Lieldienas latgaliešu rakstos

Latgalē kristīgās baznīcas ieviestie rituāli cieši savijušies ar pirmskristiānisma pagāniskajām tradīcijām, tas guvis atspoguļojumu arī rakstos. Tā žurnālā “Latgolas Škola” 1932. gadā publicētajā J. Kindzulīnes rakstā “Dzimtines pēteišonas materiali” stāstīts, kā ļaudis gatavojās Lieldienām. Pūpolu sestdienā bērni gāja uz mežu zaļumos. Dažu gadu viņi šajā dienā dabūja labi vien izbristies pa sniegu, kamēr tika pie paegļiem, egļu zariņiem, pūpoliem un brūklenājiem. Baznīcēni taisīja sev pušķus, cik vien spēdami kuplus un skaistus. Tos rīt nesīs uz baznīcu pasvētīt. Arī tas ir senās pirmskristiešu tradīcijas pārnesums un pielāgošana vietējām tradīcijām – palmu Latvijā nav, tādēļ pušķiem tiek izmantoti vietējie augi, galvenokārt pūpoli. Tomēr nekāda jautrība un vaļība netika pieļauta. Visiem jābūt nopietniem un klusiem. Vecāki ļaudis zina stāstīt par dažādām ierašām un pareģojumiem, kas nesot cilvēkiem labklājību. Piemēram: Zaļās ceturtdienas rītā līdz saullēktam nomazgāties ūdenī, kurā iemests sudraba gabals. Vai padziedāt, uz akmeņa stāvēdamam, tad būšot skanīga balss. Galvu sukāt, stāvot apenājā, – tad augšot gari mati. To sauc arī par Ceistū (tīro) ceturtdienu, jo tad ir kārtīgi jāiztīra un jāizmazgā visa māja, arī griesti un sienas un logi, ne tikai grīdas, jānomazgā istabas augi, jāmaina logu aizkari. Tad nāk Lielā piektdiena.
“Lelō Pīktdīna. Nikur smaida. Ļauds redzīs taidi nūspīsti. Dīnu kotrys pavoda vairōk vīntuleibā, kaidā dorbāpats ar sevi. [..] Dažs vacs, catūrtdin kai paēds, naād vairs,gaida Leldīnas svēteibas. Kas tōs divas dīnas pret Jezus Kristus cīsšonom?” – jys soka.Osoras acīs. Teik dzīdōtas gavēņa dzīsmes, pīmāram, “Raud dvēsele ikvīna cylvāka”. Vysa doba raud par Radeitōja nōvi.”
Sestdiena ir rūpju diena: jāsagatavojas, lai varētu pienācīgi sagaidīt Lieldienas. Tiek krāsotas olas. Saimniece gatavo Lieldienu svētības kuli, ko rīt vest uz baznīcu nosvētīt.
Bērni pušķo istabu. Sestdien jāatnes no baznīcas svētītais ūdens un svētītā uguns. Ūdens ārstē no visādiem nelabumiem. Uguni nes puikas. Viņi jau iepriekš sagatavo degļus jeb posu. Senāk uguni vienmēr turēja sētā, jo nebija sērkociņu. Kā atnesuši svētīto uguni, tā apdzēsuši veco un pēc tam visu gadu rūpējušies, lai turas uguns, kas gatavo ēdienu un silda māju. Tā simbolizē mīlestību.
Puiši kar šūpoles. Lielajos kokos nostiprinātās šūpoles iet augšā līdz pat mājas jumtam un pat pāri tam. Pārgalvība dažkārt aiziet līdz bīstamai robežai. Un tomēr – tās augstu kārtās šūpoles skaitās tās labākās. Jo lielāka izšūpošanās, jo labākas Lieldienas.
Tā pienāk sengaidītais Lieldienu rīts. Baznīcēni dodas uz baznīcu, mājās palikušos sauc par sētniekiem. Tā kā Lieldienas bieži iekrita palu laikā, uz baznīcu jāšus devās viens veiklākais un spēcīgākais saimes pārstāvis, bet pārējie ar nepacietību gaidīja viņu un viņa pārnesto svētību – baznīcā nosvētīto olu, maizi, sāli, kādu citu ēdienu, kas jābauda reizē aratsagavēšanos – pirmo maltīti ar gavēņa laikā liegtajiem gaļas un piena ēdieniem.