Jāļauj uzņēmējiem strādāt un pelnīt

Necerēsim uz
ārzemniekiem

– Krietni pārspīlētas ir cerības, ka ārvalstu investori Latvijai kritīs virsū kā mušas medus podam. Vai šeit ir zemākas cenas? Varbūt mūsu darbaspēks ir ļoti lēts? Vai mums ir ļoti ērta, sakārtota un efektīva infrastruktūra? Vai mūsu monopolisti potenciālo investoru ķers aiz rokas, sakot: pērc manu preci, ja pirksi vairumā, saņemsi lielu atlaidi? Visbeidzot, varbūt mums ir visvienkāršākās un efektīvākās administratīvās procedūras? Jāatzīst, ka mums nav ne viena, ne otra, ne trešā. Tāpēc vērā ņemamas ārvalstu investīcijas Latvijā ir ienākušas galvenokārt bankās, telekomunikācijās, degvielas tirdzniecībā – tajās jomās, kur iepriekšminētajiem faktoriem nav tik liela nozīme. Deviņdesmito gadu pirmajā pusē ārzemju uzņēmēji investēja arī šūšanas jeb vieglās rūpniecības uzņēmumos, tos privatizējot. Iemesls bija darbaspēka lētums salīdzinājumā ar Eiropas līmeni. Taču šīs priekšrocības zūd – ES to nepieļaus ne arodbiedrības, ne darba likumdošana, ne arī cenu līmenis.
Tāpēc nav vērts pārāk daudz gaidīt no ārzemniekiem; aktīva uzņēmējdarbība jāizvērš vietējiem uzņēmējiem. Un valstij tie jāatbalsta.
– Kādas konkrētas nozares būtu vērts attīstīt un atbalstīt?
– Es atturos nosaukt konkrētas nozares. Tirgus nepārtraukti mainās, un valsts pienākums ir atbalstīt tirgus izmaiņu radīto pieprasījumu. Jābūt sistēmai, kas uzņēmējam ļautu kapitālu “pārsviest” no vienas nozares uz citu.
Par Latvijas un Baltijas lomu ES – tai jākalpo zināšanu un resursu plūsmas nodrošināšanai no Eiropas uz Krieviju un otrādi. Tas, protams, ir pretrunā ar dažu politiķu pausto viedokli, ka Krievija mums nav nozīmīgs lielums. Nē, Krievija ir svarīga, un tāda arī būs, turklāt pirmām kārtām Eiropai un tāpēc arī mums. Mūsu darbs būs minētajai plūsmai piederīgie pakalpojumi – gan preču kustība, gan jau tradicionālā finanšu plūsma, iespējams, dažādu tehnoloģiju plūsma un Eiropas pilotprojektu izstrāde ar virzību uz Krieviju.
– Šādas uzņēmējdarbības attīstīšanai būtu jāizmanto ES fondu līdzekļi. Taču daudziem vēl aizvien nav īsti skaidras nedz šo resursu saņemšanas iespējas, nedz naudas devēju prasības.
– Acīmredzot uzņēmēji pārāk ilgi gaida vai arī pārāk daudz cer saņemt no valsts pārvaldes struktūrām. Ikvienam, kurš prot svešvalodas, ir iespējas iepazīties ar visām regulām un direktīvām. Un direktīvas, kas attiecas uz strukturālajiem fondiem, nav nekāds jaunums, tās jau darbojas ES dalībvalstīs. Jaunākā spēkā esošā regula, kura attiecas uz šiem fondiem, ir datēta ar 1999. gadu! Normām pamatā esošā filozofija un pieeja ir zināma jau vismaz piecus gadus. Problēma ir cita – līdzīgi kā deviņdesmito gadu sākumā, daudzi uz pārmaiņām raugās vieglprātīgi – sak, gan jau kaut kā...
Taču arī uzņēmējiem taisnība. Valsts institūcijas darbojas, bet cilvēkiem nestāsta, ko dara un kāpēc. Var tikai pabrīnīties, kāpēc, piemēram, valsts televīzija kārtējo reizi demonstrē kādu seriālu, bet nerīko diskusijas, nenodrošina sabiedrību ar pietiekamu informācijas plūsmu, kas cilvēkiem palīdzētu orientēties ekonomiskajā situācijā. Neticu, ka tas ir tikai naudas jautājums, – šādai politikai acīmredzot ir daudz dziļākas saknes.

Arī Rietumi
ir ieinteresēti

– Pat pieņemot, ka apgūsim Eiropas līdzekļus, nākas raizēties par mūsu konkurētspēju. Mūsu uzņēmēji pauž bažas, ka vēl vairākus gadus nedrīkstēs piedalīties “veco” dalībvalstu konkursizsolēs. Savus darba tirgus šīs valstis mums jau slēgušas...
– Nav nekādas dokumentētas nevienlīdzības, ir tikai normāls uzņēmēja risks, ka mūsu pieredzes trūkums ārvalstu tirgū neļaus uzvarēt konkursā. Šis konkurētspējas aspekts patiesībā ir jautājums par Latvijas ierēdniecības un valsts institūciju attieksmi pret saviem uzņēmējiem. Nupat presē lasījām par ierēdņu iztapību – Eiropas likumdošanas normu prasības Latvijā vēl tiek nepamatoti paaugstinātas. Tas nav vienīgais piemērs. Mums bija valdība, kuras attieksme pret uzņēmējiem lielā mērā bija represīva, jo faktiski ikviens uzņēmējs a priori tika uzskatīts par blēdi. Ceru, ka pirmajā jaunās valdības finanšu ministra intervijā formulētais galvenais darbības virziens – visas iespējamās naudas savākšana valsts budžetam – ir tikai valodniecisks pārpratums. Valsts funkcija nav naudas savākšana, tās funkcija ir ļaut saviem uzņēmējiem un citiem cilvēkiem strādāt un pelnīt. Kad viņi būs bagāti, bagāta būs arī valsts. Diemžēl mūsu valstī praksē uzņēmējdarbība netiek atbalstīta.
Kas attiecas uz ārvalstu tenderiem – uzņēmējiem ir jālasa Eiropas Kopienas žurnāli, normatīvā literatūra. Ja nevar citādi, jānolīgst cilvēki, kuri šo jomu pārzina un palīdz šīm izsolēm sagatavoties.
Protams, viens no potenciālajiem traucēkļiem ir “vecās Eiropas” nodarbinātības politika. Ko raksta prese? Tiek slēgts darba tirgus – bet šāda interpretācija patiesībā nav korekta. Nekur nav rakstīts, ka jūs personiski nedrīkstat doties, piemēram, uz Vāciju, lai atrastu darbu. Ieraksts pievienošanās dokumentos nozīmē atsauci uz konkrētas nozares kodu – slēgtas būs atsevišķas nozares. Tātad apdraudēta ir nevis fiziskas personas pārvietošanās un darbavietas izvēles brīvība, bet gan uzņēmuma pārvietošanās brīvība. Šeit tiešām ir saskatāms zināms uzbrukums valstu vienlīdzībai. Taču problēma ir vienkārši risināma, to ļauj darīt arī Eiropas Kopienas dokumenti: uz jebkuru citu valstu veiktu pasākumu varam atbildēt ar līdzvērtīgu pretpasākumu.
– Vai tad mēs gan kā uzņēmēji, gan kā individuāli darba veicēji neesam krietni vairāk ieinteresēti Rietumu tirgū nekā viņi mūsējā?
– Ikviens cilvēks un uzņēmējs ir ieinteresēts atrast darbu, arī rietumnieki. Spilgts piemērs ir biznesa konsultāciju tirgus. Mums ir cilvēki, kuri studējuši ārzemēs, strādājuši starptautiskās firmās ārzemēs, kuriem ir perfekta pieredze un izpratne par šeit notiekošajiem procesiem. Taču ja kāda mūsu ministrija pasūta konsultācijas, tad gandrīz deviņdesmit procentos gadījumu šis pasūtījums tiek ārzemniekiem. Man nav saprotams, kādēļ man jāmaksā nodokļi, lai pēc tam šī budžetā nokļuvusī nauda izplūstu no valsts. Citur tas nav iespējams. Jūs nekad nesaņemsiet no ES naudu, lai varētu iegādāties Amerikā vai Krievijā ražotas iekārtas, kaut arī tās būtu lētākas un efektīvākas, – nē, jūs piespiedīs pirkt dārgākās, Eiropā ražotās. Ir daudz šādu spēles noteikumu un paņēmienu, kuri jāizmanto. Piemēram, nav muitas nodevu, bet ir importa kvotas, par kurām notiek sīva cīņa. Kāds “kautiņš” norisinās Pasaules brīvās tirdzniecības organizācijā starp ASV, Japānu un Eiropu par automobiļu importu un eksportu!

Preču dārdzība
un eksports

– Latvijas eksporta un importa attiecība aizvien vēl ir negatīva... Varbūt mums nemaz īsti nav ko eksportēt?
– Importa un eksporta statistiku es nepārzinu visās niansēs, taču ir pamatotas aizdomas, ka eksportā netiek ieskaitīti visi pakalpojumi, kas veido kopproduktu, bet patiesībā nozīmē eksportu. Piemēram, es neticu, ka Latvijas banku pakalpojumi, kredīti uzņēmumiem tiek ieskaitīti eksporta sadaļā.
– Taču eksportu apgrūtina Latvijas preces dārdzība, kuras cēloņi meklējami tās augstajā pašizmaksā. Kāpēc mūsu valstī ražotais ir tik dārgs?
– Pirmkārt, uzņēmumi vēl nav pietiekami specializējušies, tiem ir ļoti plaša izstrādājumu nomenklatūra. Tas prasa lielus resursus – telpas, iekārtas, kuras tiek nepilnīgi noslogotas vai bieži jāpārregulē. Otrkārt, dažādas valsts uzliktas tiešas vai netiešas izmaksas. Tās sākas ar uzņēmuma reģistrēšanu, un turpinās ar citām nodevām, licencēm, atļaujām, ilgo pievienotās vērtības nodokļa (PVN) neatmaksāšanas laiku un tā tālāk. Arī tā klusi un nemanāmi veidojas augsta produkta izmaksa. Un trešais faktors ir joprojām zemais darba ražīgums. Ja ražošanas procesi nav automatizēti un augsti mehanizēti, tad tie ir dārgi. Turklāt daudzi uzņēmumi atrodas tajās pašās vecajās padomju laika ēkās, kurām ir lieli siltuma zudumi, kurām nepieciešama liela pārbūve, kuru remontos jāiegulda milzu investīcijas. Arī darbinieki vēlas vairāk pelnīt, viņu algas jāpaaugstina. Visi šie faktori summējas.
– Taču, uzlabojoties ražošanas efektivitātei un darba produktivitātei...
– ... celsies bezdarba līmenis. Tāda ir ekonomikas loģika. Taču cilvēku piesardzība tiek iemidzināta – viņiem tikai stāsta, ka ekonomika attīstās, kopprodukts pieaug un tā tālāk. Jā, pieaug, taču tā rezultātā puse darbinieku saņems augstākas algas, bet otra puse darbu zaudēs. Bet darbinieku ar augstu kvalifikāciju un speciālām iemaņām savukārt trūks.

Jāmaina filozofija

– Vai uzņēmumu darbību nekavē nodokļu sistēma?
– Nodokļu likmes ir noteiktas diezgan saprātīgas, bet problēmas rada to administrēšana un dažu nodokļu samaksas kārtība. Jau minēju ilgo laiku, kas mēdz paiet, līdz iespējams saņemt atpakaļ pārmaksāto PVN. Taču uzņēmējam nav jākreditē valsts. Jābūt iespējai izvēlēties dažādus, ērtākus nodokļa samaksas variantus.
Galvenais – nodokļu administrācijai un valsts institūcijām jāmaina filozofija, dažkārt tā jau parādās, taču tai jākļūst vispārējai. Uzņēmējs nav noziedznieks, bet gan valsts bagātības radītājs!
– Kā vērtējama valsts politika lielo uzņēmumu privatizācijā vai – gluži otrādi – tās nepieļaušanā? Vai tiek ņemta vērā citu valstu pieredze?
– Nav dzirdētas nopietnas diskusijas par šo tēmu, diskusijas, kurās piedalītos profesionāļi un kurās tiktu analizētas citu valstu veiksmes un neveiksmes šajā jomā. Parasti šie “svēto govju” uzturēšanas principi balstīti vēlētāju neinformētībā par pasaules ekonomisko pieredzi. Cilvēki naivi domā: ja “Latvenergo” būs valsts īpašumā, elektroenerģiju tas varēs ražot no nekā. Tā nenotiek!
Uzņēmumā, kurš jau ir privātās rokās, es redzu izmaiņas. Valsts uzņēmumā es redzu tikai vienu: cilvēki būtu laimīgi, ja es pie viņiem nenāktu un netraucētu.
Tarifu jautājums ir piederīgs citai sfērai, tas risināms īpašām metodēm un ir atrisināms, pat ja uzņēmums ir privāts. Valsts uzņēmumos, jo īpaši “Latvenergo”, radītie apstākļi, kas nosaka to darbības neefektivitāti, ir lēta politiska populisma rezultāts. Uzņēmuma pārvaldniekiem tiek liegta iespēja efektīvi pārvaldīt īpašumu.