Ārzemju presē

“Aftenposten” par septiņu jauno dalībvalstu svinīgās uzņemšanas NATO ceremoniju raksta: “NATO ir notikusi vēsturiska attīstība. Visas Varšavas pakta dalībvalstis, izņemot Padomju Savienību, ir pievienojušās niknākajai ienaidniecei NATO. Trīs Baltijas valstis tika iekļautas NATO – līdz 1991. gadam tās bija daļa no PSRS.
Norvēģijas ārlietu ministrs Jans Petersens vakar [2.aprīlī] bija bezgala gandarīts un laimīgs. “Tas bija emocionāls brīdis, kad tika uzvilkti jauno NATO dalībvalstu, tostarp Baltijas zemju, karogi. Tieši pirms desmit gadiem un diviem mēnešiem es teicu, ka NATO vajag paplašināties arī ar Baltijas valstīm. Toreiz par to Norvēģijā saņēmu skarbu kritiku,” norādīja J.Petersens.
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ir ievērojami pieklusinājis Krievijas kritiku par Baltijas valstu iestāšanos NATO.”

•

Vācu “Frankfurter Allgemeine Zeitung” atzīst: “Nemēģinot ne mazākā mērā attaisnot ārkārtīgi briesmīgo ebreju masveida nogalināšanu, ko īstenoja vācieši un labprātīgie citu nāciju palīgi, tomēr ir skaidri jāpasaka, ka 20. gadsimtā bija nevis viens, bet divi masu slepkavas, kas pārspēja visus iepriekšējos, – Hitlers un Staļins. Kur ir atšķirība starp simtiem tūkstošiem ebreju un citu “mazvērtīgo rasu”, kā arī politisko pretinieku iznīcināšanu nāves nometnēs, tūkstošiem badā nomirt atstāto “kulaku” un uz Gulaga arhipelāgu izsūtīto “šķiras ienaidnieku”? Atšķirība ir vienīgi tā, ka kopš Otrā pasaules kara beigām notiek pamatīga, grūta un ar konfliktiem saistīta nacionālsociālisma noziegumu izvērtēšana, kurā piedalās arī galvenie vainīgie – vācieši, kamēr komunistiskie noziegumi labākajā gadījumā ir literāras izvērtēšanas priekšmets, bet valstis, uz kurām tie attiecas, nepavisam nav gatavas iztirzāt jebkādas pagātnes problēmas, īpaši Krievija, jo tur pie varas joprojām ir vecie kadri un viņu domubiedri. Lai šie fakti tiktu nosaukti īstajos vārdos, vispirms ir pilnībā jāatbrīvo un jāuzņem pasaules organizācijās valstis, kas piederēja pie Padomju Savienības.”

•

Poļu “Rzeczpospolita” pieļauj: “Runājot par grūtībām, kas saistītas ar Eiropas Savienības paplašināšanos ar jaunajām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, parasti koncentrējamies uz saimnieciskajiem un sabiedriskajiem jautājumiem, kurus izraisa mūsu kontinenta daļas aizkavētā ekonomiskā attīstība. Mazāk dramatiskas ir šķitušas atšķirības domāšanā, vismaz attiecībā uz 20.gadsimta vēstures vērtējumu, kura pamatā ir demokrātisko vērtību atzīšana un diktatūru nosodīšana neatkarīgi no to veida vai izpausmēm.
(..) Kopīgajā Eiropā mūs sagaida ne tikai grūtā ekonomikas un sabiedriskās struktūras pielāgošana ES standartiem, bet arī ne mazāk komplicētais dialogs vēsturiskās atmiņas jomā. No vienas puses, tam ir nepieciešama gudra “vēstures politika”, kas tiek īstenota ar zinātnisko un izglītības institūciju starpniecību, no otras – poļu vēsturnieku līdzdalība Eiropas debatēs. Tikai tādā veidā ir cerības tuvināt Eiropas vēsturiskās atmiņas divas puses, kaut gan tās nekad neveidos vienu veselumu.”

Pēc ĀM Preses analīzes nodaļas materiāliem