Par aizlieguma atcelšanu

Latgaliešu nacionālās atmodas laikā – 20. gadsimta sākumā – gaisā virmoja 1905. gada jausmas, bija cerības uz vienu otru brīvību un vispirmām kārtām uz rakstu iespiešanas brīvību. Kad 1904. gadā tika atcelts drukas aizliegums lietuviešiem, par to sāka cīnīties arī latgaliešu aktīvākie sabiedriskie darbinieki. Visaktīvākie šajā ziņā bija Francis Kemps un Ontons Skrinda. Kā raksta Valērija Seile, pēc ilgas staigāšanas pa dažādu augstu amatpersonu kabinetiem un lielu karšu foliantu cilāšanas, latgaliešiem izdevās dabūt atļauju iespiest savas grāmatas un avīzes. 1904. gada 23. aprīlī tika atcelts Viļņas ģenerālgubernatora K. fon Kaufmaņa 1865. gadā izdotais cirkulārs par latīņu burtiem rakstītu grāmatu drukāšanas pārtraukšanu Latgalē.
Pirmās latgaliskās grāmatas iznāca legāli jau 1904. gadā. Tās ir Rīgā iespiestā, bet Krāslavā K. Bārtuļa sagatavotā Gromateņa Liygšonu un dzīsmu uz gudu Diwa Kunga, ikšan Trijadibas winigā, wysuswatokas Jumprawas Marijas un Diwa swatu un vēl dažas lūgšanu grāmatas, iespiestas Pēterburgā un Rīgā. 1905. gadā klajā nāca F. Kempa sastādītā ābece: “Lementars aba moza Ābece mozim latwiszu b?rnim”, iespiesta 1905. gadā Cēsīs, turpat izdots J. Šustera darbs “Svāta vēsture aba Vaca un Jauna testamenta stōsti” (1905) F. Kempa tulkojumā. Vēl 1905. gadā Cēsīs iznāca arī doktora J. Popova sarakstītā un V. Daļa Inflantijas latviešu valodā pārceltā grāmatiņa “Par koleri un aizsardzeibas leidzeklim pret viņu”.
No periodiskiem izdevumiem minams tautā iecienītais “Daugavas latvīšu kalendars 1905. godam”. Te ietvertas zemniekiem domātas lauksaimnieciska rakstura pamācības, apcerējumā “Myusu latvīši svešumā” aprakstīta latviešu dzīve Sibirijā. Vēsturiska satura rakstiņā “Par wacu – wacim laikim” stāstīts par Dinaburgas, Rēzeknes, Kreicburgas, Ludzas, Viļakas un Volkenbergas piļu izcelšanos. Kalendārā ievietoti arī dzejoļi. Tas tika nodrukāts 200 eksemplāros un viss arī tika izpirkts. Tādēļ F. Kemps ar tuvākajiem domu biedriem varēja ķerties pie pirmās latgaliešu avīzes organizēšanas. Tā bija “Gaisma”, kas sāka iznākt 1906. gadā un kuru izdeva un vadīja Francis Kemps. Avīzes pirmo numuru cenzors Remiķis ir sasvītrojis gluži sarkanu, taču izdevējs, riskēdams ar cietumsodu, to nodrukājis, neievērojot cenzora svītrojumus. Laikraksts aicināja tautas brāļus pulcēties kopā, censties pēc gara gaismas: “Prōts un tymseiba ir tik pat lela nalaime kai bods un tryukums”, kopt savu tautisko apziņu, savu prātu un valodu. Netrūka arī aktālu ziņu, praktisku padomu. Te publicēti daži no pirmajiem latgaliešu daiļdarbiem, un tādējādi “Gaisma” veicinājusi latgaliešu daiļliteratūras attīstību.
Vairākas no pirmajām grāmatām iespieda Jānis Ozols Cēsīs. F. Kemps viņu ar labu vārdu piemin savās atmiņās “Kod pyrmī gaili dzīdoja”, kas publicētas laikraksta “Jaunō Straume” 1926. gada 23. decembrī. Raksta autors atceras, ka 1905. gada rudenī tautās bija jau izgājis kalendārs “Daugava”. Rezultātā sastādītājs varēja samaksāt izdevējam, kurš aiz draudzības pret latgaliešiem bija nodrukājis kalendāru uz parāda, jo students F. Kemps tajā laikā nebija varējis savākt nepieciešamos līdzekļus. Kad F. Kemps aizbrauca uz Cēsīm nokārtot parādu, soda ekspedīcija Jāni Ozolu jau bija nošāvusi, un F. Kemps varēja vienīgi uz viņa kapa nolikt vainagu, kas otrā rītā līdz ar citiem vainagiem no kapa jau bija noņemts un nosviests kapsētas sētmalē.
Tagadējās Latgales teritorijā, kas tajā laikā bija Krievijas impērijas tāla nomale – Vitebskas guberņas nostūris, vēl nebija iespējas panākt nekādus uzlabojumus latgaliešu sabiedriskās dzīves aktivizēšanā un publicēšanās iespējās, to varēja veikt vienīgi lielajā centrā – Pēterpilī, kur pulcējās un darbojās progresīvi un nākotnes perspektīvas izprotoši cilvēki.