Daugavas zīmes

Turpinājums. Sākums – “LV”
Nr.33, 02.03.2004., Nr.34, 03.03.2004.

Šī pilskalna vārds, pretēji daudziem citiem, nekad nav zudis – 1211. gadā līgumā par latgaļu zemju sadalīšanu starp ordeni un bīskapu minēts novads “Aszute”, kuru vēsturnieki vienprātīgi tulko ar Asotes vārdu (tā pagājušā gadsimtā domā arī vācu vēsturnieki un valodnieki Bīlenšteins, Dērings).
Asotes pilskalns ir apmēram 2 km augšup pa Daugavu no Krustpils. Arī šodien tas ir skaists un varens un neapšaubāmi liecina par savu senvēsturi. Kādreiz, Daugavai esot daudz platākai, tas atradies stāvajā upes krastā. Vēlāk Daugavas straumes skalojušās kādu puskilometru no pilskalna, vienīgi mazā Asotes jeb Lagzdes upīte (tagad reizēm saukta praktiskāk – par Dārzupīti), apliecot pilskalnu no dienvidiem, austrumiem un daļēji no ziemeļiem, palikusi kalnam uzticīga.
Upīte ir gluži kā kalnu strauts – ik pa gabaliņam to rotā kāds “ūdenskritums”, un tās gaita uz Daugavu ir žigla un čalojoša. Ziemeļrietumos pilskalnu no pārējās apkārtnes atdala mākslīgi padziļināta ieleja.
Pirmā pasaules kara tranšejas atsegušas pilskalnā bagātu mītņu kārtu, daudzas bronzas rotaslietas, trauku lauskas un daudzas ogļu kārtas, kas liecina par piļu izpostīšanu un iešanu bojā ugunsgrēkos (14 reizes!).
Par to stāsta arī teikas, kurās visās minēta pils nopostīšana un nodedzināšana senajos karos. Izrakumi arheoloģes E.Šnores vadībā 1949.–1954. gadā to visu apstiprināja, dodot ziņas arī par pils apdzīvotību: no 1.g.t.p.m.ē. līdz 13. gadsimtam. Tas viss liecina, ka pilskalns 11.–12. gadsimtā bijis novada administratīvais un militārais centrs.
Tajā pašā Daugavas senkrasta kauprē nedaudz uz Krustpils pusi ir t.s. Baznīckalniņš, kuru arheologs J.Urtāns uzskata par senu svētvietu. Netālu pie Ogleniekiem atklāts abu pēdējo – Asotes un Kaupres – piļu kapalauks. Apmēram kilometru uz rietumiem no pilskalna ir Asotes muiža.
1992. gadā liktā Kultūras fonda zīme veidota pēc tēlnieka Laimoņa Blumberga meta. Kā stāsta tuvējo Ciemeru māju ļaudis, te daudzi steidzīgi ceļa braucēji aptur savus rumakus, izlasa plāksnītē rakstīto un, ja nav laika aizstaigāt līdz pilskalnam, vismaz paskatās uz to.

Augstā vietā, pārsimts soļus no Daugavas, tieši pretī Jersikas pilskalnam ir Dignājas pilskalns. No tā paveras tāls skats uz Daugavu. Teika stāsta, ka to kāda liela kara laikā karavīri sanesuši ar cepurēm. Laikam jau tam pamatā senatnes notikumi, kad šī veidota kā aizsardzības un patvēruma vieta.
Cita teika vēstī, ka kādreiz kalna galā bijis liels, četrkantains akmens cilvēka augstumā. Zem tā bijušas lielas bagātības – viss, kas pilī slēpjams no ienaidnieka. Kādā Jāņu naktī nabaga meitene sākusi akmeni lūgties, lai tas atdodot naudu viņai – pretī viņa došot savu vainadziņu. Akmens par tādu piedāvājumu sācis dusmās rūkt un novēlies no kalna, aizraujot lūdzēju līdzi. Akmens noripojis līdz muklājam kalna pakājē, ko saukuši par Akaci un kam dibens nebijis rodams. Tajā pēc pils zaudējuma karavīri esot sametuši savus ieročus.
Bet pilnmēness naktī no Daugavas puses uz pilskalnu, skaisti dziedot, nākot kādreiz tur dzīvojošo veļi.
Dignājas pilskalna vārds ir viens no nedaudzajiem, kas minēts arī senos dokumentos. Atskaņu hronikā par cīņu leišu un ordeņa brāļu starpā ir teikts:
Un pameta uz lauka ķīlām
No viņu rokām dažu beigtu,
Kā vārdu es jums nepateiktu.
Daudz zirgu tie tur atstāja –
Pie Dignājas tas notika.
Šajā kaujā leišiem esot bijuši vairāk nekā 600 kritušo. Par Dignājas pili varam lasīt arī Indriķa hronikā – 1209. gadā no nodevīgā vācu uzbrukuma tur patvēries Jersikas valdnieks Visvaldis un, lūkojoties pāri Daugavai uz savu degošo pili, teicis traģiskos vārdus: “Ai, Jersika, mīļā pilsēta! Ai, manu tēvu mantojums! Ai, manas tautas negaidītā izpostīšana. Bēdas man! Vai tālab esmu dzimis, lai redzētu manas pilsētas degšanu, manas tautas iznīcināšanu!”
Pilskalns ir apmēram 3 km uz dienvidiem no Dignājas muižas, lielu purvu vidū (Ašnevēres purvs 607 ha, Linkaites – 218 ha, Akacis – 110 ha). Dignājas vārds esot ar nozīmi “staigns purvs”. Kur nav purvu, tur ir lieli meži. Pats pilskalns ir savrups dolomītu kalns, apdzīvots jau 1.g.t.p.m.ēras, ziedu laikus sasniedzis 4.–8. gadsimtā, kad uzbērts valnis un izveidotas divu rindu guļkoku aizsargsienas. J.Urtāns raksta, ka tas bijis nozīmīgs sēļu centrs ar plašu apmetni pakājē, kas gan sapostīta, purvus meliorējot. Arī šim pilskalnam tagad ir Kultūras fonda likta zīme ar pilskalna vārdu un vēsturiskajiem datiem.