Protams, ar nosacījumu, ka šādas diskusijas pie mums vispār ir.
Apmēram tā secināja vairums dalībnieku vakar Reiterna namā notikušajā konferencē “Politisko debašu brīvība medijos”. Konferenci, kura pati dažbrīd izvērtās itin dzīvā diskusijā, organizēja Eiropas Padomes Informācijas birojs, Latvijas Žurnālistu savienība, Frīdriha Eberta fonds Latvijā un Latvijas asociācija sabiedrisko attiecību profesionāļiem. Savukārt tās izejas punkts bija Eiropas Padomes februāra deklarācija par politisko debašu brīvību medijos. Tajā fiksēti standarti un pamatprincipi, kas jāievēro žurnālistu brīvas darbības nodrošināšanai, kā arī pašu žurnālistu pienākumi un atbildība šādas brīvas darbības apstākļos. Uz kopējā fona tādi ir pavisam septiņi.
Vārda brīvība masu medijos, kas nozīmē tiesības sniegt ne tikai objektīvu, bet arī kritisku un nepieciešamības gadījumā – negatīvu informāciju.
Ieteikums valsts institūcijām atturēties no savām iespējām ietekmēt medijus, tajā skaitā arī ar likumdošanas starpniecību.
Nepieciešamība valsts institūciju pārstāvjiem apzināties, ka viņi ir īpašā stāvoklī, tāpēc tiem nepārtraukti tiks pievērsta pastiprināta uzmanība. Politiskām figūrām nevajadzētu būt plašākām iespējām aizsargāt savas tiesības kā pārējiem sabiedrības locekļiem.
Vēl deklarācijā uzsvērta satīras brīvība kā vārda brīvības sastāvdaļa un tas, ka arī brīvībai ir robežas, ko sauc par atbildību, tāpēc to nedrīkst izmantot ļaunprātīgi, jo īpaši kurinot starpnacionālu vai rasu naidu.
Tomēr atgriezīsimies pie tā, par ko auditorija diskutēja visvairāk.
Kāpēc tad īsti ir apgrūtināta politisko debašu brīvība mūsu medijos?
Vai ne tāpēc, ka diskusiju brīvība ir saistīta ar citām brīvībām, tajā skaitā arī ar personas brīvību. Bet brīvība, kā teikts arī deklarācijā, saistīta ar atbildību. Un Latvijā acīmredzot ir problēmas kā ar vienu, tā otru.
“Debates var atīstīties tikai tad, ja tās nepārvēršas pamatfaktu konstatācijā,” teica žurnālistis Jānis Domburs. Diemžēl pie mums valstiski un visai sabiedrībai svarīgi jautājumi tiek apspriesti pēc tam, kad lēmumi pārtapuši likumos. Tātad – kad vilciens jau aizgājis un mums atliek vien secināt, ka tas jau prom. Bet viedokļu vai argumentu pirms tam nav tāpēc, ka problēmas ir ar pieejamību faktiem, vai arī, ja šie viedokļi un argumenti tomēr tiek publicēti, tad vara izliekas tos nedzirdam. Jo vara pamatā grib dzirdēt to, kas tai patīk, nevis to, kas notiek sabiedrībā. Kamēr informācijas patērētājs (tātad šīs sabiedrības pārstāvji) grib lasīt to, kas atbilst viņu interesēm, precīzāk, priekšstatiem. Un tad nu iznāk, ka katram no tiem ir sava dienaskārtība, kuras mediji nemēģina apvienot vienā – savā, sabiedrības intereses aizstāvošā dienaskārtībā.
Konferences vadītājs žurnālistikas speciālists Aleksandrs Mirļins pauda pārliecību, ka mediju nosliece uz komercializāciju pati par sevi nav ne laba, ne slikta… tiesa, ar nosacījumu, ka līdzās tiem pastāv sabiedriskais medijs. Bet Jānis Domburs teica – briesmas neesot valsts noslēpumos. Briesmas sākoties brīdī, kad par noslēpumu kļūstot pats saraksts ar valsts noslēpumiem.