vismazākās neuzmanības straume plostu uznes uz sēkļa un nereti tas tiek, spēcīgā ūdens rauts, uz akmeņiem saplēsts gabal’gabalos.
Bebrulejā ir dzimuši un savu pirmo bērnību pavadījuši mūsu pazīstamie mākslinieki – brāļi Štrāli, no kuriem Aleksandrs ir gleznotājs un Kārlis rakstnieks...”
Šajā krastā auglīgās zemes kārta gauži plāna – tā tikko pārklāj dolomītu slāņus. Tādēļ kokiem jāmāk ielaist saknes pat sīkākajā spraugā, lai noturētos akmeņainajā zemē. Vēl sīkstāk šajā neauglīgajā zemes strēmelē bija ieķērušies bebrulejieši. Tā kā te Daugavai bijusi pāreja – brasls, šī vieta nosaukta par Brodņu pēc krievu vārda. Trīsdesmit mājiņas sarindojušās cieši uz paša Daugavas krasta, zeme dārzam bijusi rokām jāsanes uz plikajiem akmeņiem. Mājiņas, sākumā celtas no plostu atlikumiem un liellaivu plankām, slīperiem, drīz vien slīgušas pavasaros ceriņu ziedos, bet rudeņos lepojušās ar ābolu ražu. Krieviskā vai poliskā izcelsme nav bijusi par kavēkli, lai šī vieta kļūtu par dzimteni – sievas ņemtas no apkārtējām sētām, bērni dzimuši latvieši. Ar laiku mājas celtas jaunas, Brodņas vārds latviskots par Bebruleju. No katras mājas kāds radis darbu uz Daugavas – te bijuši plostnieki, laivinieki, zvejnieki.
Šķitis, ka dzīve te būs mūžīga kā Daugavas straume. Taču Pļaviņu ūdenskrātuves dēļ bebrulejiešus nodzen no Daugavas krasta, mājiņas nojauc, kapsētu appludina. Viņi ilgi turas pretī, tomēr beigās no Bebrulejas jāaiziet. Viena no pēdējām savu dzimto māju atstāja skolotāja Ņesterova ģimene. Aizejot aizsaulē, viņi savu ietaupījumu novēlējuši Latvijas Kultūras fondam ar lūgumu: jel kādā veidā darīt zināmu nākamām paaudzēm, ka tāda Bebruleja bijusi. Grūti bija rast vēlējumam piepildījumu – grāmatai ziņu bija par maz, albumam – bilžu vēl mazāk, bet piemiņas zīmei pat pāris pēdu zemes sapostītajā krastā bija pagrūti atrodamas. Un tomēr – pļaviņieši nežēloja pūles, sakopjot Ņesterova dārza stūri, un tagad kopš 1993.gada starp mēness ainavai līdzīgajām augstajām akmeņu šķembu grēdām, Daugavu un pāris vecā dārza ābelēm ir liels, no Daugavas izcelts akmens. Pa vidu kā upes josta tinas Bebrulejas vārds un apkārt tam – sagriezti kā ūdens virpulī ir Viļņa Titāna iekaltie dzelmē ierauto māju vārdi. Lai visus tos atsauktu atmiņā, nācās uzklausīt veco bebrulejiešu stāstījumu, izcilāt arhīvā papīru kalnus.
Lūk tie: Austriņi, Glīzdas, Dambīši, Ritumi, Ceriņi, Vēveri, Bērziņi, Brencēni, Krācaines, Klintkalni, Zvejnieki, Kārkliņi, Krastakalni, Krastmalas, Krastnieki, Radzītes, Kļaviņi, Uplejas, Lakstīgalas, Daugavieši, Oši, Asari, Dzelmes, Asarīši, Mūrnieki, Aldiņi, Straumnieki, Ozoliņi, Lielmaņi, Graudiņi.