Latvijas Republikas Valsts prezidentei

LR 8. Saeima 18. marta plenārsēdē pieņēma likumu “Grozījumi likumā “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības””.
Mēs lūdzam Jūs izmantot Satversmes 71. pantā piešķirtās tiesības un neizsludināt šo likumu, nododot to Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, jo pieņemtais likums ar atpakaļejošu spēku būtiski pasliktina Latvijas nepilsoņiem pašlaik noteikto tiesisko stāvokli, neatbilst citiem Latvijas likumiem un Latvijas starptautiskajām saistībām.
Likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” (turpmāk– Likums) tika pieņemts 1995. gada aprīlī noteiktā vēsturiskā situācijā:
bija pieņemts Pilsonības likums, kas noteica daļas Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju – pilsoņu – tiesisko statusu, bet otrai lielai daļai – Latvijas iedzīvotājiem – nākamajiem Latvijas nepilsoņiem – nebija neviena to tiesisko statusu definējoša likuma, jo starptautiski atzītās bezvalstnieku tiesības uz šīm personām netika attiecinātas;
potenciālajiem Latvijas nepilsoņiem vēl pastāvēja iespējas iegūt Krievijas un citu bijušās PSRS republiku pilsonību – šim mērķim vajadzēja saņemt vienīgi pastāvīgu pierakstu to teritorijā;
sakarā ar bijušās PSRS militārpersonu un viņu ģimeņu pārcelšanos uz Krieviju un vēl stiprajām ģimeņu saitēm starp Latvijā dzīvojošajām personām un viņu radiniekiem bijušās PSRS republikās vēl notika plaša iedzīvotāju migrācija no Latvijas.
Šādā vēsturiskā situācijā tika pieņemts likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, kura uzdevums bija nošķirt Latvijas nepilsoņus no ārvalstniekiem (pirmkārt, bijušo PSRS republiku pilsoņiem), noteikt šo personu īpašo statusu Latvijā un izsniegt viņiem Latvijas personu apliecinošus dokumentus (nepilsoņu pases).
Pēc pieņemšanas likums vairākkārt tika grozīts, bet šie grozījumi nemainīja to nepilsoņu statusu, kuri ilgstoši uzturējās ārvalstīs, neiegūstot šo valstu pilsonību, izņemot NVS valstis. Tādējādi Latvijas nepilsoņi visu šo laika periodu no 1992. gada, saglabājot nepilsoņa pasi, varēja bez Latvijas noteiktiem ierobežojumiem dzīvot, piemēram, Vācijā vai Izraēlā, ja bija saņēmuši uzturēšanās atļauju šajās vai citās valstīs, kuras nav NVS valstis.
Likuma gandrīz 10 gadu darbības laikā ir notikušas būtiskas izmaiņas:
pastāvīga reģistrācija (pieraksts) Krievijā un citās NVS valstīs vairs nedod personai automātiskas tiesības uz šo valstu pilsonību vai kādu citu noteiktu statusu;
Latvijā ir nostiprinājies uzskats, ka nepilsoņi ir Latvijas valstspiederīgie, kuriem ir vienādas sociālās un ekonomiskās tiesības ar pilsoņiem, atšķirībām pastāvot tikai politiskajās tiesībās.
Jāatzīmē, ka šādas pieejas pamatotību savos sešdesmit trešās sesijas 2003. gada 04.–22. augusta Apsvērumos par Latviju akcentējusi arī ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja, uzsverot, ka nevienam no pasākumiem, kas veikti attiecībā uz nepilsoņiem, nedrīkst būt “nelabvēlīgas ietekmes uz viņu pašreizējo statusu” (13. punkts), un izteikusi bažas par joprojām pastāvošajiem atsevišķiem nepilsoņu tiesību ierobežojumiem (15. punkts).
Ieteikumi par nepilsoņu tiesību paplašināšanu ir iekļauti arī pēdējā Eiropas Parlamenta ziņojuma sadaļā par Latviju.
Tādēļ būtu saprotami, ja Saeima, ņemot vērā arī Latvijai aktuālo nepilsoņu problēmu Latvijas dalības Eiropas Savienībā kontekstā, veiktu likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” grozījumus, nostiprinot nepilsoņu statusu (novecojušās atsauces uz “pieraksta” sistēmu izslēgšanu, nepilsoņa statusa atņemšanas iespējamību vienīgi ar tiesas lēmumu, nepilsoņu izraidīšanas pamatojuma saskaņošanu ar starptautiskajām konvencijām u.c.).
Tomēr Saeima, pieņemot grozījumus minētajā Likumā, diemžēl ir izvēlējusies pretēju ceļu – jau esošo nepilsoņu tiesību ierobežošanu.
Papildus Likumā nosakot (1. panta trešās daļas 5. punkts), ka tas neattiecas uz personām, kuras pēc 1992. gada 1. jūlija saņēmušas pastāvīgās uzturēšanās atļauju kādā no ārvalstīm, likumdevējs ar atpakaļejošu spēku atņem nepilsoņu statusu tiem nepilsoņiem, kuri ilgstoši uzturas kādā no ārvalstīm, saglabājot nepilsoņa pasi kā vienīgo personu apliecinošu un ceļošanas dokumentu. Jāatzīmē, ka izbraucot uz ārzemēm, nepilsoņi par šādu iespējamu nelabvēlīgu situāciju savulaik netika brīdināti, un ar šo grozījumu Saeima pārkāpj vairākus Administratīvā procesa likumā definētus principus, to skaitā personas tiesību ievērošanas principu, tiesiskās paļāvības principu un samērīguma principu.
Jāatzīmē, ka Saeima noraidīja jebkādu pārejas noteikumu piemērošanu minētajam Likuma grozījumam un pamatotu Saeimas Juridiskā biroja iebildumu neatņemt nepilsoņu statusu šādām personām.
Saeimas pieņemtie grozījumi ne tikai neievēro vairāku starptautisko organizāciju ieteikumus nepasliktināt nepilsoņu tiesisko statusu, salīdzinot ar sasniegto, bet ir arī pretrunā ar vairākām Latvijai saistošām starptautiskajām konvencijām.
Minētais grozījums skar saistības, ko Latvija ir uzņēmusies, pievienojoties Apvienoto Nāciju un Eiropas Padomes ietvaros pieņemtajiem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā. Proti, minētais Likums attiecas uz Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 12. pantu (pārvietošanās brīvība) un 17. pantu (aizliegums iejaukties personas privātajā un ģimenes dzīvē un mājoklī) un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantu (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi un mājokli) un tās 4. protokola 2. pantu (pārvietošanās brīvība).
Grūti būs izskaidrot starptautiskajām organizācijām, kādas svarīgas valsts vai sabiedrības intereses prasa noteikt būtiskus ierobežojumus nepilsoņu pārvietošanās brīvībai, piešķirt valstij papildu tiesības iejaukties nepilsoņu privātajā un ģimenes dzīvē un noteikt ierobežojumus viņu mājokļa (uzturēšanās valsts) izvēlei.
Diezin vai par nozīmīgu sabiedrības labumu no šiem ierobežojumiem var uzskatīt valsts vēlmi administratīvā piespiedu kārtā sa