– Vai piekrītat Latvijas Ārpolitikas institūta direktora Ata Lejiņa teiktajam, ka Baltijas valstis iekļuva NATO kā kamielis caur adatas aci?
– Tomēr nepiekrītu. Ja paraugāmies uz notikumiem vēsturiski un filozofiski – aukstā kara beigas, Baltijas valstu vēsture un vairāku rietumvalstu atbildība par procesiem, kas notika pēc Otrā pasaules kara, – tas viss nešaubīgi veda pie pašreiz notiekošā. Jautājums bija par laiku – kad? Deviņdesmito gadu vidū to vēl bija grūti pateikt, ka mēs tiksim uzņemti 2004.gada aprīlī.
– Prezidenta Džeimsa Kārtera padomnieks nacionālās drošības jautājumos Zbigņevs Bžezinskis 1997.gadā pravietiski sacīja: “Baltijas valstu pievienošanās NATO varētu tikt pabeigta līdz 2005.gadam. Šo paredzējumu esam apsteiguši gandrīz par gadu. Vai tas ir likumsakarīgi vai arī tā ir labvēlīga apstākļu sakritība?
– Zbigņevu Bžezinski mēs vienmēr esam uzskatījuši par Baltijas draugu, viņš bija pārlieku optimistisks tiem laikiem. Ja pārlapotu tā laika politiskos paziņojumus, tad retais varēja būt tik optimistiski pārliecinošs. Vēl pirms trim gadiem, kad biju Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris, man bija daudz pozitīvas informācijas, bet cerība, ka tiksim uzņemti 2004.gadā, – neliela.
– Un tomēr ASV ilgi svārstījās, vai “kaitināt Krieviju ar Baltijas valstu uzņemšanu NATO”. Kas vairāk izšķīra – ASV nostāja vai 1997.gadā Parīzē parakstītais “Pamatakts par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību starp NATO un Krievijas Federāciju”? Ronalds Asmuss grāmatā “NATO paplašināšanās” savukārt raksta, ka izšķirošs bija Leha Valensas aicinājums Bilam Klintonam nekavēties?
– Jā, vēlāk bieži atklājas, ka lielajā politikā, pieņemot kādus stratēģiski nozīmīgus un vēsturiskus lēmumus, izšķiroša var būt kāda tikšanās vai sacītais. Ideja, tāpat kā upe, sākas ar mazu strautiņu. Ir trīs lieli faktori, kas ietekmēja mūsu virzību uz NATO. Ģeometriski tas izskatītos kā trīsstūris, kura smailē būtu ASV, bet citos stūros Krievija un Eiropa. Pozitīvs iznākums varēja būt tikai tad, ja šie komponenti tiktu savienoti ar vienošanās taisnēm. Krievijas faktors bija ļoti nozīmīgs, īpaši Eiropai, bet ASV noteikta un enerģiska rīcība deva mums pozitīvus rezultātus.
– Vai darba smagums ceļā uz aliansi galvenokārt gūlās uz Aizsardzības ministriju un NBS?
Jāatceras, ka NATO iestājas valsts, nevis bruņotie spēki, tāpēc darbā bija iesaistītas daudzas institūcijas. Visu šo procesu koordinēja NATO Integrācijas padome K(IP), kuras vadībā atradās premjerministrs. Aizsardzības ministrija un bruņotie spēki bija praktiskie realizētāji, politiski – Ārlietu ministrija, tāpēc var sacīt, ka tas bija liels kopējs darbs.
– Vai ir pareiza tāda nostāja – kad būsim NATO, tad mums nekas vairs nedraud?
– Un varam mazliet atpūsties. Diemžēl nē, jo mūsdienu pasaulei ir jauna rakstura draudi – terorisms, narkotikas, organizētā noziedzība utt. Mani uztrauc sabiedrības neizpratne, ko nozīmē būt NATO, būt kolektīvās aizsardzības sistēmā, kurā rūpējas cits par citu. Dalībvalstis iegūst garantijas, bet reizē uzņemas pienākumus un riskus, kādi var būt vērsti pret aliansi. Nereti dzirdama patērētāju filosofija – mēs iestājāmies, jūs nodrošiniet.
– Vai sakarā ar traģiskajiem notikumiem Spānijā arī mums nav jābaidās, jo arī mūsu karavīri atrodas Irākā?
– Ja šobrīd kāda no dalībvalstīm tiek apdraudēta, mums jābūt aktīviem drošības procesu dalībniekiem. Arī nebūdami NATO, mēs nevarētu dzīvot kā uz tādas miera saliņas, kurai nedraudētu teroristu uzbrukumi. Nevar notikumus Spānijā saistīt tikai ar Irāku. Problēma ir ar daudz dziļākām saknēm, un tas mani biedē vairāk nekā fakts, ka mūsu karavīri atrodas Irākā, jo piekrītu viedoklim, ka teroristi atrastu citus iemeslus, ja nebūtu šo.
– Vai NATO var nākt palīgā ar miera uzturēšanas spēkiem, ja Latvijā sākas iekšējie konflikti, piemēram, etniskie?
– Iekšējā drošība ir mūsu pašu atbildība. NATO ir garants tam, ka netiks pieļauti citu valstu mēģinājumi eskalēt iekšējas problēmas, un tajā pašā laikā NATO kā organizācija prasa pilnīgu demokrātijas principu un starptautisko normu (likumu) ievērošanu dalībvalstīs.
– Kādas izmaiņas skars Nacionālos bruņotos spēkus līdz ar iestāšanos NATO?
– Kļūstot par kolektīvās aizsardzības sistēmas dalībnieku, nav iedomājams konvencionāls uzbrukums, kad pāri robežai nāk neskaitāmas kājnieku divīzijas un mēs stājamies pretī ar tik profesionāliem karavīriem, cik mums ir – apmēram vienu brigādi. Šeit būs tik daudz NATO divīziju, cik nepieciešams, lai aizstāvētu alianses teritoriju. NATO spēki balstās uz specializācijas principa. Kaimiņvalstis nodrošinās NATO un reizē mūsu gaisa telpas neaizskaramību, mēs savukārt gatavosim vairāk sapieru, kur mums ir labas iestrādes, un arī pašu zemītē daudz darba. Mūsu 1. bataljons, kas sagatavots kā profesionāls kājnieku bataljons, daudz laika veltī, lai trenētu miera uzturēšanas misijās nepieciešamās prasmes.
– Jūs pats nākat no ZS un nenoliegsit tās lielo lomu cīņā pret reketu un bandītismu, sevišķi pagastos. Tad nāca restrukturizācija, kas daudziem Latvijas patriotiem radīja vilšanos. Kāda ir ZS nākotne, tās uzdevumi?
– Valstī deviņdesmito gadu sākumā bija nepieciešama šāda palīdzība, jo policijai nepietika spēka tikt galā ar zādzībām un izspiešanu, sevišķi laukos. Tas nav normāli, ka demokrātiskā valstī militāras struktūras tiek iesaistītas policejisko uzdevumu veikšanā. Iestājoties NATO, mēs no teritoriālās pašaizsardzības sistēmas pārejam uz profesionālo militāro sistēmu. Jaunajā NBS koncepcijā ZS ir vienīgā pašaizsardzības struktūra valstī un tās loma teritoriālajā aizsardzībā nemazināsies. ZS tiks precizēti uzdevumi saistībā ar savietojamību NATO spēkos. Līdz šim ZS bija tikai kājnieku vienības, bet turpmāk tiks veidotas struktūras, kas nodrošinās alianses terminoloģijā “uzņēmējvalsts uzdevumus”, ja konflikta gadījumā reģionā ierodas NATO spēki. Tie ir apgādes, transporta, stratēģiski svarīgu objektu apsardzes (ostu, tiltu, sakaru centru u.c.) u.tml. uzdevumi. Tie ir ļoti atbildīgi uzdevumi un, manuprāt, pirmo reizi tie tiks formulēti ļoti precīzi.
– Pakāpeniski pārejam uz profesionāliem bruņotajiem spēkiem. Vai būs likumu izmaiņas un tuvākajā laikā par piedalīšanos misijās lems komandieri un neprasīs karavīriem –“vai brīvprātīgie ir?”
– Jā, likums tiks mainīts, un priekšlikumi jau ir iesniegti Ministru kabinetā (MK). Bet brīvprātības princips saglabāsies, jo, parakstot līgumu par stāšanos profesionālajā militārajā dienestā, karavīrs vienlaikus apliecinās savu gatavību doties uzdevumos arī ārpus valsts robežām. Ja NATO 5.pants pieprasa savstarpēju palīdzību, jāizslēdz iespēja, ka mēs savus spēkus nevaram nosūtīt, jo trūkst brīvprātīgo. Turklāt, mēs saņemsim jaunas militāras tehnoloģijas. Ja obligātā dienesta laiks ir viens gads, tad nav iespējams apgūt karavīra apmācības pamatkursu un prasmes ar modernajiem ieročiem un sarežģītām sistēmām. Profesionālais karavīrs nepieciešams arī tādās specialitātēs kā sapieri, ūdenslīdēji, kuru apmācība ir ilglaicīga.
– Kā praktiski tiks aizsargāta Latvijas gaisa telpa?
– Tas ir viens no kolektīvās aizsardzības piemēriem. Iedomājieties, ja mums pašiem būtu jāpērk jaunas lidmašīnas, jāapmāca piloti, jābūvē jauna infrastruktūra – cik miljonus tas maksātu? Pašlaik Baltijas valstis ir apvienojušās vienotā gaisa telpas novērošanas sistēmā. Pēc iestāšanās NATO šī sistēma tiks pievienota jau eksistējošai alianses sistēmai. Tie būs daudzkārt pieminētie radari Rēzeknē, Ventspilī un Lielvārdē. Mēs pagaidām vairāk par pārkāpumu fiksēšanu nespējam.
To nesen konstatēja Igaunijas puse, kad Krievijas lidmašīnas bija ielidojušas tās gaisa telpā. Krievija to noliedza. Bet nav iedomājama situācija, ka tiktu pārkāpta NATO gaisa telpa. Tāpēc ir nepieciešama gaisa patrulēšana. Tā ir nepieciešama arī, lai nenotiktu lidojumi ar kontrabandas kravu vai narkotiku transports. Pašlaik turpinās diskusijas, kādas partnervalsts lidmašīnas patrulēs Baltijas gaisa telpā.
– Mēs esam viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā. Kāpēc NATO prasība bija strikta – militārajiem izdevumiem jābūt 2% no IKP, ja bagātās valstis tērē mazāk: Kanāda – 1,1%, Spānija – 1,2%, Beļģija – 1,3%, Dānija un Vācija – 1,5%, Nīderlande – 1,6%?
– Šie 2% ir tāds vidējais NATO prasītais skaitlis, jo ir valstis, kas tērē vairāk, bet ir arī, kas tērē mazāk. Valstīm, kurām jau ir modernas armijas, šie līdzekļi tiek lietoti to uzturēšanai un modernizēšanai. Baltijas valstīm bruņotie spēki jāveido no pašiem pamatiem. Liela daļa no aizsardzības budžeta tiek ieguldīti investīcijās. Piemēram, mēs lielus līdzekļus ieguldījām radaru uzstādīšanā. Drīz būsim šo summu nomaksājuši un turpmākos piecpadsmit gadus tērēsim tikai šīs sistēmas uzturēšanai. Tā tas ir arī ar mācību centru izveidošanu, piemēram, Nacionālā aizsardzības akadēmija, Instruktoru skola Cēsīs, vairākas speciālistu skolas, kā Ūdenslīdēju skola Liepājā ar vismodernāko tehnoloģiju, tā tas ir ar modernā bruņojuma iegādi u.tml. Tās visas ir vienreizējas investīcijas, kas prasa lielākus sākuma izdevumus.
– Vai Rīcības plāns dalībai NATO ir noslēgts? Kāda ir turpmākā ilgtermiņa attīstības perspektīva?
– Rīcības plāns līdz ar iestāšanos NATO savu uzdevumu ir izpildījis. Pašlaik strādājam pie diviem fundamentāliem dokumentiem. Viens ir par jauno NBS struktūru saistībā ar aliansi, otrs dokuments top dialogā ar NATO par militārajām spējām līdz pat konkrētiem uzdevumiem, ievērojot abpusējās iespējas un nepieciešamību, ar konkrētiem termiņiem. Ievērojams daudzums mūsu virsnieku ieņems dažādus amatus NATO štābos. NATO sastāv no nacionāliem spēkiem, un mūsu virsnieki piedalīsies NATO lēmumu pieņemšanā.

NATO

1949.gada 4.aprīlī Vašingtonā paraksta Ziemeļatlantijas līgumu (North Atlantic Treaty), piedaloties Beļģijas, Kanādas, Dānijas, Francijas, Islandes, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Norvēģijas, Portugāles, Lielbritānijas un ASV ārlietu ministriem.
1951.– 1952. gads. Pirmā paplašināšanās – tiek uzņemta Turcija un Grieķija.
1955.gads. Tiek uzņemta VFR.
1991.gads. Roma. NATO Padomes sesijā pieņem “NATO stratēģisko koncepciju”.
Tiek izveidota Ziemeļatlantijas sadarbības padome.
1994.gads. Brisele. Pieņem programmu “Partnerattiecības mieram”.
1997.gads. Parīze. Paraksta “Pamataktu par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību starp NATO un Krievijas Federāciju”.
1997.gads. Madride. Paziņo par pirmo paplašināšanos austrumu virzienā, uzaicinot Čehiju, Poliju un Ungāriju.
1998.gads. Vašingtona. Parakstīta “Partnerības harta starp ASV, Igauniju, Latviju un Lietuvu”.
1999.gads. Vašingtona. NATO pieņem jaunu stratēģisko koncepciju.
Tiek nosauktas NATO kandidātvalstis – Albānija, Bulgārija, Maķedonija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija, Slovēnija.
2002.gads. Prāga. Latvija, Igaunija, Lietuva, Bulgārija, Rumānija, Slovēnija, Slovākija tiek uzaicinātas dalībai NATO.