Daugavas zīmes

Kaupre ir sens apzīmējums gari stieptam kalnam. Tā nosaukts arī sens latgaļu pilskalns 2 km garās Ābeļu salas lejasgalā, apmēram 4 km augšpus Jēkabpils. Pilskalnu norobežo plats un dziļš grāvis.

Šķiet, ka tas nav bijis tikai latgaļu pilskalns – izrakumos atrastie kaļķakmeņu pamati liecina par iespējamu vācu pilsvietu vēlākajos gadsimtos. Seni nostāsti gan min, ka kādreiz blakus pilskalnam bijušas Oglenieku mājas, taču vēlāk kungs tās pārcēlis uz labo krastu, bet seno mājvietu licis nolīdzināt. Sala savu nosaukumu ieguvusi no kreisā krasta Ābeļu muižas (senāk sauktas par Ranterieni) un Ābeļu pagasta, kas ir kreisajā Daugavas krastā pret salu. Daugavas straumes izgrauzušas un noskalojušas pilskalna sānus, 1929. gada lielie plūdi nolauzuši kuplos svētozolus, naudas podu meklētāji izrakuši bedres. Taču pilskalns vēl arvien savā zemē slēpj gludas, plānas māla lauskas no jaunākā dzelzs laikmeta un pārogļotus nodedzināto piļu baļķus. Naudas pods (patiesībā gan miezeris) tika atrasts pie Viesīšu mājām, kur to neviens nebija meklējis. Tajā glabājās 390 monētas no poļu laikiem.

Par Oliņkalnu jūsmīgi rakstījis Jānis Jaunsudrabiņš: “Vienu no visskaistākajiem Daugavas skatiem sagādā Oliņkalns. Nostājoties šīs klintaines augšgalā netālu no ūdens, apvienojot Sēlpils masīvo stūri un vēl tālāko Kurzemes krastu ar lielisko priekšplānu vienā redzējienā, dabūjam panorāmu, kas Latvijā nepārspēta. Vienalga, rīts, vakars vai dienas vidus, vai laiks apmācies vai saulains – vienmēr šī vieta ir gleznieciska un zīmējumā bagāta. Skats

1989.gadā Kultūras fonda Klintaines kopa ir uzlikusi pēc arhitekta T.Nīguļa meta veidotu akmeni, lai Oliņkalna vārds nezustu, tāpat kā zudis pilskalns Foto: Vaida Villeruša

uz leju drusku reibinošs, jo dziļums prāvs. Kalna virsus līdzens, apaudzis galvenām kārtām ar priedēm, bet lejasgalā, Dūņaslejas piegāzē – simtgadīgām liepām, ozoliem un citiem lapu kokiem. No Oliņkalna interesanti novērot vecās Daugavas gultni, kas liecas slaidā līkumā pa labi apkārt kalnam, apkārt Dūņaslejas krogam un citām ēkām. Veci ļaudis redzējuši Daugavu te tekam. Te senāk gājušas visas strūgas un plosti. Nu šī ieleja vairs pārplūst tikai lielos palos. Jaunā Daugava turpretim graužas aizvien dziļāk klintīs, mūžam rūkdama un putodama aiz straujuma.”

Daugava no Aiviekstes līdz Koknesei ir visstraujākā, tās kritums te vislielākais. Krasti stāvi, klinšaini, kā radīti nocietinājumiem, grūti ieņemamām senlaiku pilīm. Tādēļ te arī tik daudz pilskalnu – abos krastos gandrīz rindā cits pie cita: Lokstenes, Vīna kalns, Oliņkalns, Mežmaļu un Avotiņu pilskalns labajā, Altene, Sēlpils – kreisajā krastā. Visu šo pilskalnu rindā kādreiz it sevišķi varens bija Oliņkalns – viens no lielākajiem senču pilskalniem. Tas atradās uz zemes raga, ko daļēji aplieca Daugava un sena Daugavas gultne – mūsu gadsimtā gan vairs tikai kā atteka – Dūņuleja, bet pārējā daļā mākslīgi taisīts liels valnis pat līdz 7 metru augstumā – tas netieši liecina par lielo iedzīvotāju daudzumu, kas bija nepieciešams tāda darba veikšanai. Kādreiz Daugava tecējusi arī pa Dūņupes leju, kas vēl tagad lielos plūdos palīdz Daugavai nest ūdeņus uz jūru. Līdz ar to Oliņkalns kādreiz bijis kā sala. Iepretī tam, kreisajā krastā, ne mazāk varenais Sēlpils pilskalns – līdz ar to skaidrs, ka šī vieta pilnīgi noteica situāciju uz Daugavas – laivām, strūgām, plostiem un kara kuģiem te bija jāizbrauc kā caur vārtiem. Pilskalna būtība bija saglabājusies tikai teikā: tur, kur tagad Daugava tekot, senos laikos tā neesot tecējusi, bet plūdusi pa tā dēvēto Dūņuleju, kura vēl tagad pavasaros pie ļoti liela ūdens pieplūst pilna.
Oliņkalns, pārmākts ar varenajām vācu pilīm Lokstenē, Sēlpilī un Koknesē, samērā vēlu tika atklāts kā pilskalns. To kā senu nocietinājumu min baltvācu vēsturnieki, vēlāk mēģina konkretizēt E.Brastiņš. Taču savu pilskalna vārdu tas pilnībā atguva tikai pirms bojāejas – sakarā ar hidroelektrostacijas būvi Ē.Mugurēviča vadībā notika rūpīga izpēte. Bet, līdzko to pabeidza, arī lielie ūdeņi bija klāt, un tagad kā maza saliņa ir redzama tikai visaugstākā Oliņkalna vieta – Andreja klints.

Andreja klints 1995.gadā un V.J.Stavenhāgena 18.gadsimta gravīrā Foto: Māris Kundziņš (No Vaidas Villerušas arhīva)