Rakstniece Marina Kosteņecka intervijā “Latvijas Vēstnesim”

“Baidos, ka cittautiešiem pēc 1.maija šeit izdevīgāk būs apgūt angļu, nevis latviešu valodu. Latviešu valodas vilciens ir aizgājis,” uzskata Marina Kosteņecka Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

– Vai, jūsuprāt, naturalizācija spēs nodrošināt integrāciju, kā šobrīd mijiedarbojas šie abi procesi?
– Naturalizācija spētu to nodrošināt, ja netiktu īstenota piespiedu kārtā. Mūsu politiķi izdarīja pirmo kļūdu, kad pēc neatkarības atjaunošanas deguna priekšā tika nolaists šlagbaums par pilsonības iegūšanu tiem nepilsoņiem, kas referendumā balsoja par Latvijas neatkarību. Tas viņus emocionāli ļoti aizvainoja, aizskāra labākajās jūtās. Tai brīdī daļa lojālo cittautiešu, kuri pat labi pārvaldīja valsts valodu, izbrauca no valsts. Tie bija cilvēki ar izglītību, prāta potenciālu, smadzenēm, kas tika pieprasīti citur. Tādējādi šeit palika daudz tādu, kas nebūt nebija gatavi integrēties. Es jau toreiz par to brīdināju, taču latviešiem kļuvu lielais ienaidnieks, kas “tagad parādījis savu viltus dabu un aizstāv krievus”.
Šeit palika arī cittautieši, kuri bija lojāli, taču jutās aizvainoti par valsts attieksmi. Beidzot, kad naturalizācijas logi pēc lielām, lielām kaujām tika atvērti, iznāca, ka jānaturalizējas piespiedu kārtā, obligāti. Ar pistoli pie muguras neviens nekļūst ne par pilsoni, ne par nepilsoni. Tādējādi šie cilvēki kādu brīdi palika it kā neitrālā joslā starp latviešu kopu un tiem, kurus atmodas laikā saucām par interfronti. Bet ar laiku, sevišķi tad, kad tur parādījās Jānis Jurkāns, viņi nosliecās uz bitēm. Tā latviešu politiķi panāca, ka šobrīd tie krievi, kas nav naturalizējušies, uzskata, ka viņus piespiež to darīt. Līdz ar to cilvēki naturalizējas vai nu aiz vēsa aprēķina, vai arī ieņem nostāju: es neļaušu sevi pazemot un piespiest naturalizēties, ja varu te mierīgi dzīvot ar zilo pasi, tad labāk parādīšu Eiropai, kā te tiek pārkāptas manas cilvēktiesības. Tādēļ Eiropai naturalizācija zināmā mērā ir tāda Potjomkina sādža. Nevar cilvēku piespiest mīlēt Raini, nevar cilvēku piespiest mīlēt Latviju.
– Vai naturalizācijas neveiksmi, pat neiespējamību, jau pamatos nenosaka pamatnācijas niecīgais skaitliskais pārsvars pār cittautiešiem?
– No zemes virsas pazūd arī skaitliski daudz lielākas tautas. Cik tuva vai tāla šāda nākotne ir latviešiem? Uzskatu, ka tas pats draud arī krieviem Krievijā, kur nāk virsū Vidusāzija, Ķīna, arābu pasaule. Pasaule mainās. Cita lieta – cik tālā nākotnē tas notiks. Šobrīd, ja gribam, lai pēc iespējas ilgāk pastāv latviešu tauta ar šo unikālo kultūru, ar šo unikālo valodu – es neglaimoju, to atzīst arī krievu ievērojamākie valodas pētnieki –, politiķiem jāmācās spēlēt šahu. Proti, ar nepārdomātajiem soļiem 90.gadu sākumā pašu rokām tika savilkta malka ugunskuram, kurā latviešu nācija tagad var sadegt.
Šodien mēs ejam Eiropā, kur galvenā nebūs krievu, bet gan angļu valoda. Baidos, ka cittautiešiem pēc 1.maija šeit izdevīgāk būs apgūt angļu, nevis latviešu valodu. Latviešu valodas vilciens ir aizgājis. Un vaina primāri ir tajā, ka skolās šim nolūkam nebija sagatavoti kadri, kas spētu mācīt latviešu valodā. Tas sakāms arī par krievu bērnudārziem. Kamēr latviešu valoda netiks tieši aiznesta līdz krievu bērnam, tikmēr nebūs īstenojama ne naturalizācija, ne integrācija uz brīvprātības pamatiem.
Ir arī jautājums: vai patiesi latvieši grib, lai krievi integrējas? Vajag pašiem sev godīgi to pateikt. Ja gribam integrāciju, tad jāgādā par nacionālo politiku, lai būtu latvieši, kas māca krieviem latviešu valodu. Ja negribam, – to arī es saprastu. Būdama krieviete, kura mīl šo zemi un jūtas tai parādā, es nekad nespēšu izjust to saviļņojumu, ko Dziesmu svētkos izjūt latvietis. Man ir citi gēni. Cita lieta – mana lojalitāte, mana cieņa, mīlestība pret šo valsti, es nekad neasimilēšos. Krievi satraucas par asimilēšanos, taču tas nav iespējams – ir dažādas asinis, mentalitātes. Bet pieļauju, ka latvieši pat pamatoti baidās no šīs integrācijas – ka būs daudz krievu ar savu mentalitāti, kas vadīs iestādes, ieņems augstus amatus, neizjutīs latviešu kultūru. Tādēļ godīgi jāpasaka – vai latvieši grib vai negrib, lai krievi integrējas.
– Runājot par milzu ažiotāžu radījušo izglītības reformu, – kur īsti slēpjas konflikta būtība?
– Pirmkārt, piespiedu principā. Otrkārt, kā jau teicu, kļūdās, kas tika pieļautas jau no paša sākuma, nenodrošinot kadrus krievu skolās, kas spētu pasniegt fiziku, matemātiku latviešu valodā. Tādēļ pilnīgi saprotama un loģiska ir krievu skolēnu vecāku pretestība. Viņi var būt pat pilnīgi apolitiski, bet, ja viņu bērnu pēkšņi padara konkurētnespējīgu... Tas ir pilnīgi pretēji uzskatam, ka izglītības reforma nodrošinās krievu bērnu konkurētspēju, jo daudzi, tie, kurus reforma skars tūlīt, šobrīd nebūs spējīgi nokārtot valsts eksāmenus. Pēc tam šis skolēns nevarēs iestāties augstskolā. Lūk, te ir saprotams, ka kaķene par savu kaķēnu uztrauksies. Tas stāv pāri politikai, tā ir tā kļūda.
Cita lieta, ka vienmēr būs tādi, kas šo reformu sabotēs tīri politiski, lai palielinātu Krievijas ietekmi Baltijā. Cita lieta – cik tajā ešelonā būs pasažieru. Vai tie būs tikai Alfrēds Rubiks, Jakovs Pliners vai vēl kāds, kurus apmaksā par politisku sabotāžas uzturēšanu šeit, vai tur būs arī izmisušie vecāki un viņu bērni, tas ir atkarīgs no tā, kādu politiku piekops šī valsts. Tas atkal ir jautājums par to, vai tiešām ir gribēšana mācīt latviešu valodu vai tikai atriebība par 50 gadus ilgo piespiedu mācīšanos krievu valodā padomju laikā. Kamēr nebūs skaidras nostājas, miera šajā zemē nebūs.
Taču no izglītības reformas nav jāatkāpjas, jo tad tūlīt sekos jaunas prasības – otrā valsts valoda, pilsonības nulles varianta ieviešana. Bet izglītot bērnus latviešu valodā jāsāk jau pamatskolā ar atbilstoši sagatavotiem pedagogiem. Tad problēmu ar valsts valodu izglītībā nebūs.
Eiropai noteikti interesē tirdzniecības sakari ar Krieviju, vismaz no biznesa interešu viedokļa Eiropai ir izdevīgi, ka šeit atrodas krievi, kuri pārzina apstākļus, prot krievu, latviešu un angļu valodu. Tādēļ arī Eiropa neatbalstīs krievu piespiedu padzīšanu no Latvijas, kā to sludina Aivars Garda.
– Kā jūs komentētu šo radikālo, piemēram, Aivara Gardas atbalstīto, ideju par pakāpenisku vismaz to cittautiešu repatriāciju, kuri nav mierā ar Latvijas iekšpolitiskajām un ārpolitiskajām pamatnostādnēm?
– Kamēr paši latviešu politiķi nepateiks, ka Aivars Garda ir provokators, nevis radikālis, tikmēr paši piemetīsim malku ugunskuram, kurā konflikts nevis gruzdēs, bet liesmos. Varu pateikt: vienlaikus “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” un “Dienā” parādījās latviešu žurnālistu raksti, kas aicināja patiesi izvērtēt izglītības reformu – vai tā tiešām ir vērsta uz krievu bērnu konkurētspējas veicināšanu vai tā ir tikai revanšs, atmaksa. Ziniet, cik pozitīva bija krievu auditorijas, kura it kā latviešu avīzes nelasa, reakcija! Tos laikrakstus deva no rokas rokā – beidzot latvieši mūs sapratuši! Taču – cik man ir nepieņemami, piemēram, ļimonovieši, tik pat – arī Aivars Garda. Taču tas ir jāpasaka nevis man vai žurnālistam Nikolajam Kabanovam, ar kuru man ir ļoti maz kā kopīga, izņemot tautību, bet gan pašiem latviešiem. Kad tas notiks, no lielā ugunskura daži baļķi izkritīs.
Repatriācija ir laba lieta, ja krievi paši vēlas izbraukt. Ir krievi, kas grib to darīt, taču pagaidām Krievija nespēj nodrošināt normālus materiālos apstākļus atbraucējiem. Vēl vairāk – Krievija nav ieinteresēta no šejienes izvest savus tautiešus. Krievijas politiķiem ir izdevīgi, lai šeit būtu tā piektā kolonna. Turklāt tie krievi, kas ir aizbraukuši, arī uzskatot, ka latvieši ir fašisti, no turienes raksta: kāda kļūda, ka tā izdarījām – šeit, Krievijā, mūs uzskata par fašistiem, Krievija mūs nepieņem kā savus bērnus. Šī ziņa atnāk šurp.
– Cik lielā mērā Latvijas krievi apzinās, ka ar viņiem politiski manipulē?
– Krievu cilvēks nav dumjš, viņš to labi saprot. Tāpēc vien, ka tā ir manipulācija, nestāv mašīnas rindā pie Krievijas robežas. Atšķirībā no dažām Vidusāzijas valstīm te nevienu krievu nešauj un nekar. No bijušajām Vidusāzijas republikām gan ir milzīgs krievu atplūdums, taču tur nezin kāpēc Krievija par krievvalodīgo tiesībām neceļ lielu trauksmi. Tas vēlreiz apliecina, ka Krievijai ir stratēģiski svarīgi šeit atstāt savu piekto kolonnu. Taču daudzi krievi šeit dzīvo daudzās paaudzēs, un ir tikai saprotami, ka viņi mēģina aizstāvēt savas intereses, piemēram, attiecībā uz pašvaldību vēlēšanām. Taču, ja viņiem liegta iespēja kaut ko ietekmēt kaut vai pašvaldības līmenī, tas dod iedvesmu vērsties pie lielās mātes Krievijas pēc palīdzības. Tajā pašā laikā – ne tā māte grib viņus uzņemt, ne arī viņi paši grib turp braukt. Tādējādi ir loģiski, ka tik, cik viņi varēs izspiest, lai Krievija un Eiropa viņus aizstāv šeit, tik arī centīsies izspiest.
– Var saprast, ka dažādām manipulācijām ļaujas vienkāršie ļaudis gan šeit, gan Krievijā. Taču kā jūs saprotat Krievijas inteliģences pārstāvju grupas nesen rakstīto protesta vēstuli par krievvalodīgo apspiešanu Latvijā?
– Es pilnīgi nepiekrītu tam, kas tajā bija rakstīts. Taču tā vēstule varēja tapt no visas sirds. Zinu, ka informācija, kuru viņi saņem, nav tā, kuru dod “Latvijas Vēstnesis”. Viņi lasa “Čas”, “Vesti sevodņa”, labākajā grandījumā – “Telegraf”, arī Krievijas presi. Ja es dzīvotu Krievijā, iespējams, arī domātu tāpat. Es šos rakstniekus, kas parakstījuši šo vēstuli, pazīstu. Informācija, kura līdz viņiem nonāk, liek uzskatīt, ka krievus tiešām pazemo, ka te ir fašisti. Nu, kāpēc Latvijas puse tiesas spriedumu Vasilija Kononova prāvā nevarēja ielikt internetā krievu valodā kādā krievu portālā, kur būtu skaidri pateikts, par ko Vasiliju Kononovu tiesāja? Lai visi zinātu, ka viņu netiesāja par to, ka viņš bijis sarkanais partizāns, kurš cīnījās pret fašismu.
– Tomēr minētie Krievijas inteliģenti varēja apzināties, ka informāciju vismaz lielākajos Krievijas plašsaziņas līdzekļos kontrolē Kremlis.
– Tā ir traģēdija, ka Krievijā preses brīvība ir beigusies pagājušā gadsimta beigās līdz ar Vladimira Putina nākšanu pie varas. Tādēļ tāda rakstnieku vēstule, kāda parādījās, varēja parādīties. Taču alternatīva informācija, piemēram, Aleksandra Jakovļeva vai Jurija Afanasjeva viedoklis par šiem procesiem, nekur neparādīsies.
– Cik vispār krievi kā lielas nācijas pārstāvji ir psiholoģiski spējīgi pieņemt Latvijas neatkarību kā patstāvīgu un ilgstošu lielumu?
– Psiholoģiski krievam to pieņemt ir ļoti grūti. It sevišķi brīdī, kad bruka impērija, valdīja sajūta, ka krievi ir mūžīgie atbrīvotāji, kas atbrīvojuši Sibīriju, Vidusāziju, Baltiju... Kāpēc man ir tā manas tautas vainas sajūta? Man palaimējās latviešu tautu iepazīt no iekšienes, no visvienkāršākā cilvēka. Kā rakstniece esmu bijusi tik daudzos kontaktos ar latviešiem... Krievs, kurš to nav izbaudījis un kurš baudīs tikai Jura Dobeļa vai Pētera Tabūna runas, arvien vairāk noskaņosies: mēs esam vareni, mums ir tanki, armija, un šitie mazie vēl atļaujas te vaukšķēt... Nebūs integrācijas, kamēr šo krievu spiedīs mīlēt Raini, spiedīs mīlēt latvieti, kamēr viņš nespēs iemīlēt Latviju, redzēt to citādu nekā Tabūns un Dobelis.
– Pēdējā laikā izskan frāzes, ka sākusies interfrontes otrā atmoda, ka, pateicoties ažiotāžai ap izglītības reformu, izveidojusies jauna Latvijai un latviešiem naidīga paaudze. Vai ir pamats šādiem apgalvojumiem?
– Diemžēl esmu spiesta tam piekrist. Ir izaugusi jauna paaudze, kuru latvieši paši palaiduši garām. Savulaik tika pateikts: jūs neesat pilsoņi un neesat tiesīgi dienēt Latvijas armijā, izjust šo zemi kā savu. Tādēļ tas jaunietis arī izaudzis ar apziņu – tev nav tiesību mīlēt šo zemi. Taču nekādā ziņā nevaru teikt, ka sākusies interfrontes atmoda. Drīzāk to var saukt par revanšu.
– Kādu jūs prognozējat starpnacionālo attiecību veidošanos valstī pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā?
– Tie krievi, kas būs biznesspējīgi, jaunā paaudze, skatīsies uz rietumiem. Arī latvieši darīs to pašu, jo cilvēka – nevis latviešu vai krievu, – bet cilvēka dabā ir meklēt, kur labāk. Latvietis vēl apraudās savas pastalas un savas dainas, pirms brauks uz rietumiem, bet par krievu vispār nav ko runāt. Viņam, ja bizness būs saistīts ar Eiropu, tāda Latvija būs tikai guļamvagons. Līdz šim bija plackartvagons, bet tagad – mīkstais guļamvagons, ar kuru viņš brauks uz gaišo nākotni.
Cik lielā mērā saglabāsies latviskums latviešiem, tā daudzējādā ziņā ir jūsu problēma un jūsu uzdevums.
– Divkopienu valsts iezīmes Latvijā saglabāsies?
– Diemžēl izskatās, ka jā. Tomēr tikai de facto, kultūras līmenī. Taču tas, ko šobrīd vajag nodrošināt, piemēram, nepiekāpjoties spiedienam par otru valsts valodu, ir – nepieļaut to de iure. Tas ir politiķu uzdevums.