Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

No Latvijas Zinātņu akadēmijas pavasara pilnsapulcei sagatavotās ievadrunas Rīgā 2004.gada 15.aprīlī.
Šis pavasaris Latvijai ir īpašs gaidu, cerību un bažu laiks. Protams, kā ik gadu, mostas zeme, tiek dedzināta kūla, atgriežas putni, nāk virsū plūdi un salnas, taču pēc pāris nedēļām mūs oficiāli uzņems Eiropas Savienībā, NATO jau esam iestājušies, mūsu valstī atkal ir jauna valdība, kurai jārisina samudžinātas, pretrunīgas problēmas.
Aizvadītais darba gads akadēmijai zīmīgs ar to, ka aktivizējies mūsu zinātnieku dialogs ar valdību un Saeimu, tas pārgājis no Izglītības un zinātnes ministrijas ietvariem plašākos ūdeņos. Jau pērn daudzsološas bija sarunas ar Einaru Repši, un man ir īpašs gandarījums, ka vēl pirms jaunās valdības izveidošanas Zinātņu akadēmiju apmeklēja nākamais Ministru prezidents bioloģijas doktors Indulis Emsis, kurš pats nācis no zinātnieku vides. Notika konstruktīva saruna par zinātnes samilzušajām problēmām, un jāatzīst, ka jaunās valdības deklarācijā iekļauts tik daudz solījumu Latvijas augstākajai izglītībai un zinātnei, kas saskan ar zinātnieku izteikto viedokli, kā vēl nekad agrāk nevienas iepriekšējās valdības deklarācijā. Paredzēts valsts finansētajās augstskolās palielināt dabaszinātņu un tehnisko zinātņu programmu studentu skaitu līdz 25% kopskaita; dubultot maģistrantu un doktorantu skaitu dabaszinātņu un tehnisko zinātņu programmās; modernizēt (ar 2005.gadu) zinātnisko pētījumu finansēšanas principus, pārskatot fundamentālo pētījumu grantu piešķiršanas proporcijas starp nozarēm, izceļot prioritāros virzienus; izstrādāt un īstenot rīcības plānu, lai līdz 2010.gadam sasniegtu Eiropas Savienības (ES) mērķiem atbilstošu zinātnes, tehnoloģiju un inovāciju attīstības finansējumu 1% iekšzemes kopprodukta (IKP) no valsts budžeta, jau 2005.gadā paredzot pieaugumu vismaz par 0,1%, kā arī veicināt pasākumus privātā kapitāla un nevalstisko investīciju piesaistei izglītībā un pētniecībā, lai 2010.gadā tas sasniegtu 2% no IKP. Deklarācija arī paredz veicināt zinātnisko pētījumu virzību uz lietišķiem pētījumiem un inovatīvu darbību.
Varētu sacīt Ostapa Bendera vārdiem: “Ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!”, taču mēs labprāt vēlētos sagaidīt, lai šīs svarīgās tēzes no nodomu deklarācijas pārceļotu uz valdības rīcības programmu un arī reāli varbūt uz 2005.gada budžetu, daļēji pat uz 2004.gada budžeta grozījumiem. Valdības solījumu reāla īstenošana nozīmētu zinātnei papildus asignēt vismaz 5 miljonus latu gadā, kopš 2007.gada – pat 6 – 8 miljonus latu (vai vēlāk attiecīgi eiro), arvien pieaugošā proporcijā. Reāli tam vajadzētu nozīmēt zinātnei atvēlētā valsts budžeta aptuvenu divkāršojumu jau nākamgad. Mūsu priekšlikumos ir iezīmēti arī virzieni, kā šos līdzekļus izlietot, – Eiropas fondu apguvei zinātniskās infrastruktūras uzlabošanai un atbalstu ekonomikai nozīmīgu projektu konkursam (papildus – 1,5 miljoni Ls), bāzes finansējumu konkurētspējīgiem institūtiem (papildus – 1,7 miljoni Ls), zinātnisko grantu finansējuma palielināšanai par 20% (10 gadus grantu finansējums Latvijā nav ticis palielināts, papildus 1,2 miljoni Ls), letonikas pētījumu attīstīšanai (papildus 450 tūkstoši Ls), valsts emeritēto zinātnieku skaita un mūža granta palielinājumam (papildus par 80 – 100 cilvēkiem, 150 tūkstoši Ls), vēl citiem mērķiem – 200 tūkstoši Ls papildus.
Gribu uzteikt akadēmiķa Ivara Biļinska vadībā pērn veikto perspektīvāko iespējamo zinātnes lietojumu inventarizāciju un potenciālu kompetences centru (kopskaitā 7) izveidošanu, lai atbalstītu zinātnes, ražošanas un augstākās izglītības sasaisti, lai radītu jaunas darba vietas augsto tehnoloģiju jomā, kurās Latvija joprojām atpaliek, lai Latvija varētu ražot produktus ar lielu pievienoto vērtību. Potenciālie kompetences centri iecerēti informāciju tehnoloģiju, elektroniskās aparātbūves, nanotehnoloģiju, jauno materiālu, ķīmijas un gēnu tehnoloģijas, meža un koksnes nozarē (un arī letonikā). Iedrošinos ticēt, ka jaunais Ministru kabinets turpinās darbu šajā virzienā, atbalstot un kontrolējot I. Biļinska iniciatīvas.
Visu to pārspriedām sarunā ar Induli Emsi, tāpat Saeimas Latvijas nākotnes attīstības apakškomisijas sēdē 9. martā, kur Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre un Izglītības un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Jānis Strazdiņš arī solīja atbalstu. Tika atbalstīts arī mūsu Zinātņu akadēmijas un Zinātnes padomes aicinājums pasteidzināt grozījumus likumprojektā par zinātnisko darbību, lai pētniecības institūti jau nākamgad varētu darboties pēc stingri definētiem, zinātnei labvēlīgiem noteikumiem, tāpat arī pasteidzināt vienotas zinātnes un tehnoloģiju attīstības stratēģijas izstrādāšanu un akceptēšanu Saeimā, lai tai būtu likuma spēks. Pozitīva sadarbība veidojas arī ar Saeimas Eiropas lietu komisiju (deputāts Guntars Krasts).
Tas viss skan samērā optimistiski, cerēsim, ka Ministru prezidents apstiprinās cerīgās prognozes, taču pagaidām stāvoklis ir tāds, kāds ir, – zinātnes finansiālā atbalsta ziņā Latvija joprojām ir pēdējā vietā jauno Eiropas valstu vidū, tāpat pēdējā vietā tā ir mazo un vidējo uzņēmumu veidošanā, kuros tieši varētu tikt īstenotas zinātnieku izstrādes. Negribētos, lai teiciens “Kā var nesolīt?” būtu jāuzglabā Folkloras krātuvē, Dainu skapī, šajā ēkā populāro tautas izteicienu vidū. Negribētos, lai sabiedrības apziņā iesakņotos doma, ka Latvija itin labi var iztikt bez savas zinātnes, jo iekšzemes kopprodukta palielināšanās Latvijā sekmīgi rit bez zinātnes līdzdalības. Protams, var arī vaicāt, vai mūsu zinātniekiem jau ir gatavi Nokia vai Minox, taču, ja neveicinās inovatīvo darbību, tad nekā te nebūs arī nākotnē.
Zinātnieku optimismu uz reālu iznākumu raisa tieši Latvijas līdzdalība Eiropas Savienībā un tās nākotnes veidošanā. Nupat, marta beigās, Briselē notika galotņu konference (ar Latvijas Ministru prezidenta piedalīšanos), kur lēma par ES konkurētspējas palielināšanu, balstot to tieši uz jaunāko zinātņu un tehnoloģiju sasniegumiem, lai nodrošinātu t.s. Lisabonas stratēģijas (1% + 2% IKP) īstenošanu. Eiropas Savienība ir atpalikusi un joprojām atpaliek no ASV un Japānas tautsaimniecības attīstības un R&D finansējuma īpatsvara ziņā, tādēļ 2007. – 2013.gadā ES budžetā paredzēts noteikt definētu IKP procentu šīs jomas attīstībai un arī valstu nacionālajos budžetos pēc ES direktīvām attiecīgais finansējums obligāti būs jāpalielina līdz noteiktam skaitlim. Tādā kārtā tieši Eiropas Savienības direktīvas kļūs par labu atbalstu Latvijas zinātniekiem viņu centienos.
Pavērsiens uz lietišķo zinātni jāuzskata par ļoti pozitīvu momentu, jo tas veicinās zinātnei lielāku atbalstu sabiedrībā vispār. Jā, šis finansējuma kāpums paredzēts nevis zinātnei kopumā, bet vienīgi lietišķiem, uz tautsaimniecības konkurētspēju orientētiem projektiem. Eiropas Zinātņu akadēmiju asociācijas ALLEA ģenerālajā asamblejā Briselē, kur nupat piedalījāmies kopā ar akadēmiķi Juri Ekmani, izskanēja bažas, vai šāda pieeja veicināšot fundamentālo pētījumu attīstību, vai novārtā nepalikšot humanitārās un sociālās zinātnes. Vai nepazemināsies zinātnes izpratne un statuss, vai politiķi nereducēs zinātni uz tīri praktiskām, utilitārām lietām, vai pieeju “zināšanu sabiedrība” neaizstās pieeja “uz zinātni balstīta ekonomika”, vai par jaunās Eiropas ideoloģiju pārfrāzētā veidā nekļūs kādreiz Austrumeiropā daudzinātā tēze par visu zemju elektrifikāciju vai kaut kas tamlīdzīgs? Tika uzsvērts, ka Eiropas Savienības augstākais mērķis nav tikai līdzdalība ekonomiskajā sacensībā, bet cilvēki ar kopējām vērtībām, Eiropas tautu kultūru daudzveidība.
Patiešām, Eiropas finanšu fondus nesaņems humanitārās zinātnes, kuru uzdevums ir apzināt un saglabāt valstisko un nacionālo identitāti. Vai Homo Lettieus būtu jāpārtop par Homo Europeus? – tāds ir jautājums. Latviešu valodniecību, etnoloģiju, folkloristiku, filozofiju, Latvijas vēsturi, mākslas un literatūrzinātni apvienojam kopējā jēdzienā “letonika”, un tā būs jāatbalsta pašu valstij – tas ir tas 7.kompetences centrs, kas paliek mūsu ziņā. Diemžēl jēdziens “letonika” nav gluži stingri definēts, par šīs jomas attīstību zinātnieki strīdas; finansējuma vēl nav, bet jau sākusies tāda kā sakustēšanās: kurš to saņems. Domāju, ka arī letonikas pārstāvjiem jāsēžas pie kopēja galda konstruktīvai sarunai, izdiskutējot organizatoriskus un idejiskus jautājumus. Manuprāt, nebūtu veidojams vienots birokrātisks, grūti vadāms un koncepcijā allaž apstrīdams Letonikas centrs, bet gan kāds virtuāls centrs, asociācija, kur starpdisciplināri apspriestu un risinātu problēmas. Tādiem tradīcijām bagātiem institūtiem, kādi ir Latvijas vēstures institūts, Latviešu valodas institūts, Folkloras krātuve, Filozofijas institūts u.c., noteikti būtu saglabājama identitāte.

Un vēl dažas domas, par ko gribētos izraisīt diskusiju arī šajā pārsātinātajā pilnsapulcē.
Vai pētnieciskajiem institūtiem un veidojumiem obligāti būtu piemērojams termins un jēdziens “aģentūra”, guldot tos citiem mērķiem izveidotas likumdošanas formalizētajā Prokrusta gultā? Vai tiešām pētniecības institūti nebūtu pelnījuši, lai Izglītības un zinātnes ministrija un Saeima maķenīt palauzītu galvu, kā bezpeļņas zinātniskajām institūcijām nodrošināt identitāti un ļaut saglabāt jau starptautisku reputāciju guvušu vārdu?
Un otra doma – Zinātņu akadēmijas bijušo institūtu integrācija universitātēs pirms desmit gadiem visumā ir bijusi pozitīvs solis pareizā virzienā, taču nevar apgalvot, ka visas integrēto institūtu un universitāšu savstarpējās problēmas būtu attīstītas harmoniski. Gribu atgādināt, ka Nīderlandē, Austrijā, nemaz nerunājot par visām Centrāleiropas valstīm, pastāv laba līmeņa institūti attiecīgo zinātņu akadēmiju sastāvā, pa 20–50 cilvēku, tāpat kā Vācijā ir vesela Maksa Planka institūtu sistēma. Agri vai vēlu, Latvijai kļūstot bagātākai, šāda institūtu sistēma saistībā ar universitātēm vai ārpus tām atkal kļūs aktuāla – to esmu sacījis jau pirms desmit gadiem un atkārtoju šodien. Šajā ziņā īpaši jāpārdomā būtu letonikas profila institūtu, īpaši Augstceltnē izvietoto institūtu, statuss. Un varbūt tomēr vēlreiz būtu jāatgriežas pie valsts zinātnisko centru koncepcijas, kas paredzēta 1998. gadā mainītajā “Likumā par zinātnisko darbību”, bet līdz šim nav īstenota konkrētos veidojumos, paredzot šādu centru tiesības konkurētspējīgākiem institūtiem, vismaz Latvijai nozīmīgākajās humanitāro zinātņu jomās.
Atvainojos, ja ar šiem ievadvārdiem daļēji varbūt būtu ielauzies mūsu LZA prezidenta kandidāta akadēmiķa Jura Ekmaņa runā iezīmētajos metos, taču vēlējos pievērst Ministru prezidenta uzmanību dažiem momentiem kā Zinātņu akadēmijas kopējam problēmu skatījumam.
Būtībā man ir dziļi kauns, ka man šodien šeit, Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē, ir bijis jārunā par naudu, par finansējumu. Tā taču nav Akadēmijas, bet Zinātnes padomes funkcija. Zinātņu akadēmijā būtu jārunā par zinātnes debesīm, par pētniecības kvalitāti, par ētiku, par vidi, kurā dzīvojam, par augstām problēmām, kas jārisina cilvēcei, par nākotni, par “trešo emigrāciju”, arī par patiešām fundamentālo zinātņu atbalstu, kurām Eiropa atbalstu nesniegs, kurai resursi būs jāatrod pašiem. Es ticu, ka pienāks reize, kad Zinātņu akadēmijas prezidents varēs runāt par zinātni, uzrunāt jaunos zinātniekus, ka zinātne kā vērtība nedegradēsies, nekļūs ne šauri utilitāra, ne sabiedrībai lieka.
Atstājot Zinātņu akadēmijas prezidenta amatu, saspringtās un plašās darba kārtības dēļ šodien nevaru sniegt savas atziņas par pašas Zinātņu akadēmijas paveikto un nepaveikto aizvadītajos sešos gados. Šī nebūtu tā reize, kad jūtos aicināts sacīt rezignētu un elēģisku atvadu runu. Pārlasot savas 1998. gadā programmatiskajā runā iezīmētās ieceres, redzu, ka daudz kas palicis nepaveikts vai nepabeigts, taču daudzi pozitīvi soļi Latvijas zinātnes saglabāšanai, zinātnieku konsolidēšanai un iedrošināšanai, zinātnes un akadēmijas prestiža veicināšanai, Latvijas progresam kopējiem spēkiem ir tikuši sperti.
Saprotams, mainīsies Zinātņu akadēmijas darba stils un akcenti, varbūt romantiskā un haotiskā, grūti definējamā Zinātņu akadēmija kļūs racionālāka. To diktē arī jaunā situācija, Latvijai stājoties Eiropas Savienībā. Taču ceru, ka paliks zināma pēctecība, esmu pārliecināts, ka Zinātņu akadēmijas vadība tiek nodota drošās rokās un Zinātņu akadēmijas pirmais “eiroprezidents” ar savu komandu atradīs īsto veidu, kā Zinātņu akadēmiju joprojām darīt noderīgu jaunajai Latvijai. Zinātņu akadēmija nav tikai institūcija, – tā ir arī misija, viens no mūsu valsts simboliem, intelektuālās gaisotnes uzturētājiem.