Daudzo draugu un cienītāju lokā apaļā jubileja pirmdien tika svinēta Misiņa bibliotēkā, otrdien ciemos nāca tuvinieki, bet vēl pēc dienas gaviļniece tiek gaidīta Francijas vēstniecībā.
Tuvība franču kultūrai ir neatņemama Mirdzas Ersas mūža daļa: priekpilni skolas gadi Franču licejā, studijas LU Filoloģijas fakultātes Romāņu nodaļā, aizraušanās ar franču literatūru... Tad pēkšņi arests un Vorkutas soda nometne par līdzdalību tā sauktajā franču grupā. Par šiem notikumiem stāsta filma “Sods par sapni”. Tās veidotāja Inta Geile–Sīpolniece jubilejas sarīkojumā atgādināja: “Tie bija kultūras cilvēki, tādi kā Kurts Fridrihsons, Ieva Lase, Milda Grīnfelde, Maija Silmale. Viņi interesējās par franču literatūru un mēdza sanākt kopā, lai pārrunātu izlasīto. Ne par kādu “franču grupu” viņi sevi neuzskatīja, šo nosaukumu izdomāja čeka. Mirdzas Ersas vaina bija tikai tā, ka viņa draudzējās ar Maiju Silmali.”
Kad Francijas prezidents Fransuā Miterāns viesojās Latvijā, viņš tika iepazīstināts arī ar tulkotājām Ievu Lasi un Mirdzu Ersu, kuras savulaik tikušas represētas tikai par to, ka simpatizējušas franču kultūrai. Viņš šo tikšanos atcerējās, kad abas dāmas bija ielūgtas uz Francijas nacionālajiem svētkiem. Apliecinot cieņu visiem “franču grupas” dalībniekiem, viņām tika piešķirts Francijas Republikas ordenis.
Vorkuta nolaupīja piecus garus gadus, bet pēc atgriešanās mājās 1956. gadā franču un itāliešu valodas zināšanas palīdzēja nopelnīt dienišķo maizi. Jubilejas vakara rota bija paprāvais grāmatu plaukts ar Mirdzas Ersas tulkojumiem. F.Moriaks, Ž.Sanda, S.de Bovuāra, Ž.Simenons, E.Zolā un vēl, un vēl. Sevišķi liels ir viņas ieguldījums Onorē de Balzaka apjomīgā romānu cikla “Cilvēciskā komēdija” tulkošanā.
Vaicāta, vai tulkošana viņai viegli šķiras, ja jau varējusi tik daudz paveikt, Mirdza Ersa mirkli aizdomājas: “Kas tur viegls, kad Balzaks jātulko. Bet – jo vairāk iegāju viņa pasaulē, jo vairāk iepatikās. Ļoti aizraujoši bija tulkot Zolā romānus. Arī franču autoru interesantās bērnu grāmatas.”
Jubilejas vakaru Misiņa bibliotēka rīkoja kopā ar Rakstnieku savienību un Francijas vēstniecību. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs bija palīdzējis iekārtot fotoizstādi. Sava kādreizējā skatuves partnera Jāņa Lībieša māmuļu ar dziesmām sveicināja Ieva Akurātere, melodiju par Parīzes bulvāriem izdziedāja akordeons. Svētku noskaņu vairoja Ulda Zemzara gleznotie ziedi, portreti un ainavas. Tika teikts daudz sirsnīgu vārdu par Mirdzas Ersas dāsno devumu Latvijas kultūras bagātināšanā, par viņas cildeno mūža gājumu.
Francijas vēstniecības valodas jautājumu atašejs Nikolā Ozano savus apsveikuma un pateicības vārdus sacīja latviski, atzīdamies, ka publiski uzstāties latviešu valodā viņš uzdrošinās pirmo reizi. Sveicienu no Franču alianses nesa Baiba Apine, nu jau Aizsaulē aizgājušās Ievas Lases meita. Sevišķi sirsnīgi jubilāri sumināja Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātes profesori Sigma Ankrava un Andrejs Bankavs.
Gaviļniece atzinās, ka svētkos pietrūcis tikai viena: viņa būtu vēlējusies dzirdēt arī savas māmuļas balsi. Helēna Ersa–Kozlovska ar savām tautasdziesmu programmām bijusi pazīstama visā Latvijā un tālu aiz tās robežām. Mirdzas Ersas bērnības atmiņas saistās ar viņas nebeidzamajiem balss vingrinājumiem, kam meitene savā istabiņā aiz sienas mēģinājusi turēties līdzi. “Mammai bija arī jauks bērnu repertuārs, dziesmiņas ar Raiņa, Poruka un Bārdas vārdiem. Es izaugu ar dziesmu pagalvī.”

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv