētu izveidot dažādas programmācijas, aprīkojumus un tos pārdot, dabūt līgumus ar citas pasaules iestādēm. Mēs varētu šeit ienākt tādā nišā, kas gaidīt gaida speciālistus, bet to mēs nevaram darīt, ja mums laukos ir pat tādi bērni, kas vispār paliek par analfabētiem un skolā neiet. Saprotiet, mums ir jādomā par nākotni.

— Tieši tā. Vai, jūsuprāt, nav risks, teiksim, nonākt galējībās —, no vienas puses, gatavot un censties pēc augsti attīstītiem speciālistiem un, no otras puses, redzēt, kā jūs sakāt, analfabētus? Kā rast šeit līdzsvaru?

V.Vīķe–Freiberga: — Nekādu līdzsvaru, viss ir jādara kopā. Nedrīkstam, vispār nedrīkst būt analfabēti, punkts, nekur. Un jāgādā, lai no visiem bērniem, kas iet skolā, absolūti visiem simt procentiem nebūtu izņēmumi, lai no tiem varētu tikt atlasīti tie, kam ir dotības un talants, kas var iegūt augstāko specialitāti, jo tie ir tie, kas nākotnē būs mūsu bagātības vairotāji.

— Jā. Pavisam drīz, pēc deviņām dienām, Latvijā ieradīsies daudzu valstu prokuratūru pārstāvji, kurus jūs esat ielūgusi, lai runātu un meklētu risinājumus procesiem, kurus, šķiet, vislabāk simbolizē Konrāda Kalēja lieta, tātad kara noziegumi, varbūt noziegumu noilgums, holokausts un ar to saistītās prāvas. Jāteic, dīvaini, ka uz šo forumu visai atturīgi reaģējusi Izraēla, kuras dalība varētu būt nozīmīga. Kā jūs to tulkojat?

V.Vīķe–Freiberga: — Es katrā ziņā lūdzu savu ārlietu padomnieku stāties kontaktā ar Izraēlas vēstniecību un paziņot viņiem par manu izbrīnu, nožēlu šajā situācijā un lūgt, varbūt Izraēlas valdība tomēr varētu pārdomāt situāciju. Ja viņiem viens eksperts vai viena eksperte patlaban ir aizņemta, varbūt viņi varētu atrast kādu citu, ko atsūtīt vietā. Man šķiet, ir diezgan svarīgi, lai viņi būtu klāt šajā starptautiskajā tikšanās reizē.

— Vai, šādi jau domājot par to un Izraēlai nesūtot savu speciālistu, mēs nevaram jau iepriekš teikt, ka pasākums ir mazizdevies? Vai tā nevar būt?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, es ceru, ka nē. Katrā ziņā viens no jautājumiem, kas būs ļoti svarīgs šajā tikšanās, ir mūsu prokuratūrai un Augstākajai tiesai sadarboties ar ārlietu speciālistiem, lai apstiprinātu tos principus un tās mērauklas, pēc kurām mums ir izvērtēti jau agrāk tiesātie ļaudis un vai nu reabilitēti, vai viņiem reabilitācija noliegta. Jo no Vīzentāla centra ir pie manis griezušies ar vēstuli, ar veselu sarakstu par ļaudīm, kur viņi protestē pret reabilitācijas izsniegšanu zināmām personām. Šajā gadījumā ir ļoti svarīgi, ja reabilitācijas ir dotas tādiem, ko Vīzentāla centrs uzskata par aizdomās turamiem, lai mūsu prokuratūra spētu starptautiski ekspertu priekšā aizstāvēt un apstiprināt, pēc kādām mērauklām šīs reabilitācijas ir izsniegtas, lai tās būtu tādas mērauklas, ko viņi tiešām var aizstāvēt pasaules priekšā, un lai Latvijai pēc tam nebūtu jāklausās pārmetumi, ka mēs piesedzam kara noziedzniekus vai izrādām pietiekamu atvērtību jeb labu gribu, lai potenciālus vaininiekus palaistu brīvus.

— Jā, šis forums droši vien būs vairāk diskusija, bet vai būs arī kādu dokumentu fiksācija šīs tikšanās beigās, starpvalstu vai kā savādāk?

V.Vīķe–Freiberga: — To grūti iepriekš pateikt, katrā ziņā visi tie, kas ir atsaukušies, ir sagatavoti ļoti nopietnam darbam. Un es esmu pārliecināta, ka tā būs ļoti auglīga tikšanās un ka tas nāks tikai mums par labu.

— Ja mēs esam nonākuši līdz Latvijas politikai, tad sakiet, kā jums kā Valsts prezidentei izskatās patlabanējā situācija mūsu politiskajā arēnā, varbūt tās galvgalī, respektīvi, koalīcijā un kā jūs redzat Jaunās partijas vietu valdošajā koalīcijā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, tas ir jāprasa koalīcijas partneriem, un tas jau patlaban ļoti intensīvi notiek. Var jau pilnīgi saprast, ka sēdēt opozīcijā ir mazāk interesanti, nekā būt valdībā. Šī partija pašā septītās Saeimas sākumposmā bija valdībā, un acīmredzami viņiem būtu vēlēšanās tur atgriezties. Tas ir visai saprotami, un patlaban viņi veic aktīvas diskusijas, redzēsim, kā tās beigsies.

— Pirms pašas pārraides, dažas minūtes, pirms mēs nācām ēterā, jūs minējāt, ka jums ir necerēti vai salīdzinoši ļoti daudz vēstuļu — 692 vēstules no Latvijas iedzīvotājiem, vai vienā mēnesī?

V.Vīķe–Freiberga: — Tikai janvāra mēnesī, un tas ir dubultskaits, salīdzinot ar to, kas bija pagājušā gada janvārī. Un te man jāmin, ka ievērojams procents no tām sūdzas par dzīves apstākļiem, par grūtībām, ar ko sastapušies. Es vēlētos no vienas puses izteikt savu atzinību tām pašvaldībām, ar ko man ir bijušas arī sarunas, kas man ir apgalvojušas, ka viņi tiešām pazīst savus ļaudis un izseko atsevišķiem gadījumiem, gādā, lai cilvēki, piemēram, daudzbērnu ģimenes, netiktu izliktas uz ielas, lai viņiem tiktu atrasta dzīvojamā platība, un tamlīdzīgi. Turpretī tās vēstules, kas nonāk pie mums, nāk no tādām pašvaldībām, kur acīmredzot katrs ierēdnis saka: pēc likuma, pēc maniem nolikumiem tas ir tā un tas tā, nevienu neinteresē reālā situācija, dzīvie cilvēki, varbūt ģimene ar bērniem nonāk uz ielas, jo viņi izturas pret savu darbu ļoti šauri ierēdnieciski un bez cilvēciskās intereses. Un es tiešām vēlētos pievērst pašvaldību uzmanību šai situācijai, kad ļaudis var izlikt no dzīvokļiem, pašvaldībām būtu tiešām jāskatās nevis tikai likuma burtu, bet jāpadomā, kā šīs lietas risināt tīri cilvēcīgā plāksnē. Nu nevar ziemas laikā izlikt ģimeni uz ielas, tā vienkārši nedrīkst darīt. Mums nāk diemžēl daudz sūdzību par tiesas procesiem, ka acīm redzami noziedzniekiem, kas ir pelnījuši sodu, tiek samazināts sods un viņi tiek atlaisti pavisam, nāk sūdzības par prokuratūras lietām, kas nenonāk pie tiesas vai pārāk ilgi ievelkas tiesā. Sūdzības ir arī par policiju, arī, protams, sūdzības vienkārši par līdzekļu trūkumu. Jāsaka, ka man sirds sāp, es nespēju personīgi uz tām reaģēt, man vienkārši nav tās iespējas.

— Kāds būs jūsu viedoklis un reakcija tālāk, vai jūs nodosit kādām institūcijām šīs lietas?

V.Vīķe–Freiberga: — To mēs darām regulāri, tā jau tradīcija prezidenta kancelejā, katra vēstule, kas skar kaut kādu instanci, tiek viņiem pārsūtīta ar lūgumu vēlreiz pie tās pievērsties, un jāsaka, dažreiz ir iespējami pozitīvi risinājumi, bet ne vienmēr.

— Nevar būt, ka 692 ir tikai lūgumi un sūdzības, ir jābūt arī kādam aktīvam viedoklim par notiekošo.

V.Vīķe–Freiberga: — Ir ļoti jaukas vēstules, kas vispār izsaka sirsnīgas un draudzīgas jūtas pret prezidenti vai ielūdz uz kādu patīkamu pasākumu, vispār dalās savās pārdomās par dzīvi un tā tālāk, nav jau tikai negatīvas lietas, ir arī priecīgas.

— Ar šo pozitīvo mēs arī varētu beigt šīsdienas tikšanos un atkal pēc divām vai trim nedēļām šeit tikties Latvijas radio ēterā.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā