Vai varam būt vienis prātis

Autore vēršas pret 18. novembrī daudzināto Latvijas 85. dzimumdienu. Esot jāsaka “dzimšanas diena”. – Tas ir apmēram tāpat, kā kad likumgrāmatu vietā ieteiktu likšanas grāmatas. Pēckaŗa Latvijā “dzimšanas dienu” joprojām balsta krievu deņ roždeņija. Taču dzimumdiena ir tiesīgāka, tautas valodā sen lietota un latviskuma ziņā bez vainas. Par uzmācīgo dzimšanas dienu Endzelīns piebilda: “It kā kāds visu dienu būtu dzimis!” Salikteņos, kā dzimumdiena un dzimumpazīmes abi dzimum- nav vienādas nozīmes. Proti, no verbiem atvasina lietvārdus ar –šana un ar –ums. Izskaņa –šana norāda uz nepabeigtu darbību, norisi, bet –ums uz pabeigtu, notikušu darbību (būšana : bijums). Turklāt –ums bieži izsaka arī darbības abstraktus vai konkrētus panākumus: tikums, augums, krējums (no kriet, kreju, krēju).
Vārda dzimums trūcīgā izpratnē vaina tā, ka ņem vērā tikai sekundāro, tagad visai izplatīto dzimuma leksisko nozīmi: dzimumpiederības nozīmi (sexus virīlis aut feminīnus), bet ignorē cilmes ziņā prīmāro darbības pabeiguma nozīmi, ar kādu dzimums ietverts arī saliktenī dzimumdiena.

Kas var dzimt,
kam svinēt jubileju

Loģiku piesaukdama un poētiku piemirsdama, I.Gubiņa dabzinātniski paskaidro, ka “dzimst tikai dzīvas būtnes no tādām pašām vecākām būtnēm”. Bet – grieķi savu Afrodīti saka dzimušu no jūras putām! Un dzejiskā izteiksmē dzimt tiešām var viss kas – valstis, biedrības un idejas; dzied arī par pilsētu, “kuŗā piedzimst vējš”. Protams, var vērtēt, vai dzejiskums lietots ar gaumi – vai tas ir stilā iederīgs un vai nav frazēs nodeldēts izteiksmes noplicinātājs, no kā jau autore brīdina.
Tomēr nav jāaizmirst, ka valoda ir nevis loģiska, bet psīcholoģiska parādība, tā ka izteiksme bieži vien ir valodiski pareiza, bet neloģiska. Piem., sakām trauks tek, kad patiesībā šķidrums tek no caura trauka.
Šaubos, vai jubileja var būt tikai kaut kam vēl esošam (vēl dzīvai personai, namam). Tas šķiet pārāk katēgoriski teikts: var būt vietā iederīgāks liktos mēdz būt. Jo, piem., Romas pāvests Pēteŗa Pāvila piemiņai noteicis vienu jubilejas (jeb gaviļu) gadu ik pēc katriem simt gadiem (skat. Latviešu konversācijas vārdnīca, R. 1927–1940, VIII 14529 un V 9863).

Lieka gaŗumzīme
ir lieks apgrūtinājums

Cilvēkus dažkārt šutina lietpratīgu valodnieku norādījumi svešvārdu pareizrakstībā, kad tie nesaskan ar viņu izrunas un rakstības paradumiem. Bet paradumi un ideāli nav visiem vienādi jau kopš Ausekļa, Kronvalda un Alunāna laikiem, kad sāka atvairīt vācu un krievu ietekmi mūsu valodas laukā, kas nebija vēl iekopts, un kad rosināja svešvārdus no klasiskajām valodām pārņemt tieši – bez starpniekiem. Sāka pa īstam apzināties, ka grieķu un latīņu valoda ir Eiropas kultūras pamatā.
Pēc Endzelīna rakstības principiem nekad nav rakstāms gaŗš patskanis tur, kur oriģinālvalodā nav bijis gaŗuma. Lieka gaŗumzīme ir lieks apgrūtinājums un reizēm arī neskaidrības vai pārpratuma cēlonis. Jo no patskaņa kvantitātes (īsuma, gaŗuma) var būt atkarīga vārda nozīme.
Vecu vecais latīniskais albums diez kādēļ (vai baidījis “-bums”?) ir pārtaisīts par “albūmu” ar aplamu ū, kāda šai vārdā nav ne leišiem (albumas), ne igauņiem (album), ne vāciešiem (Album), ne krieviem (aļbom), ne latīņiem pašiem (album). Mūsu tagadējais “albūms” ir viens no piemēriem kūtras vai neizglītotas izrunas kultivēšanā. Kultivēšanā tādējādi, ka nav vīžots vai nav mācēts uzzināt nepieciešamo – to, ka albums īsteni ir substantīvēts, t.i., par lietvārdu pārvērsts latīņu (nevis kā krieviem franču) adjektīvs albus, -a, -um ‘balts’; album ‘baltums’ (grāmata ar baltām, vēl nepierakstītām lapām). Līdzīgi substantīvējumi ir plēnums, vakuums, anatomikums u.c., kuŗos –ums vēl paglābies nesabojāts.

Dr.philol. Rasma Grīsle