Kā aizsargāt vietvārdus?

Vaidas Villerušas raksts “Neļausim zust mūsu vietvārdiem” (“Latvijas Vēstnesis”, 2004.g. 28.janv.) ir gan emocionāls, gan izglītojošs, gan arī rosina pievērst šai
problēmai to cilvēku uzmanību, no kuriem vietvārdu lietojums pagastā ir atkarīgs. (Un labi, ka šis raksts parādījies “Latvijas Vēstnesī”, ko, kā ceru, lasa “pagastveči”, deputāti un citas par mūsu kultūras mantojumu atbildīgas amatpersonas.)

Valodniece Dzintra Hirša Foto: Aigars Rudzītis, A.F.I.

Jāatzīst, ka šis gads ir sācies ar diezgan aktīvu sabiedrības uzmanības pievēršanu Latvijas vietvārdu problēmām. Pirmkārt, 2003.gada pašā nogalē iznācis “Latvijas vietvārdu vārdnīcas” kārtējais sējums, kurā iekļauti nosaukumi alfabētiskā kārtībā no Paaglis līdz Piķu-. Otrkārt, esam saņēmuši interesantu toponīmikas speciālista Dr. habil. philol. O.Buša grāmatu “Personvārdi, vietvārdi un citi vārdi: izpētes pakāpieni” (tostarp par Ventu, Ugāli, Galakrodzinieku, Lauru un Artūru, Mandaļu, Adatiņu, Inci). Treškārt, J.Endzelīna 131.dzimšanas dienas atceres starptautiskā zinātniskā konference 20.februārī “Onomastika mūsdienu zinātnes skatījumā” bija veltīta vietvārdiem, respektīvi, onomastikai. Ceturtkārt, Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisija pārskatījusi Latvijas līdzšinējo pagastu nosaukumus un sagatavojusi informāciju “Par pagastu un novadu nosaukumiem sakarā ar reģionālo reformu”, kurā pievērsta uzmanība ne tikai nepareiziem vai neprecīzi atveidotajiem vietu nosaukumiem, bet arī ieteikts atsevišķos gadījumos saglabāt vietu nosaukumus to izloksnes formā, īpaši gadījumos, kad tā vispār ir nepareizi atveidota vai skaņu cilme nav pietiekami droši apzināta. Piektkārt, iepriecina, ka neapzināti pavirša attieksme pret vietvārdiem satrauc cilvēkus, kas izprot šo kultūras bagātību un cenšas to saglabāt.

Lai risinātu problēmas, kas saistītas ar vietvārdu saglabāšanu un jaunu veidošanu, diezgan daudz ir darīts pēc valsts neatkarības atgūšanas. 1992.gadā tika izveidota Ministru padomes Vietvārdu komisija. Vispirms tika izstrādāts Vietvārdu likums un Vietvārdu etalondokumentācijas projekts, ko 1995.gadā pieņēma valdībā un nosūtīja uz Saeimu. Taču tajā pašā laikā tika izstrādāts arī Valsts valodas likums, kas faktiski aizkavēja Vietvārdu likuma izskatīšanu un vēlāk arī iespējamo pieņemšanu. Šobrīd, šķiet, pie Vietvārdu likuma būtu jāatgriežas un tas jāpārstrādā atbilstoši gan pašreizējai valodas situācijai, gan ANO Ģeogrāfisko nosaukumu ekspertu grupas (UNGEGN) ieteikumiem vietvārdu standartizācijas jautājumos. Zināma loma vietvārdu saglabāšanā bijusi Vietvārdu komisijai, kam tika dotas tiesības “izskatīt priekšlikumus un dot atzinumus par Latvijas Republikas pilsētu, rajonu, pagastu, ciemu, dzelzceļa staciju, pieturu, kā arī citu ģeogrāfisko objektu vēsturisko nosaukumu saglabāšanu, nepareizu vai citu iemeslu dēļ nevēlamu nosaukumu nomaiņu un jaunu ģeogrāfisko objektu nosaukumiem”, “dot atzinumus par valsts varas un pārvaldes institūciju lēmumu projektiem, kas skar Vietvārdu komisijas kompetenci”. Turklāt LR Ministru padomes lēmums Nr.254 (1992.gada 2.jūlijā ) “Par dzelzceļa staciju, ostu, lidostu un fiziskās ģeogrāfijas objektu nosaukumu piešķiršanu un pārdēvēšanu” noteica, ka visas nosaukumu izmaiņas jāsaskaņo ar Ministru padomes Vietvārdu komisiju un arī ar ZA Latviešu valodas institūta Onomastikas grupu. Turklāt Ministru padomes 1992.gada 4.novembra lēmumā Nr.462 “Nolikums par valsts valodas lietošanu nosaukumos un informācijā” vesela nodaļa bija veltīta vietvārdu aizsardzības mehānismam. Tāpat pēc Valsts valodas likuma pieņemšanas 1999. gadā tika apstiprināti LR Ministru kabineta “Noteikumi par vietu nosaukumu, iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumu un pasākumu nosaukumu veidošanu un lietošanu” (2000.gada 22.augustā) , kur arī vesela nodaļa veltīta vietvārdu veidošanai un lietošanai, ievērojot to aizsardzību.
Tātad zināmi juridiski priekšnoteikumi ir veikti, lai šo valodas jomu varētu sakārtot. Protams, darāmā vēl daudz. Tomēr šobrīd ikvienam, kas vēlas piedalīties seno un ne tik seno vietvārdu saglabāšanā, ir iespējams griezties pie Valsts valodas centra Vietvārdu komisijas vai Latviešu valodas institūta Onomastikas daļas pēc padoma un informācijas. Un lielā mērā no katra mūsu zemnieka, kultūras darbinieka, bet īpaši vietējās varas. ir atkarīga mūsu valsts valodas vide. Mani vērojumi ļauj domāt, ka cilvēku attieksmē pret valodu valda visai liela vienaldzība, valoda tiek piesaukta kā vērtība pati par sevi, bet ne kā vērība, kas būtu arī jāuztur. Tas ir tāpat kā ar maizi. Kamēr tā ir, neviens nedomā, kā to izaudzē, bet tiklīdz tās nav, trūkumu izjūt ikviens un vēl brīnās, kāpēc nav. Tāpat ir ar valodu. Kamēr es to lietoju, man vienalga, kas ar to notiek, – lai valodnieki paši tiek galā ar visām valodas problēmām. Bet tiklīdz es to vairs nevaru lietot , uztraucos, kāpēc savā zemē visās situācijās nevaru runāt savā valodā. Tātad kaut kas nav kārtībā ar mani pašu, jo arī es ar savu vienaldzību pret valodu šādu stāvokli esmu radījis.
Tas attiecas arī uz vietvārdiem. Latvijas vietvārdi ir Latvijas vēstures fakts. Ar savu vienaldzību pret tiem es izņemu no ikdienas aprites daudzus mūsu valstij svarīgus vēstures faktus un pēc tam brīnos, ka jaunieši slikti zina Latvijas vēsturi. Valodas vide ir mūsu patības glabātāja un audzinātāja. Un vietvārdi ir kā nabas saite starp pagātni un tagadni. Tāpēc ikvienam, kam nākas saskarties ar vārddevībām, derētu painteresēties par tuvākās apkārtnes senajiem nosaukumiem, īpaši no mūsdienu valodas viedokļa par pilnīgi nesaprotamajiem nosaukumiem (piemēram, Līķis, upe, kas ietek Ķekavā, < vārda līķis 'līkums’. resp., līcis, izrunā ar krītošu intonāciju atšķirībā no otra līdzīga vārda, kas saistīts ar mirušu cilvēku un ko izrunā ar stieptu intonāciju), nepārveidot senos nosaukumus pēc savas valodas izjūtas (piemēram, Latgales pagasta nosaukums Vabale aizstāts ar it kā līdzīgi skanošu nosaukumu Vabole), nenoplicināt valodas vidi pārprastās latvietības dēļ, kā rezultātā senie vietvārdi tiek aizstāti ar nosaukumiem, kas konkrēto vidi absolūti neraksturo nedz no vēsturiskā, nedz ģeogrāfiskā, nedz no sociālā viedokļa (piemēram, Saulītes, Blusiņas, Ziediņi, Kociņi u.tml. vai arī Viški ( < kr. Вышки), nevis Višķi, Ribiniški, nevis Riebiņi, Dlužņeva, nevis Lūznava ). Šāda tipa pārlatviskošana Latvijā notika jau tūlīt pēc Latvijas valsts nodibināšanās 1918.gadā, arī pēc muižu dalīšanas tika zaudēti ļoti daudzi seni vietvārdi, bet visvairāk šajā ziņā cieta Latgale. Pašreiz, kad atgūti senie īpašumi un tiek iegādāti jauni, šajā procesā iesaistās arī jaunie zemes īpašnieki. Tāpēc īpaši svarīgi, kāda būs viņu attieksme pret Latvijas vietvārdiem. Tomēr pastāv bažas, ka varam zaudēt arī to, kas vēl ir saglabāts. Tāpēc varbūt nopietni pārdomājama V.Villerušas no jauna atgādinātā, bet Atmodas sākumā diezgan bieži daudzinātā ideja par vietvārdu Sarkanās grāmatas izveidošanu. Katrā ziņā acīmredzot ir pēdējais laiks šādu vietvārdu reģistru izveidot, turklāt ar mērķi aizliegt privātīpašniekam (fiziskai vai juridiskai personai) reģistrā ietvertos vietvārdus mainīt, nelietot vai nerespektēt.
Un visbeidzot, varu tikai pievienoties V.Villerušas aicinājumam: “Palīdziet saglabāt mūsu pagātni un vēsturi!”

Dr. philol. Dzintra Hirša